Ko Tev nozīmē radošums?

Man tas saistās ar procesu, kurā ikviens var brīvi izpausties un dalīties ar savām idejām, iedvesmojot cits citu. Mēs visi spējam būt radoši, jo mums piemīt iztēle!

Radošums ir beidzamajā laikā ļoti bieži aprobēts jēdziens izglītībā. Cik liela loma tam, Tavuprāt, būtu jāpiešķir mācību procesā?

Izmantojot izdomu, mācību process var kļūt saistošs un interesants. Katru dienu skolā mēs sastopamies ar jaunām situācijām un jauniem izaicinājumiem, viena vienīga metode nespēj atrisināt visu. Meklējot risinājumus, bieži vien mums nākas izdomāt un uzdrošināties izmēģināt jaunas metodes, kas sekmē attīstību. Ignorējot problēmas, tās nepazūd, taču radošums var palīdzēt mums tās atrisināt.

Laikā, kad skolotājiem ļoti operatīvi jāpielāgojas dažādiem pedagoģiskā darba formātiem, aktualizējas  jautājums – cik laika radošumam atliek gan idejiskā plānā, gan reālā izteiksmē. Kā nepazaudēt radošo dzirksti blīvi piepildītā ikdienas darbā?

Jāļaujas situācijas neprognozējamībai! Katrs skolēns uz stundu atnāk ar savu pieredzi, sajūtām un idejām. Skolotājam nav viss jādara un jāizdomā pašam, jo bieži vien skolēni paši parāda, kas vēl nav apgūts vai ko vēlas padziļināti izzināt, ir tikai uz brīdi jāapstājas un jāieklausās. Jābūt gataviem, ka stundas plāns var mainīties, atbilstoši apstākļiem! Noderīgi tēmu ievīt arī rotaļās, spēlēs, eksperimentos un pētījumos, jo mēs vislabāk mācāmies caur praktisku darbošanos.

Kā radošus elementus visērtāk un visveiksmīgāk iestrādāt mācību norisē un materiālos?

Kad teorijas pamati izklāstīti, atstāt vietu arī skolēnu domām, viedoklim un fantāzijai. Iedrošināt skolēnus izpausties emocijās, vārdos, zīmējumos, kustībās un skaņās! Atcerēties par dažādību un pēc iespējas vairāk izmantot visas maņas. Iesaistīties vairāk praktiskajā procesā, kurā skolēns var aktīvi darboties!

Mācību materiāliem, manuprāt, ir jābūt tikai kā palīgam un impulsam, no kā skolotājs un skolēni tālāk var veidot un radīt stundas. Mēs esam sociālas būtnes ar emocijām un ir svarīgi visu mūžu mācīties un attīstīties. Lai tikai sausi fakti vien mūs neierobežo un mēs spētu izskaidrot, iztēloties, ieinteresēt un kopā uzzināt ko vairāk. Nebūt nav tik vienkārši noturēt interesi, bet tas ir viens no būtiskākajiem procesiem mācību gaitā. Tam palīdzēt var interaktivitātes elementi un dažādu metožu maiņa tēmu apguvē.

Nereti klasē izskan jautājumi - “Kāpēc tas jāmācās? Vai tiešām man tas jāzina?” – kā atbildēt, rosinot uz interesi un iedvesmu izzināt?

Jā, šis ir viens no vissvarīgākajiem jautājumiem – “kāpēc?”. Sākumā mums pašiem sev ir jāatbild uz jautājumu – kāpēc mēs tieši šodien mācīsimies šo izvēlēto tēmu – un tad būsim gatavi atbildēt arī skolēniem. Dažas tēmas nav tik vienkārši sākumā izskaidrot, tam nepieciešams laiks, pēctecība un izpratnes veidošana. Protams, arī humors palīdz, jo bieži vien visām atbildēm nav jābūt tik nopietnām. Skaidrojums arī var būt radošs – tas veicinās skolēnā uzmanību un koncentrēšanās spējas, tādejādi sekmējot stundas kvalitāti.

Nereti ļoti sāpīga mēdz būt tēma – kļūdas. Kā radošumu pielietot šādās situācijās?

No savas pieredzes varu secināt, ka kļūdas ir tikai spilgts signāls, nevis apstāšanās punkts. No kļūdām mēs spējam mācīties, tikai ir jāiemācās – kā?!

Bet kādas emocijas visbiežāk raisa vārds “kļūda”? Visbiežāk tās ir bailes! Tāpēc arī sāku aizdomāties, cik lielu varu mēs piedēvējam šim vārdam. Vai trauksme un bailes mūs pilnībā apstādina uz tālāku rīcību? Ne vienmēr, bet dažkārt tā arī notiek un mēs neturpinām doties tālākās attīstības ceļā. Mācību procesa pamatā ir iemācīties pārvarēt grūtības, tāpēc arī kļūdām mācību procesā piešķiru pozitīvu nozīmi. Svarīgi ir apgūt prasmi no kļūdām mācīties un uzņemties atbildību par tām, kā arī nepadoties un labot tās! Lielisks piemērs nepadošanās nozīmei ir zinātnieka un izgudrotāja Tomasa Edisona pieredze: “Katra no 200 spuldzītēm, kuras nedarbojās, man iemācīja ko tādu, ko varēju izmantot nākamajā mēģinājumā!”

Vai skolēns nevar pazaudēt motivāciju censties, ja tiek ‘iedrošināts’ kļūdīties?

Protams, centība ir svarīga, bet kļūdas ir neizbēgams process, ar ko sastopamies. Vai kļūdām būtu jāizraisa stress, panika, asaras, trauksme un pārdzīvojumi? Kāpēc gan to visu nepārvērst par pozitīvu un radošu procesu? Piemēram, neizdzēst vai sašvīkāt kļūdu tā, ka mēs to vairs neredzam, bet apvilkt, pārzīmēt vai aprakstīt to ar sevis izvēlētu spilgtu krāsu. Vai arī, ja pamanām, ka regulāri pieļaujam vienu un to pašu kļūdu, jātiek līdz iemeslam – kur mēs esam kaut ko neizpratuši. Kļūdas nerodas bez iemesla.

Ja satrauc, ka kāds skolēns varētu pārāk pierast pie tā, ka kļūdīties ir ok, tad svarīgi ir izprast kļūdas būtību – tā ir, lai Tev kaut ko iemācītu! Ja kļūdas kļūst par paradumu, neatliks laika nekam citam, jo būs tās visu laiku jālabo. Svarīgākais vēstījums ir, ka kļūdīties nav nekas slikts un kļūdas vienmēr ir iespējams labot! Skatoties uz zīdainīti, mēs ļoti labi varam novērot šo nepadošanās sparu, kad jāmācās kaut kas jauns un ir nepieciešams laiks un pacietība, lai gūtu iemaņas un zināšanas.

Bieži vien skolēns kautrējas izpaust savu radošo dzirksti, idejas vai viedokli ne tikai baidoties kļūdīties, bet arī pārlieku raizējoties – ko par mani padomās... Kā iedrošināt?

Katram savs viedoklis rodas no pieredzes un tas ir normāli. Bet mēs varam arī ieklausīties un cienīt citu viedokļus. Piekrist vai nepiekrist, veidojot diskusijas. Tikai šeit ir viens ļoti svarīgs aspekts, ko atcerēties – cieņa! Radīt vidi tādu, lai skolēni ir gatavi runāt un izteikt savu viedokli un justies droši, kur savstarpēji netiek nodarīts pāri. Šis temats ir vairāk saistīts ar psiholoģiju – iemācīt arī skolēniem saskatīt pareizos nolūkus dažādās situācijās. Visbiežāk viedokļu sadursmes notiek tad, kad ir nesakritības uzskatos. Šis ir process, kas arī ir jāmācās izprast, jo mērķis ir nevis vienam otru sāpināt, bet iemācīties runāt, izteikt savas domas un uzklausīt arī citu viedokļus. Kad tiek izteikti apvainojumi, attīstības process apstājas un Tu sāpini otru neapzinoties, ka tādējādi uz viņu projicē pats savas problēmas. Ir jāiemācās sākumā uzdot sev jautājumu – kāpēc tieši tagad es vēlos sāpināt otru cilvēku – un censties rast atbildi. Mācīties atbildību un atcerēties, ka viedokļi var mainīties, taču pāridarījums paliek.

Lai saruna norisinātos veiksmīgi, tās pamatā jābūt atklātībai un labiem nodomiem. Idejas vairo idejas, tāpēc katram ir jādod laiks un iespēja tās izteikt.

Visbeidzot – kā, Tavuprāt, vislabāk veidot pārbaudes darbus, kontroldarbus un testus, lai skolēns nebaidās un doma vien par tiem neradītu stresu?

“Man ir stress! Es kļūdīšos! Visu aizmirsīšu!” Šie ir biežāk dzirdētie izteicieni pirms kontroldarbiem un tas arī raisa pārdomas. Kas palīdzētu labāk koncentrēties un jēgpilni veikt pārbaudījumus? Vai to galvenais mērķis nav palīdzēt attīstīt zināšanas un iemaņas, kā arī nostiprināt tās?

Lai skolēns spētu veiksmīgāk sagatavoties pārbaudījumiem, tam vērts veltīt arī atsevišķas mācību stundas, kurās tiek mācītas dažādas metodes, kā labāk sagatavoties pārbaudes darbiem. Piemēram, sava špikera izveide, konspekti, tabulas, shēmas, zīmējumi, atgādnes, kartītes, atkārtošana, iegaumēšanas metode - “Method of Loci”, praktizēšana un citas pieejas.

Stress visbiežāk rodas no tā, ka tu domā, ka Tev tiek dota tikai viena iespēju un Tavas zināšanas nav tik labas. Protams, atslēgas vārds ir mācīšanās, bet, piemēram, mūzikas skolās, kad jānospēlē eksāmens uz sava instrumenta, ir jāapzinās, ka Tu esi tikai mācīšanās procesā! Kļūdas būs jālabo un no tām jāmācās, bet dodies uz eksāmenu ar izzināšanas vēlmi, nevis ar vienīgās iespējas sajūtu. Ir vērts ar skolēniem vairāk runāties un arī humors palīdz saspīlētās situācijās! Radīt drošības sajūtu, ka iespējas būs vienmēr – ka Tu savu veikumu varēsi uzlabot laika gaitā, līdz kamēr sasniegsi savu vēlamo izcilību, taču arī mentāli sagatavot tādiem eksāmeniem, kuros tiešām ir tikai viena iespēja.