Skolēni šo attieksmi novērtē, tāpēc S. Sermule izraudzīta par akcijas “SirdsSkolotājs” trešo laureāti. Apbalvošanai viņu pieteica ģimnāzijas 12. klases skolniece Paula Pastore, kas rakstīja daudz labu vārdu par atbalstu, ko skolotāja sniegusi, kad mācībās negāja tik labi, kā gribētos, kad saskārās ar veselības problēmām un kad, sākot rakstīt dzeju, tieši šo skolotāju izvēlējās par pirmo savu literāro darbu lasītāju.

Taču S. Sermule atbalstījusi ne tikai Paulas literāros centienus.

“Latviešu valodas un literatūras mācīšana dod iespēju ielūkoties bērnu dvēselēs. Radošie darbi ir skolēnu iespēja runāt, atklāt savu emocionālo pasauli,” spriež skolotāja. “Ir skolēni, kas vēlas radīt literārus darbus. Tad svarīgi viņus iedrošināt. Ir, kas raksta prozu, tomēr dzeju raksta vairāk. Un, ja uzdrošinās parādīt ne tikai to dzejoli, ko uzdots rakstīt dzejas dienām, bet visu savu kladīti, tad rosinu tos rādīt tālāk, piemēram, piedalīties Literārajā akadēmijā. Pat ja tur tiks saņemta kritika, pat ja darbs netiks publicēts, viņi gūst pieredzi.”

S. Sermules skolēni ik pa laikam piedalās dažādos literāros konkursos. “Ir svarīgi, lai skolēni saņem novērtējumu arī no malas,” viņa uzskata. “Jāceļ skolēnu pašapziņa. Gadās, ka aicinu skolēnus piedalīties latviešu valodas olimpiādē, bet man atjautā: vai tiešām jūs ticat, ka es varu to izdarīt? Tad parasti atbildu: jā, es ticu. Piedalīties olimpiādē piedāvāju ne tikai tiem, kuri man šķiet sevišķi talantīgi, jo uzskatu, ka ļoti daudz dzīvē var sasniegt ar darbu. Galvenais ir gribēt kaut ko izdarīt un sasniegt.”

Jo gadās arī tā, ka talantīgs skolēns atsakās piedalīties olimpiādē vai konkursā, jo neesot laika un vēlēšanās. Tad nav jēgas mēģināt pierunāt, jo rezultāta nebūs.

Latviešu valoda dvēseles atklāšanai

Dalība konkursos skolēniem ir laba iespēja pārliecināties par latviešu valodas bagātību un dziļumu.

Tiesa, gadās, ka skolēni dod priekšroku angļu valodai. Iespējams, tas saistīts ar šo steidzīgo laiku, kad svarīgi ātrāk pateikt, saprast. Angļu valoda ir lakoniskāka. Skolotāja novērojusi, ka dažkārt starpbrīžos skolēni savstarpējās sarunās pat dod priekšroku angļu valodai. “Angļu valoda ir telefonos, filmās, spēlēs. Tajā pašā laikā, īpaši vidusskolas klasēs, redzu, ka skolēni saskata latviešu valodas nepieciešamību. Viens no stimuliem to mācīties ir centralizētais eksāmens. Tomēr domāju, ka skolēni arī saprot, ka paust emocijas, izjūtas, atklāt savu dvēseli vislabāk var latviešu valodā.”

Bagātināmies cits no cita

Lai rosinātu skolēnus lasīt, katru semestri tiek rīkoti lasītāju semināri, kad skolēni dalās lasīšanas pieredzē, stāstot par kādu no izlasītajām grāmatām. “Melošu, ja teikšu, ka klājas ļoti viegli, tā nav. Gadās, ka kāds 5. klasē izlasījis vienu grāmatu un cer, ka turpmākajos skolas gados varēs runāt tikai par šo vienu grāmatu,” arī tādu pieredzi atklāj S. Sermule.

Turklāt skolēni arī lasīšanai mēdz izvēlēties angļu valodu. “Taču jaunieši lasa, ja ieinteresē, atrod grāmatu, ar kuru var “uzāķēt”. Viens no veidiem, kā ieinteresēju, – pati stāstu par grāmatām, ko lasu. Ja nākamajā lasītāju seminārā vismaz kāds no bērniem izvēlējies grāmatu, par ko esmu stāstījusi, ir gandarījums. Taču vēl lielāks gandarījums ir tad, ja skolēns runā par grāmatu, ko rosinājis izlasīt klasesbiedrs. Tā ir liela vērtība, ja klasesbiedrs pastāsta citiem, ka atradis grāmatā kādas sev tuvas vērtības, ka tās varoņi var būt skolēnu domubiedri. Skolēniem ar kādu grāmatu dažkārt izdodas ieinteresēt arī mani. Piemēram, esmu paņēmusi lasīšanai grāmatu par pusaudžu un pieaugušo attiecībām, ko ieteica kāda 9. klases skolniece. Tā mēs bagātinām cits citu,” stāsta skolotāja. “Skolēni, kas vairāk lasa, izveidojuši lasītāja dienasgrāmatu, kuru arī literatūras stundās novērtēju.”

Lasīt rosina arī tas, ka skolā ir bagātīga bibliotēka, bet Ogres centrālajā bibliotēkā ir ļoti piesaistoša, brīva vide, kur skolēniem patīk uzturēties.

IMG_4362.jpg

Par un pret jauno saturu

S. Sermule piekrīt kolēģiem, kas jau daudzos pedagoģiskajos forumos izteikuši bažas, ka līdz ar jaunā izglītības satura ieviešanu zudusi sistēmiskā pieeja latviešu valodas mācīšanā. Gramatikas apguve gan jaunajā saturā ir joprojām, tāpēc Ogres novada latviešu valodas un literatūras skolotājas tiekas, lai pārrunātu, kā jaunā satura ietvaros gramatiku tomēr mācīt sistēmiski. Lai nebūtu tā, ka skolēni sāk mācīties par divdabjiem un divdabja teicieniem, kamēr vēl nav pietiekami apguvuši tēmu par darbības vārdiem!

Savukārt pozitīvais, skolotājas ieskatā, ir tas, ka nu mēģināts latviešu valodu padarīt dzīvu, sasaistīt tās apguvi ar reālo dzīvi. “Jo bieži vien gadās, ka bērns stundā tā arī jautā: kāpēc man tas vajadzīgs. Tagad šāds jautājums varētu izskanēt retāk,” stāsta S. Sermule.

Bet tāpat, piemēram, 8. klases skolēns varētu jautāt, kāpēc man jāzina vārda celms! “Tad atbildētu, ka tas jāzina, lai varētu veidot jaunus vārdus. Mums tieši nesen bija tēma par vārdu veidošanu, par to, kāpēc vajag jaunus vārdus, par to, ka mēs katrs varam bagātināt valodu, par gada vārdu un nevārdu,” atbild skolotāja.

Viņa atzīst: jauno saturu nav iespējams īsti apgūt bez skolotāju sadarbības. Kā vienu no piemēriem viņa min sastrādāšanos ar svešvalodas skolotājiem. Piemēram, var vienlaikus literatūrā mācīties par detektīva žanru un apgūt šo tematu arī angļu valodā. “Protams, valodu jomas skolotājiem savā starpā sadarboties ir vieglāk nekā ar citu jomu skolotājiem, tomēr esam apņēmušies darīt arī to,” saka S. Sermule. “Piemēram, skolēni nesen veidoja tīzerus par kādu no Anšlava Eglīša lugām, tur bija sadarbība arī ar informātikas skolotāju, jo bija jāprot filmēt un montēt. Savukārt latviešu valodas zināšanas ir nepieciešamas faktiski jebkura mācību priekšmeta apguvē, jo viss sākas ar tekstu.”

Ieklausās skolēnos

Runājot par skolēnu emocionālo atbalstīšanu, skolotāja stāsta: “Man šķiet, ka pandēmijas laikā mums visiem pietrūkst sarunu. Sarunas caur ekrānu nav dzīvas sarunas. Kad atgriezāmies klātienes mācībās, jo īpaši izjutu, ka skolēniem nepieciešams runāt: viņi atver kabineta durvis un vaicā, vai ir laiks aprunāties. Arī ar Paulu tiekamies, ja nepieciešams aprunāties, kaut šobrīd latviešu valodu un literatūru viņas klasei vairs nemācu un klases audzinātāja arī neesmu.”

S. Sermule pamanījusi, ka mūsdienās arvien vairāk jauniešiem nepieciešams iedrošinājums. “Viņi man bieži jautā: skolotāj, kā jūs domājat, vai es to varēšu, vai man pamēģināt? Skolēniem ir vajadzīga sajūta, ka viņiem tic,” saka S. Sermule. Arvien vairāk jauniešiem grūti izvēlēties nākamo profesiju. Daudz palīdz karjeras konsultants, taču dažkārt skolēniem nepieciešams vēl kāds viedoklis.

Likumsakarīgi, ka S. Sermule iesaistījusies arī projektā “Pumpurs”, kas gādā par to, lai skolēni nepamestu mācības. Svetlana koordinē šī projekta īstenošanu Ogres Valsts ģimnāzijā. “Tā ir iespēja saskatīt bērnus, kam skolā nepieciešams atbalsts, ir nesekmības risks vai pat varbūtība, ka pametīs mācības. Vissarežģītāk ir tad, ja gan vecāki, gan skolotāji redz, ka atbalsts ir vajadzīgs, bet bērns atbild, ka pats tiks galā,” atzīst skolotāja. Viņasprāt, visbiežāk skolēni no palīdzības atsakās, jo nevēlas veltīt vairāk laika mācībām. Jo no tā vien, ka skolēns iekļauts programmā “Pumpurs”, sekmes, protams, neuzlabosies. Ir jānāk uz konsultācijām, jāstrādā papildus. Lai šādu skolēnu motivētu iesaistīties programmā, jālūdz talkā psihologs un sociālais pedagogs.

Ir gan arī skolēni, kuri paši lūdz atbalstu, jo sapratuši, ka tas vajadzīgs.

Vai tiešām valsts ģimnāzijā, kur ir iestāšanās konkurss, ir bērni, kam ir grūtības mācībās? S. Sermule atbild, ka no tā nav pasargāts neviens: iepriekš atbalsts vairāk sniegts pamatizglītības posmā: tā ir obligāta, un skolēnu nevar izslēgt no skolas tāpēc, ka ir problēmas mācībās. Taču pandēmijas dēļ problēmas radušās arī vidusskolas klašu skolēniem.

“Manuprāt, nepietiekamo vērtējumu cēlonis skolēniem bieži ir emocionālā pašsajūta. Attālinātajās mācībās skolēniem pietrūkst prasmes pašiem mācīties, pietrūkst arī saskarsmes ar vienaudžiem un skolotājiem, kā dēļ krītas motivācija mācīties, rodas grūtības sevi mobilizēt darbam,” secinājusi skolotāja.

Viņa novērojusi, ka attālināto mācību ietekmē daļai skolēnu darbi arī kļuvuši paviršāki, turklāt nekad nevar zināt, vai to vispār paveikuši skolēni paši: pat tad, ja kamera ir ieslēgta, ir dažādas mānīšanās iespējas.

Diagnosticējošie darbi, ko skolēni veikuši, atgriežoties skolā, parādījuši, ka kritušās pat skolēnu pamatprasmes, kas varētu būt saistīts ar to, ka attālināti visus tematus nevar apgūt tādā apjomā, kā tas būtu bijis klātienē. “Paralēli jaunajai mācību vielai tagad turpinām nostiprināt prasmes, kas nav pietiekami apgūtas iepriekšējā mācību gadā,” atklāj S. Sermule. “Līdz ar to darba ir vairāk nekā parasti.”

Arī pedagogam strādāt attālināti nav bijis vienkārši: grūtāk bijis stundām sagatavoties tā, lai ne tikai skolotājs stāstītu un rādītu kādu prezentāciju, bet arī skolēni strādātu. Attālinātajās stundās skolēni biežāk nekā parasti netika galā ar darbu. Tad nācās ieplānot konsultācijas: no rītiem darbs bija jāsāk agrāk, bet vakaros tas ievilkās. Arī tagad, kad darbs ir klātienē, konsultācijas prasa vairāk laika nekā agrāk, jo uz tām epidemioloģisko ierobežojumu dēļ vairs nedrīkst vienlaikus nākt vairāku klašu skolēni.

Par attālināto mācību laiku S. Sermule vēl piebilst, ka darbu atvieglojis tas, ka Ogres Valsts ģimnāzija izmantoja “Google Classroom” platformu: veidojās virtuālā klase, kas dažbrīd pat ļāva justies kā strādājot klātienē. Jo visi bērni bija pārskatāmi un darbu varēja organizēt līdzīgi kā klātienē, piemēram, bija iespēja redzēt, vai skolēni pilda uzdevumus. “Tomēr, ja bērns čatā ieraksta, ka nerunās, jo nedarbojas mikrofons, es nevaru zināt, vai tas tiešām nedarbojas vai arī skolēns vienkārši nevēlas piedalīties stundā,” stāsta skolotāja.

IMG_4350.jpg

Skolotājas darbs – bērnības sapnis

Jautāta, kā savulaik nonākusi līdz darbam skolā, S. Sermule atbild: “Par skolotāju gribēju kļūt jau bērnībā. Sapņoju par šo darbu jau kopš 3. klases. Taču lielākā mana iedvesmotāja, lai izvēlētos šo profesiju, bija literatūras skolotāja Ārija Bajinska Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolā. Arī pirms tam mani interesēja latviešu valoda, patika lasīt grāmatas, taču tieši šī skolotāja lika saprast, ka literatūrā varu arī atrast atbildes uz sev svarīgiem jautājumiem.”

Skolā S. Sermule strādā jau 21 gadu. Pirms darba Ogres Valsts ģimnāzijā strādājusi Aizkraukles profesionālajā vidusskolā, kas tolaik jaunajai skolotājai “devusi labu rūdījumu”. Tam sekoja darbs Rīgas Komercģimnāzijā, bet nu jau 11 gadus par savu skolu sauc Ogres Valsts ģimnāziju, kurā māca skolēnus no septītās līdz pat 12. klasei.

Skolotājai allaž paticis arī daudz ko organizēt, veidot kopā ar skolēniem dažādus uzvedumus; komercģimnāzijā vadījusi arī teātra pulciņu.

“Skolotāja darbā man patīk tas, ka neviena diena nav vienāda. Tas nav viegli. Ir sarežģīti, jo visu laiku jāspēj mainīties, bet vienlaikus tas ir interesanti. Gandarījumu dod arī skolēnu panākumi: es te nerunāju tikai par augstiem sasniegumiem, bet arī gadījumiem, kad skolēnam, neraugoties uz grūtībām, izdevies pabeigt skolu, iestāties tur, kur bija ieplānojis,” atbild S. Sermule, vaicāta, kas viņu noturējis šajā profesijā.

Prieku sagādā arī tas, ka bijušās skolnieces nu pašas kļuvušas par skolotājām: “Šajā mācību gadā mana bijusī skolniece sāka mūsu skolā strādāt par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Jautāju, kāpēc izvēlējusies šo profesiju. Viņa atbildēja: kāpēc jūs to jautājat, jūs taču mani iedvesmojāt! Ir liels prieks saskatīt jaunajos skolotājos radošo dzirksti, enerģiju, spēju aizraut skolēnus sev līdzi, nesavtīgu dalīšanos tajā, ko paši zina un prot, ne tikai ar skolēniem, bet arī ar skolotājiem, jo, piemēram, digitālajā jomā jaunie ir zinošāki.

Manā bijušajā audzināmajā klasē, kas tagad ir 12. klase, arī viena meitene plāno studēt pedagoģiju. Ja jaunieši izvēlas šo profesiju, turklāt atgriežas savā bijušajā skolā, tas, manuprāt, ir apliecinājums, ka savu darbu esam darījuši labi.”

Dažkārt, kad rodas tukšuma brīži – dots ir vairāk, nekā saņemts pretī –, Svetlana gan domājusi par to, vai varētu darīt arī kādu citu darbu. “Taču neesmu varējusi rast atbildi uz jautājumu, kas tad ir tas cits, ko gribētu darīt,” atzīst S. Sermule. “Piemēram, strādāt par korektori nevarētu, jo pietrūktu komunikācijas ar jauniešiem. Domāju, ka man šī komunikācija ar jauniešiem izdodas. Tāpēc vēl arvien esmu te.”

Vienmēr būšu pateicīga

Ogres Valsts ģimnāzijas 12.a klases skolnieces Paulas Pastores vēstule par Svetlanu Sermuli (publicējam saīsināti):

Šī skolotāja mani ir mācījusi kopš 7. klases. No sākuma likās ļoti stingra skolotāja, bet, gadiem ejot, sapratu, ka es nekad neesmu mācījusies pie skolotāja, kurš pats būtu tik ļoti investēts savā priekšmetā un spētu ieinteresēt skolēnus pašiem darīt vairāk nekā noteikts.

Skolotāja vienmēr bija ieinteresēta ņemt stundas papildus un nekad neatteica tiem, kuriem priekšmetā gāja grūti.

Skolotāja vienmēr bija gatava palīdzēt mācībās, arī emocionāli atbalstot. Es tiešām to ļoti novērtēju, jo man nebija neviena cita, kurš mani tiešām uzklausītu.

11. klasē sāku rakstīt dzeju, šo darbu lasīšanu uzticēju skolotājai Sermulei, viņa vienmēr bija atbalstoša un atrada laiku, lai izlasītu manus darbus, kuri nebija saistīti ar mācību procesu, kā arī deva ieteikumus, kas līdz pat šim brīdim man palīdz. Lai gan šogad man ir cita klases audzinātāja, zinu, ka vienmēr varu lūgt palīdzību skolotājai Sermulei, joprojām viņa ir gatava ieklausīties manās problēmās.

Viņa noteikti būs skolotāja, ko es vienmēr atcerēšos un kurai vienmēr būšu pateicīga.

IMG_4344.jpg

Informācija par akciju:

 * Žurnāla "Skola & Ģimene", portāla "E-klase" un laikraksta "Latvijas Avīze" akcijā "SirdsSkolotājs" ikvienam ir iespēja cildināt pedagogu, kurš ar savu darbu ir iedvesmojis, darījis vairāk vai citādi, nekā minēts profesijas priekšrakstos.

 * Ar akciju "SirdsSkolotājs" vēlamies parādīt, kādi lieliski skolotāji strādā Latvijas skolās un citās izglītības iestādēs. No viņu pieredzes noteikti varēs mācīties un iedvesmoties arī citi.