Sarunājoties ar Gundaru, rodas vēlme attīstīties, izkāpt no komforta zonas un mesties jaunos izaicinājumos, jo tieši to viņš māca arī saviem skolēniem. “Skolotājam arī pašam vajag vēlēties mainīties, smelties jaunas idejas. Viņam jāmācās kopā ar skolēnu, nevis tikai jālabo viņa kļūdas!” stāsta Gundars.
Viņš ir pārliecināts, ka vienmēr var atrunāties ar problēmām izglītības nozarē, skolotāju darba algām vajadzētu būt lielākām, taču pamatā pedagogi paši veido sava darba vidi. “To politika nu nekādi nevar ietekmēt. Cik daudz mēs, skolotāji, izdarīsim, tik daudz arī bērni varēs iegūt!” pārliecināts ir Gundars.
Šoreiz sarunā informātikas skolotājs aizrautīgi stāsta par izglītības nākotni, viņa šogad izveidoto vispārējās vidējās izglītības programmu un to, kā mācību procesu padarīt jēgpilnu. Tāpat Rīgas Juglas vidusskolas skolēnu draugs dalās pieredzē, kā stundās izmantot aktierspēli, kādēļ pret visu, kas ir obligāts, jāizturas uzmanīgi un kādēļ viņam patīk doties skolēnu ekskursijās.
Mūsdienu jaunieši teju vai dzīvo savās viedierīcēs, tehnoloģijas ir neatņemama viņu ikdienas sastāvdaļa. Taču pētījumi atklāj, ka jauniešu zināšanas IT jomā ir visai vājas. Kādi ir tavi novērojumi?
Es varētu piekrist. Jaunieši ļoti labi pārzina Twitteri, Feisbuku, viņiem liekas, ka tā ir informātika (smejas, aut.piez.). Sociālie tīkli tik ļoti tiek uzspiesti, ka tas ir neizbēgami! Lai gan arī tos var izmantot mācību procesā savu domu atspoguļošanā. Skolēniem varbūt nav priekšstata par to, kas ir IT, taču tamdēļ ir skolotājs, kurš ļauj atklāt, ka IT mums ir visapkārt ikdienā, tikai tās ir jāierauga un jāapzinās. Vai viņi aizdomājas, ka veļas mašīna arī ir programmēta ierīce? Parasti skolēns neapzinās to, kas viņam šķiet sarežģīts. Taču, ja izskaidro ar vienkāršiem piemēriem un praktisku darbošanos, tad arī sarežģītais kļūst vienkāršs. Esmu arī novērojis, ja saku, ka tēma ir sarežģīta, tad arī bērni to uztver kā neiespējamo misiju. Kad noskaņoju sevi uz to, ka tēma ir viegla apgūstama, lai arī zinu tās sarežģītību, tad arī bērni attiecas pret to ar ieinteresētību un vēlmi to izprast un apgūt.
Ar šādu pieeju Tu atvieglo darbu gan sev, gan arī skolēniem. Esmu dzirdējusi, ka Tavās mācību stundās atmosfēra ir ļoti nepiespiesta, skan mūzika, skolēni jūtas brīvi, viņi var darboties paši savā nodabā un savā tempā.
Cenšos, lai klases atmosfēra viņiem palīdz, nevis uzspiež strādāt. Mana personība ir tāda, ka man nepatīk atkārtoties, runāt vienus un tos pašus teikumus katrai klasei, turklāt darīt to dienu no dienas. Tad es jūtu, ka kaut kas ir jāmaina. Tas arī ir viens no galvenajiem dzinējspēkiem - radīt jaunas idejas, kā mācību vielu padarīt interesantāku. Tagad jau esmu nonācis pie tā, ka mēģinu runāt arvien mazāk, vēlos, lai bērni paši visu atklāj. Kad viņi iesaucas: “Ā, es varu, man sanāca, es saprotu!” un spožām acīm sāk stāstīt zilus brīnumus, rodas gandarījums. Protams, es tēloju, ka man ir pārsteigums un viņa atklājums ir kaut kas ģeniāls! Tur arī mazliet parādās aktierspēle, bet man patiešām ir patiess prieks par viņiem. Es gribētu strādāt tādā līmenī, ka ļauju viņiem pašiem visu atklāt. Skolotājam jāmācās kopā ar skolēnu, nevis tikai jālabo viņa kļūdas. Tādu es redzu jēgpilnu mācību procesu – tā ir sadarbība starp skolotāju un skolēnu.
Kādi vēl ir priekšnoteikumi jēgpilnai mācību procesa attīstībai?
Ļoti svarīgi ir starpdisciplināri apvienot mācību priekšmetus. Tā, lai informātikā vairs nemāca tikai Word programmu, bet saista ar literatūru vai vēsturi, kur tehnoloģija papildina priekšmeta tēmu. Piemēram, Excel programma vienkārši fantastiski sader kopā ar matemātiku vai fiziku.
Pašlaik mēs mācām diezgan saskaldīti. Es vēlētos visu apvienot, vienu tēmu apskatīt vairākos mācību priekšmetos – izmantot starpdisciplināro mācīšanos. Brīžam man ir sajūta, ka šī pasaule ir sadalīta puzles gabaliņos un šī puzle atkal ir jāsavieno kopā. Tas ir tas virziens, kāda varētu būt izglītības nākotne. Jauniešiem jāsniedz lielāka brīvība vidusskolā, lai viņi paši var izvēlēties, kuras tēmas un mācību priekšmeti viņiem šķiet interesantāki un viņu nākotnei svarīgāki, tiem tad arī pastiprinātāk jāpievēršas. Tā varētu būt tendence izglītībā, vismaz es gribētu to mēģināt realizēt šeit, Juglas vidusskolā, radošajā klasē. Redzēs, kā tas viss sanāks, idejas ir lielas kā mājas!
Idejas skolotājiem ir bijušas ļoti dažādas, taču principā mācību pieeja mainās lēni. Kā praktiski panākt paradigmas maiņu?
Galvenais, ka skolotājs pats to grib izdarīt. Visgrūtāk jau mums ir ieraudzīt pašiem sevi, savu paradigmu, to objektīvu, caur kuru mēs katrs redzam šo pasauli. Šī izglītības sistēma ir atkarīga tikai no mums pašiem, no tā mehānisma, kas ir mūsu galvās un ko nesam līdzi katru dienu. Man pašam motivācija ir ļoti augsta, kā mainīt sevi un paskatīties uz lietām dažādi. Mēģinu visu parādīt caur praksi, lai var redzēt, kā iemācīto var pielietot dzīvē. Tur jau arī skolēnam rodas atbilde, kāpēc viņam tas ir vajadzīgs, kāpēc ir jāmācās. Man vairs nav jānodarbojas ar motivācijas radīšanu, viņš pats redz likumsakarību, kur tas noderēs.
Vai nav tā, ka informātikas mācību programma skolās ir novecojusi, ņemot vērā, cik ātri attīstās tehnoloģijas?
Iemācīties informātiku - tas nav pašmērķis. Tas ir priekšmets, kas būtu jāmāca, sadarbojoties ar citiem mācību priekšmetiem. Ja klasei ir attiecīgs virziens, eksaktais, informātikai ir cita nozīme, tur jau aktuāla būs padziļināta programmēšanas apguve, tad arī informātikas mācīšanās varētu būt pašmērķis, taču vispārizglītojošā vidusskolā tas nav obligāti, vismaz pagaidām. Ja runa ir par lietišķo informātiku, tad to var savienot ar jebkuru mācību priekšmetu.
Šajā mācību gadā Rīgas Juglas vidusskolā tika ieviesta jauna vispārējās vidējās izglītības programma ar ievirzi vizuālajā komunikācijā. Šo jauno klasi esi izveidojis Tu, ar ko tā atšķiras no jau ierastajām programmām?
Tas viss sākās ar to, ka mēs pieņēmām jau minētās skolas vērtības. Kaut kā organiski viss saslēdzās un mēs sapratām, ka vidusskolā vajag veidot klasi ar akcentu uz radošumu, tas bija tāds loģisks turpinājums. Man jau sen bija vēlme radīt tādu mācību vidi, kas nav balstīta tikai uz akadēmiskām zināšanām, bet arī attīsta radošumu.
Sākumā man bija vienkārši vīzija, kā tam vajadzētu tikt organizētam, taču viens ir tas, ko tu iedomājies, un otrs ir tas, kā tas realizējas dzīvē. Tikai tagad var redzēt, kādas korekcijas būs vajadzīgas nākamajā mācību gadā. Tas liek man domāt, attīstīties, pētīt, ģenerēt idejas.
Vēlos ar skolēniem dalīties pieredzē, iedvesmot viņus. Šis jaunais virziens ir veids, kā skolēnam iepazīt ne tikai akadēmisko vidi, bet arī pašam sevi un izpaust sevi caur radošu darbību. Konkrētā mācību priekšmeta pilnais nosaukums ir "Radošums un tehnoloģijas vizuālajā komunikācijā".
No skolotāja šis virziens prasa jaunu pieeju mācību stundai, kā arī ļoti lielu sadarbību starp kolēģiem. Tādu arī redzu nākotnes izglītību! Sadarbība un iniciatīva ir galvenie atslēgas vārdi.Protams, vienmēr var atrunāties ar problēmām nozarē, skolotāju darba algu, bet pamatā mēs paši veidojam vidi sev apkārt. Cik daudz mēs, skolotāji, izdarīsim, tik daudz arī bērni varēs iegūt!
Domāju, ka skolai liels atbalsts un spēks ir Aija Melle, kur ir iniciatīvas bagāta direktore. Ja radošām idejām tiek sniegta atļauja no augšas, tas ir lieliski! Skolotājiem ir iespēja izpausties un mēģināt mācību procesu padarīt labāku, realizēt jaunas idejas.
Kāds ir tas kopējais virziens, kā jūs pozicionējat šo jauno programmu, ko tās absolventi varēs darīt tālāk, kādas būs viņu stiprās puses?
Viņu stiprās puses būs saistītas ar kultūras jomu, arī izklaides industriju, mākslu. Viņi mācīsies veidot video, animācijas, fotografēt, apgūt informācijas tehnoloģijas, grafisko dizainu un citas prasmes. Plānots arī sadarboties ar tālākizglītības iestādēm, kas ir pēc vidusskolas. Atbalstu arī mācīšanos ārpus Latvijas un skolēnu apmaiņas programmas. Latvija uz pasaules fona ir ārkārtīgi maziņa, ir svarīgi aizbraukt uz ārzemēm, pamācīties citā vidē. Tā ir pavisam cita atmosfēra! Uzskatu, ka tas ir vērtīgi personības attīstībai, komforta zonas un redzesloka paplašināšanai.
Jūtu, ka, pārnākot no devītās klases uz vidusskolu, jaunieši vēl jūtas kā pamatskolēni. Viņiem vēl nepiemīt atbildības sajūta. Vidusskola nav spiesta lieta, uz to ir jānāk jau ar konkrētu mērķi, kas skolēnam ir jāapzinās. Man viņiem nākas to atgādināt - katram jāuzņemas sava atbildība, jāsāk apzināties, kādēļ viņš mācās, kādēļ viņam ir nepieciešama vidusskolas izglītība. Brīžiem sanāk, ka arī vidusskolēni ir jāaudzina, bet viņiem ir jāsaprot sava personīgā motivācija, lai mācīšanās būtu jēgpilna.
Pastāsti, kuri bija Tavi mīļākie mācību priekšmeti bērnībā?
Man ļoti patika ģeometrija un matemātika, kā arī rasēšana. Varbūt tas vectēva dēļ, viņš taču bija arhitekts. Atceros, ja rasējot bija kaut viena šķība līnija, es visu darbu pārzīmēju, man ļoti patika tā koncentrēšanās un precizitāte.
Atceros, kad man matemātikā nomainījās skolotāja, man tā sāka padoties krietni labāk. Tā bija ļoti stingra skolotāja, bet viņas stingrība man kaut kā… derēja. Pēkšņi visu matemātikā sapratu un atzīmes ātri vien uzlabojās.
Pēdējā laikā ir aktualizējies tikumības jautājums. Mācību gada sākumā tieši RJV notikusī bioloģijas mācību stunda aizsāka diskusijas par mācību materiālu izvēli. Tas tika izmantots diskusijās par tikumību skolās, apspriežot, par ko mācību iestādēs vajadzētu runāt un kādas tēmas būtu jāatstāj ģimenes kompetencē. Kāds ir tavs viedoklis par t.s. tikumības grozījumiem Izglītības likumā?
Es īsti nezinu, kas kuram slēpjas aiz tā vārda “tikumīgs”. Man šķiet, jebkuram cilvēkam, kurš ir pie pilna saprāta, kurš apzinās to, ko viņš dara, ir kaut kāda sava izpratne par tikumību. Tas tomēr ir individuāli… Man gan gribas pajautāt, kurš tiek apdraudēts ar informāciju, ko skolās mēģina ierobežot? Nezinu, kā cilvēki aizdomājas līdz tam, lai zināšanas saskatītu par draudu. Līdz kurai klasei bērniem būtu jādomā, ka viņus nes stārķis vai tos atrod kāpostos? Bērniem ir jāprot ne tikai rēķināt, bet jāsaprot arī anatomiskie un fizioloģiskie, sociālie un emocionālie procesi. Man viss šis jautājums liekas mazliet absurds.
Tev lieliski izdodas saprasties ar saviem skolēniem. Kādus padomus Tu varētu sniegt kolēģiem, kuri atzīst, ka netiek galā ar klasi?
Pirmkārt, skolotājiem nevajadzētu baidīties atklāt savu personību, kādi viņi ir ārpus skolas, neslēpt savus talantus. Otrkārt, ieteiktu vairāk ieklausīties skolēnā, ko viņš vēlas pateikt, mēģināt saskatīt, kāds ir skolēna pasaules redzējums. Brīžiem šķiet, ka arī man neizdodas katram pievērst individuālu uzmanību, ja klasē ir daudz skolēnu. Bet ir svarīgi tomēr parunāt ar katru, sevišķi, ja kādam mācībās sokas grūtāk. Tas jau nemaz nav tik sarežģīti – kaut vai uzrunāt un apvaicāties, kā viņiem klājas.
Skolotājiem arī pašiem vajag vēlēties mainīties, mainīt savu paradigmu, smelties jaunas idejas. Grūti noformulēt, jo pašlaik izglītībā vispār ir liels strupceļš - vecā metodika īsti neiet kopā ar jauno. Taču domāju, ka skolotājam nevajadzētu baidīties eksperimentēt un izmēģināt kādu savu ideju stundā. Reizēm kāda spontāna ideja stundas laikā ir tieši tas, kas vajadzīgs, lai stunda izdotos lieliska.
Tāpat kolēģiem nevajadzētu baidīties no iniciatīvas, no radošuma, varbūt kādreiz paskatīties uz mācību stundu pilnīgi citādāk, piemēram, no sava hobija puses. Es nebaidos meklēt likumsakarības starp mūziku un informātiku, mācību stundās par tām pastāstot skolēniem. Tad arī jaunietis pats drošāk izsaka savu viedokli par apgūto vielu, dalās savā pieredzē, varbūt pat mācību stundu var ļaut sagatavot un novadīt skolēnam! Skolotājs jau sen vairs nav vienīgā autoritārā persona, jānotiek savstarpējai sadarbībai.
Kā Tu spēj ikdienas darbos neizdegt? Kur tu smelies iedvesmu un enerģiju jauniem darbiem?
Pirmkārt, tā ir mana mūzika. Aizejot uz kādu pasākumu un satiekot cilvēkus, jebkura saruna mani iedvesmo, no katras saskarsmes ir iespējams kaut ko iemācīties. Otrkārt, tā ir pedagoģijas profesionālā vide, zinātnieku publikācijas par mācīšanu un mācīšanos, iedvesmojošas TEDx sarunas, sarunas ar kolēģiem, kā arī ar citu nozaru speciālistiem.
Man arī patīk ceļot vienam, patīk iepazīt jaunas vietas, kultūras, šo planētu.
Gribu vēl arī teikt, ka man ir pašam sava iekšējā pasaule, kurā mēdzu ļoti bieži ieslīgt un izsapņot lietas, kuras arī mēģinu realizēt materiālajā pasaulē, neatkarīgi no šīs pasaules un cilvēkiem. Tā šķiet arī ir visbagātākā, tajā ir iespējams viss… Kā radošai personībai man šķiet, ka cilvēka dvēsele grib priecāties, būt dzīva un vienmēr meklēt jaunus atklājumus!
Arī paši bērni un jaunieši ir kā enerģijas un iedvesmas avoti. Īpaši audzināmā klase un ārpusskolas pasākumi. Šī te savienošanās rada to gandarījuma un vajadzības sajūtu, kas man liek kustēties. Ja es jūtos pārstrādājies, tad ar audzināmo klasi dodamies ekskursijā. Kad esam pārgājienā, enerģija ir pilnīgi cita.
Pastāsti, kādas ir jūsu ekskursijas?
Šajā mācību gadā ekskursijās esam bijuši jau vairākas reizes. Jaunieši pēc tam ir tik emocionāli uzlādēti un priecīgi! Ekskursijās viņi šķiet kā pieauguši cilvēki, katrs ar savu unikālo personību, jo skola tomēr ieliek zināmos rāmjos.Pēc ekskursijām arī savstarpējās attiecības kļūst draudzīgākas, tuvākas.Dodamies arī divu dienu ekskursijās. Viņiem tā ir pieredze jau no sestās klases, kad devāmies ekskursijā ar teltīm. Nostaigājām 30 kilometrus ar kājām, beigās viņi fiziski jutās gandrīz vai beigti, bet emocionālais gandarījums bija milzīgs. Tieši ārpusskolas dzīve manu klasi ir īpaši saliedējusi un ļāvusi izprast katru individuāli. Reiz kādā ekskursijā, kad vajadzēja īpaši pievērst uzmanību kādam palaidnim, regulāri apsaucot, atļāvos neaizrādīt neko un ļaut izpausties viņam uz pilnu vaļu - iedziļinājos viņa domu plūdumā. Grūti paskaidrot, bet pēkšņi viss mainījās, nebija vairs nekādu problēmu! Es mainīju savu attieksmi pret šo skolēnu un arī viņš pats izmainījās. Kopš tā laika arī turpmākajā darbā pievēršu uzmanību tam, ko skolēns grib apteikt, kā viņš uztver pasauli. Šķiet, ka visgrūtāk skolotājiem ir iejusties skolēna ādā. Taču, tiklīdz tas izdodas, atmosfēra mainās.
Ko Tu mācies no saviem skolēniem?
No viņiem mācos līdzjūtību. Iejusties otra cilvēka ādā, sadzirdēt un izprast pasaules dažādību... Es jau viņus uztveru kā vienu no savām ģimenēm. Lai arī varētu domāt, ka viņi it kā ir cilvēki no malas, svešinieki, bet tā ir mana pieeja, abpusējs sadarbošanās process. Pret bērniem un jauniešiem esmu kļuvis emocionāli jūtīgāks! Mēģinu sajust viņu vēlmes, vajadzības… Iespējams, caur viņiem arī es vēlreiz izdzīvoju savu devīto klasi tikai ar citām acīm – savām ideālista acīm (smaida, aut.piez.). Visu to, ko viņi izjūt devītajā klasē, es piedzīvoju kopā ar viņiem. Reizēm varu ar viņiem aprunāties kā pieaudzis ar pieaugušu, uzklausīt viņus un pastāstīt savu viedokli, kaut arī nevēlos viņus ielikt konkrētos rāmjos, norādot, manuprāt, pareizos variantus. Viņiem jāļauj pasapņot, jārada pašiem sava versija par dzīvi, nevis jāmēģina kopēt kādu skolotāju. Tur ir smalka barjera – neiedot ne par daudz, ne arī par maz. Varbūt viņi to visu pašlaik nesaprot… Kad izies savā dzīvē, varbūt ar laiku sapratīs, ko savulaik es biju domājis un mēģinājis viņiem iedot.
Sarunas pirmo daļu ar Gundaru lasiet E-klases interviju sadaļā!
