Par nodošanos darbam ar visu sirdi, par lielās atbildības apzināšanos, par dažādajām mācību metodēm esam izvēlējušies Ivetu Priedi par maija akcijas “SirdsSkolotājs” laureāti. Akciju “SirdsSkolotājs” organizē portāls “E-klase”, žurnāls “Skola&Ģimene” un laikraksts “Latvijas Avīze”. Ar gardām balvām akciju atbalsta “Laima”.
Ir svarīgi iedēstīt sēkliņu

Ievilkta pedagoģijā
“Mani dzīve visu laiku vilkusi pedagoģijā,” atzīst skolotāja, kuras pieredze ir plaša. Agrāk strādājusi profesionālās izglītības iestādē, bijusi pedagoga palīgs, kad septiņus gadus dzīvojusi Anglijā.
Darbā profesionālajā skolā nonākusi tāpēc, ka mācījusies par pavāri–konditori. Tā gan nebijusi sapņu profesija, bet tobrīd piemērotākā izglītības iespēja. Taču mācoties ļoti ieinteresēja banketi, bārmeņa darbs un viss cits, kas saistīts ar restorāna servisu. Pēc skolas beigšanas Ivetai piedāvāts pašai kļūt par profesionālās izglītības skolotāju. Ieguva nepieciešamās pedagoģiskās zināšanas un sāka strādāt, skolojot pusaudžus.
“Mani vienmēr ļoti interesējusi psiholoģija. Jau strādājot profesionālajā izglītībā, sāku sev uzdot jautājumus, kāpēc vieni jaunieši tiecas uz augstskolu vai vēlas piepildīt kādas citas ambīcijas, bet citi par to pat nesapņo? Sapratu, ka tas viss nāk no agras bērnības. Patiesībā viss sākas ģimenē, lai arī skolai vēl ir iespējas daudz ko ietekmēt. Tomēr, lai kā mēs, pedagogi, censtos, bērns pie mums atnāk zināmā mērā jau izveidojies. Ar savu bagāžu, savu kodolu. Jau atnākot uz bērnudārzu, katram ir savas intereses, sava uzvedība.”
Tā iegrozījās apstākļi, ka Iveta ar ģimeni – vīru un meitu, kurai nu jau 20 gadu, – devās uz Angliju. Laiku ārzemēs Iveta sauc par “mūsu Sprīdīša ceļojumu”. Sākumā Iveta nav devusies strādāt, jo tikpat kā nezināja angļu valodu. Taču sēdēt mājās bija apnicis, tāpēc, kad meitas skolā meklēja apkopēju, pieteicās uz šo vakanci. Kad gadu bija kopusi telpas un apguvusi angļu valodu, skolas direktors piedāvāja skolotāja palīga amatu. “Atbalstīju skolotājus, strādāju ar “īpašajiem” bērniņiem, kam vajag lielāku uzmanību. Tā bija milzīga, vērtīga pieredze. Šis darbs vēl vairāk ļāva saskatīt to, kā bērns aug, attīstās,” stāsta skolotāja.
Tik ļoti svarīgais sākums
“Kad biju dekrēta atvaļinājumā, gaidot dēliņu, sapratu, ka gribu mēģināt strādāt pirmsskolas izglītības iestādē. Jo tas ir izglītības sistēmas sākums,” stāsta Iveta. “Sapratu arī, ka tā ir milzīga atbildība būt pirmsskolas pedagogam. Man bija jāsaprot, vai tiešām to vēlos un varu. Tāpēc nevis metos studēt pirmsskolas pedagoģiju, bet nolēmu vispirms pastrādāt te kā auklīte. Sākot strādāt, ātri vien nožēloju, ka neesmu uzreiz iestājusies augstskolā. Taču nekas, nākamajā rudenī sāku studēt un strādāt par audzinātāju.”
Senāk bieži varēja dzirdēt viedokli, ka nav saprotams, kāpēc bērnudārzu audzinātājām būtu nepieciešama augstākā izglītība, jo mazajiem jau tikai dibeni jāslauka.
Iveta toties uzsver, ka pirmsskolā bērns izdzīvo ļoti svarīgus attīstības posmus: “Tās sēkliņas, ko bērnos ieliek šajā autiņbikšu periodā, tās pēc tam izšķiļas. Ja šīs sēkliņas mazajās grupiņās neieliek, pēc tam strādāt ir grūtāk. Līdz septiņiem gadiem formējas bērna personība, viņš visu uzsūc, tāpēc viss, ko pasakām, izdarām, strādājot ar bērniem, ir ļoti svarīgs. Tik mazs bērns neanalizē, kas ir labs, kas slikts. Viņš vienkārši uzsūc visu un pēc tam mūs kopē. Tāpēc skolotājiem jāapzinās, cik liela atbildība viņiem ir.”
Viņa pati kā skolotāja aug līdz ar bērniem, “ar tiem mazajiem kunkulīšiem, kas no rīta jāizņem mammai no rokām”.
Tagad gan Iveta strādā ar nedaudz vecāku grupu: tajā lielākoties ir četrgadnieki.
Skolotājam jāredz pēctecība
Iveta vēl paguvusi studēt nu jau slēgtajā Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā, vienlaikus iegūstot tiesības strādāt gan pirmsskolā, gan arī sākumskolā.
“Domāju, ka visiem pirmsskolas pedagogiem vajadzētu arī sākumskolas skolotāju zināšanas, bet visiem sākumskolas pedagogiem būtu jāzina par to, kā strādājam pirmsskolā, lai redzētu visu kopainu. Tad uzreiz darbam ir cita garša, cita sajūta, redzi un saproti pēctecību. Šīs zināšanas noder, lai saprastu, ko nedrīkst palaist garām, lai pēcāk bērns veiksmīgi spētu mācīties skolā. Jo sevišķi būtiski tas ir, strādājot ar izlaiduma grupu. Ja es būtu atbildīga par izglītību, lemtu, ka pirmsskolu pedagogiem vajag ne tikai augstāko izglītību, bet apgūt arī sākumskolas pedagoga zināšanas,” saka Iveta.
Viņa uzskata: lai bērns pēc iespējas labāk attīstītos, ļoti svarīga ir sadarbība starp pirmsskolas pedagogu, auklīti un bērna vecākiem. Tāpēc Iveta regulāri raksta ziņas vecākiem par to, kas bērnudārzā darīts, kā bērnam veicies. Tāpat raksta komentārus pie bērna darbiņiem, lai vecāki labāk saprastu, ka tas nav tikai zīmējums vai bērna izkrāsots attēls, bet daudz ko pasaka arī par prasmēm, ko mazais jau apguvis.
Arī Iveta strādā pēc sistēmas, kas ieviesta pedagogu trūkuma dēļ: grupā ir viens pedagogs un divas auklītes. Skolotāja norāda, ka auklītes ir ļoti nozīmīgs palīgs un viņai ar abām ļoti paveicies.
Pirmsskolas pedagogs ir plaša profila speciālists: māca gan burtus, gan skaitļus, gan rokdarbus un mākslu, gan iepazīstina ar dabas parādībām. Vaicāju, kas no tā visa pašai vistuvākais.
“Viss, viss,” Iveta atbild. “To nevar nodalīt, visam ir sava jēga. Kad ir labs laiks, daudz mācāmies arī laukā.”
Stāstot par savu ikdienas darbu, pedagoģe uzsver, ka ļoti svarīgi ir pamanīt, kas kurā brīdī katru bērnu interesē. “Ja šobrīd viņu neinteresē skaitļi, tad vari par to stāstīt, cik gribi, – rezultāta nebūs, bet varbūt jau pēc dažām nedēļām bērns šo informāciju burtiski uzsūks,” saka Iveta. “Interesei jāizšķiļas dabiski.”
Tiesa, viņa atzīst, ka tā strādāt pedagogam ir grūtāk: vieglāk būtu, ja visi bērni darbotos pie viena darbiņa vienlaikus, taču lielāka vērtība ir individuālai attieksmei.
Atceroties raidījumā “Aizliegtais paņēmiens” savulaik filmēto neiecietīgo attieksmi pret bērniem, ko pieķertās pedagoģes skaidroja ar to, ka daļa bērnu citādi nav valdāmi, jautāju Ivetai, vai arī viņai nācies saskarties ar bērniem, kas pārbauda nervus. “Nekādā gadījumā neaizstāvu šādu skolotāju rīcību, taču uz visu jāskatās plašāk. Mūsu tautas vēstures dēļ cilvēkos ir nedziedināmas sāpes. Ja cilvēks ar tām netiek galā un vēl jūtas pārstrādājies, viņš var aiziet uz “īso”, un tā nav tikai tā cilvēka atbildība,” viņa atzīst. “Tā ir arī sistēmas problēma. Mūsdienās bērni ir ļoti dažādi. Jāapzinās, ka ne bērni, ne pieaugušie nav vienādi kā šokolādes kastītes, ka katrā ģimenē ir savs mikroklimats ar savām gaišajām un vājajām pusēm, tad arī būs vieglāk izmukt no konfliktiem. Pedagogam jāmāk noskaņoties uz katru bērnu un vecāku un jāatrod kopīga valoda.”
Prieks, ka bērniem mirdz acis!
Iveta pamanījusi, ka bērni ir atvērtāki, brīvāki nekā savulaik, taču kļuvis grūtāk arī viņus pārsteigt, iepriecināt.
Taču bērni pārsteidz sevi paši, kad, pildot skolotājas uzdevumus, paveic lietas, par ko nebija pat iedomājušies, ka viņi to jau māk. “Kad bērnam kaut kas sanāk, viņam mirdz actiņas, un tad viņš ir gatavs darīt vēl!” novērojusi Iveta.
Tieši mirdzums bērnu acīs, iespēja redzēt, kā viņi atklājas un aug, Ivetai sniedz vislielāko gandarījumu un notur šajā darbā.
Ivetas vadībā pērnā gada izlaiduma bērni pat paši šuvuši sev izlaiduma tērpus! Kā skolotāja vispār nonāca līdz tādai idejai? “Kāpēc gan ne? Mēs varam visu radīt paši ar savām rociņām!” attrauc skolotāja. Puiši šuva sev krekliņus, meitenes – kleitiņas! Piegrieztne viena, meitenēm tikai garāks tērps, nekā sarežģīta, bērniem vīļu sašūšana labi padevās, apgalvo Iveta. “Kādas emocijas bija, kad uzvilka tikko paša pašūta krekliņu!” atceras skolotāja.
Vēstulē par Ivetu bija teikts, ka viņa uz bērnudārzu nes gan savu akvāriju, gan cepeškrāsni, gan pati pērk bērniem mapītes. Pati skolotāja brīnās, ka par to uzslavēta: jā, viņa tā dara, taču “tie ir tikai nieki”.
“Cilvēkam jādalās vienam ar otru. Tikai tad visam ir vērtība. Kad tu kādam dod, tas nāk atpakaļ, un tā ir neaprakstāma sajūta. Par dalīšanos ar lietām gan svarīgāk ir tas, ka mēs iedvesmojam cits citu,” teic Iveta.
Nejūtas pabērna lomā
Jau ierastas ir diskusijas par to, kāpēc pirmsskolu pedagogi pelna mazāk, kāpēc pilnai slodzei viņiem jānostrādā vairāk stundu nekā skolu skolotājiem. Iveta toties saka: “Cenšos par šiem jautājumiem nedomāt, taču gadās pārrunāt ar draudzenēm, kas strādā skolās, kā viņām klājas. Esmu secinājusi, ka nevar tā viennozīmīgi pateikt, ka kaut kur ir labāk un kaut kur sliktāk. Katrā iestādē ir savs mikroklimats, citi noteikumi, cits stundu skaits, kolēģu savstarpējā sadarbība. Tāpat atalgojums dažādās pašvaldībās atšķiras. Katrā ziņā nav labi justies pabērna lomā, jo tad tev acīs zūd dzirkstelīte, tu vairs nevari ziedēt un plaukt, bet sāc nīkuļot.”
Viņa arī secinājusi, ka katrā darbā ir sava garoziņa, tātad ne jau tikai skolotāji saskaras ar grūtībām.
Par algu Iveta saka: cik tā liela, tas ir relatīvs jēdziens, jo atkarīgs, ar ko salīdzina. “Tiesa gan, kā iztiek tās kolēģes, kas ir vientuļās mammas, to es pat nevaru aptvert,” viņa piemetina.
Ārpus darba Ivetai ir vairākas aizraušanās: viņa mācās šūt, iet jūrtaku (tikusi jau no Kolkas līdz Tūjai), kā arī meklē atbildes uz dažādiem psiholoģiskiem jautājumiem, apgūst prakses “sevis sakārtošanai”. Piemēram, lieti noder pateicību rakstīšana, pirts rituāli, aukstās peldes.
Bijušās audzēknes mammas Lienes Narvidas vēstule (publicējam saīsināti):
Mana meita 2016. gada rudenī uzsāka bērnudārza gaitas. Jau pirmajā dienā tika īpaši pamanīta viena no grupiņas auklītēm Iveta Priede.
Jau tad Iveta sevi pierādīja kā ļoti atbildīgu, uzņēmīgu pedagogu un nākamajā gadā uzsāka studijas pedagoģijā, un mūsu grupiņas bērniem bija jau kā audzinātāja.
Ivetas Zelta atslēgas panākumi, un tas, par ko viņu vēlamies cildināt, ir:
- Iveta katru nedēļu rakstīja zīmītes vecākiem un atstāja tās bērnu skapīšos, kurās tika īsi aprakstīts, kā pavadīta nedēļa un kādas ir bijušas aktualitātes. Tāpat šajās zīmītēs tika minētas nākamās nedēļas aktualitātes un citas lietas, lai kopīgi sasniegtu iespējamo labāko rezultātu. Tas tika darīts pēc Ivetas iniciatīvas un no sirds.
- Organizējot vecāku sapulces, Iveta vienmēr sevi pasniedza un atradās vienā līmenī ar bērniem. Visās sapulcēs (arī tiem vecākiem, kuru bērniņu vecums ir tikai 1,6–2 gadiņi) vecāki tika aicināti arī mājās atļaut, dot iespēju bērniem mēģināt, darīt pašiem, tādējādi izzinot pasauli. Tāpat arī bērnudārzā – noģērbties, apģērbties, mazgāt rokas, sakārtot savu darba vietiņu u. c. ikdienišķas un tajā pašā laikā ļoti svarīgas lietas. Būt pacietīgiem un ļaut bērniem darboties.
- Audzinātāja no saviem personīgajiem līdzekļiem visiem grupas bērniņiem iegādājās un uzdāvināja somas, kurās bija iespējams ielikt A4 formāta lieluma darbiņus (darba lapas, burtnīcas, grāmatas u. c.), lai bērniņš, nesot darbiņus no/uz bērnudārzu, tos nesaburza un jūtas atbildīgs, svarīgs, ka tas, ko viņš ir paveicis, ir svarīgs dokuments, pret kuru ir jāizturas ar cieņu un atbildīgi.
- Bērni, protams, devās arī pastaigās ārpus bērnudārza teritorijas. Bija pastaiga pie vienas no bērnudārza skolotājām uz dārzu. Lai redzētu, saprastu un gūtu pieredzi, priekšstatu, kur un kā aug dārzeņi, ziedi un citas mums, pieaugušajiem, pašsaprotamas lietas.
- Iveta no mājām atveda arī savu personīgo akvāriju. Akvārijā dzīvoja zivtiņas, sams, ķirzaciņa. Bērni kopīgi zivtiņas baroja, par tām rūpējās un kopa akvāriju.
- Kopīgi tika piedzīvotas arī vairākas ekskursijas, kuras pēc savas iniciatīvas organizēja Iveta.
- Izlaidumā, lai arī pērn maijā to nedrīkstēja rīkot kopā ar vecākiem, svētku sajūta neizpalika, jo izlaiduma tērpus bērni šuva paši kopā ar audzinātāju Ivetu.
- Pavasarī audzinātāja no mājām bija atvedusi bišu stropu, lai bērniem parādītu un pastāstītu, kā rodas medus, kur tas veidojas.
- Bērni ar prieku darbojās arī ārā, iepazina burtiņus, lasīja zilbes, vārdus un teikumus. Mācījās matemātiku, ne kā ierasts skaitīt no 1 līdz 10, bet gan (kā piemēru minēšu), paņemot ceriņa zaru un uz lapas salīmējot katra ceriņa ziedu, tādējādi iegūstot informāciju par un ap ceriņu (kas tas ir, kā tas smaržo) un gala rezultātā arī iegūstot skaitli, cik vienā ceriņa zarā ir ziedu. Šādi caur spēlēm un citām aktivitātēm tika raisīta domāšana, skaitīšana, rēķināšana.
- Noslēdzot bērnudārza gaitas, bērni rakstīja varavīksnes burtiem vai to, ko Montesori pedagoģijā sauc par kustīgo alfabētu. Arī Montesori pedagoģiju audzinātāja Iveta grupiņā “ienesa” pēc savas iniciatīvas.
Šo uzskaitījumu varētu vēl turpināt uz neskaitāmām lappusēm, par ko es kā vecāks un pilnīgi noteikti visi grupiņas vecāki lepojāmies, iedvesmojāmies, uzticējāmies mūsu fantastiskajai audzinātājai Ivetai.
Skolotāji ir vieni no vissvarīgākajiem cilvēkiem bērnu dzīvē. Skolotāji, jo īpaši bērnudārza skolotāji, “ieliek pamatu” bērnu dzīvē. Iveta ir skolotāja (audzinātāja), kuras darbs ir viņas sirdsdarbs un dzīves aicinājums. No Ivetas pieredzes noteikti var mācīties un iedvesmoties arī citi pedagogi!
Teksts: Ilze Kuzmina
Foto: Karīna Miezāja