Labie vecāki pelna daudz naudas un dod saviem bērniem visu, kas viņiem nepieciešams, taču sarežģīta ekonomiskā situācija ģimenē vai nepilna ģimene automātiski nozīmē arī neadekvātu emocionālo audzināšanu, savukārt jebkurš, kuram ir zināšanas par audzināšanas jautājumiem un diploms kabatā, var mācīt nezinošos vecākus un pedagogus, un valstī šajā jomā viss ir kārtībā, ir pieejams atbalsts un informācija. Vai tas tā ir? Atbildes kopā ar dalībniekiem meklējām diskusijā Kā attiecības ģimenē veicina vai mazina agresiju un ņirgāšanos skolā, kā arī bērnu slimošanu.

Latvija – pirmajā trijniekā

Pasaules Veselības organizācijas veiktā pētījuma rezultāti liecina, ka Latvija ir pirmajā trijniekā starp 38 valstīm skolas vecuma bērnu emocionālās nelabsajūtas jomā, gandrīz 50% skolas vecuma bērnu atzīst, ka ir aizkaitināmi un ar sliktu garastāvokli, 34% jūtas nervozi, 26% nomākti, vairāk nekā 20% bērnu un pusaudžu vecumā no 11 līdz 15 gadiem izjūt grūtības un spriedzi, mācoties mājās vai skolā, vidēji 20% bērnu un pusaudžu vecumā no 11 līdz 15 gadiem skolā ir izjutuši ņirgāšanos un emocionālu vardarbību, savukārt līdz pat 36% zēnu šajā vecumā atzīst, ka skolā regulāri ņirgājas par citiem.

9. septembrī Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas klīnikā emocionālās veselības nedēļas ietvaros notika diskusija Kā attiecības ģimenē veicina vai mazina agresiju un ņirgāšanos skolā, kā arī bērnu slimošanu. Teju visi dalībnieki bija vienisprātis, ka tieši ģimene ir tā vide, kas cilvēku veido tādu, kāds viņš ir, skola un citas institūcijas var kalpot tikai kā ceļa rādītājs un palīgs, kā arī vienlīdz lielu ļaunumu bērnam nodara gan aprūpes trūkums, vardarbība, gan hiperaprūpe. Diemžēl sabiedrībā joprojām valda dažādi stereotipi, kuru iespaidā vecāki, kuri izjūt audzināšanas grūtības, baidās vērsties pēc palīdzības pie speciālistiem, jo uzskata, ka saņems nosodījumu un zaudēs bērnus.

Psiholoģiskā palīdzība – iestrēgusi Saeimā

No emocionālās labsajūtas vai tās trūkuma atkarīga arī fiziskā veselība un attiecības ar citiem sabiedrības locekļiem. Veselības ministrijas parlamentārā sekretāre Liene Cipule atzina, ka psiholoģiskās palīdzības likums joprojām ir iestrēdzis Saeimā, daudz tiek runāts par fizisko veselību, taču psihiskajai veselībai tiek pievērsts par maz uzmanības, nav mehānisma, kas atbalstītu cilvēkus, kuriem nekas nekaiš, bet kuri vēlētos saņemt palīdzību un informāciju, kā veidot veselīgas attiecības ģimenē un audzināt laimīgus bērnus.

Nav daudz iespēju vecākiem, kuriem būtu interese apmeklēt atbilstošus kursus vai lekcijas, jo arī pašvaldību atbalsts ir nevienmērīgs, bezmaksas mācību praktiski nav, un, ja arī ir, tad, kā uzsvēra ārste psihoterapeite Gunta Ancāne, ir pietiekami daudz skumju piemēru, ka mācības vadījis neatbilstoši sagatavots cilvēks, līdz ar to labo rezultātu nav. Arī šādu pasniedzēju sagatavošanai valsts atbalsts ir neadekvāts, šie cilvēki būtu īpaši jāatlasa un jāapmāca tieši darbam ar vecākiem vai pedagogiem, kuriem nepieciešama informācija emocionālās audzināšanas jautājumos, nepietiek ar grādu un lielu pašapziņu, vajadzīga atbilstoša sagatavotība un emocionālā inteliģence.

Negaidīt, kamēr notiek traģēdija

Šī diskusija ir loģisks turpinājums pēdējā laika traģiskajiem notikumiem skolās. Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja Laila Rieksta-Riekstiņa diskusijas dalībniekiem atgādināja, ka gadījumos, ja skaidri redzams, ka skolēns ir problēmbērns, skolas nedrīkst stāvēt malā, atstājot visu audzināšanas darbu uz vecāku pleciem, jo ne vienmēr ģimene funkcionē tā, kā tai vajadzētu. Šeit reizēm veidojas tāda kā karstā kartupeļa situācija – vecāki cer uz skolu, skola – uz vecākiem,  Pa uzticības tālruņiem zvanošie bērni un pusaudži galvenokārt vēlas runāt tieši par situāciju ģimenē, bet bieži vien nemaz neprot izteikt emocijas vārdos, tāpēc ir svarīgi bērniem iemācīt saprast savas izjūtas.

Diemžēl ne visās skolās ir pieejams psihologs vai arī tā pieejamība ir nepietiekama, aprobežojoties ar pāris dienām nedēļā vai noteiktām stundām dienā, ar to nepietiek, uzskata L. Rieksta-Riekstiņa.

Sabiedrība izstumj un novēršas

„Esam pazaudējuši laipnību pret citādību!” sacīja RSU Rehabilitācijas katedras asistente, audiologopēde Andra Vabule. Viņa arī vērsa klātesošo uzmanību uz to, ka pieaug skolēnu ar valodas traucējumiem skaits, nav skrīninga, kurš palīdzētu jau sākotnēji pievērst atbilstošu uzmanību skolēniem ar grūtībām, kā arī par problēmu var kļūt skolās ieplūstošo cittautiešu bērnu izglītošana valodas barjeras dēļ.

Kā viena no galvenajām problēmām tika minēta tā, ka sabiedrība nezina, kā rīkoties situācijās, kad jāsaskaras ar agresīvu vai vienkārši citādāku skolēnu, bērnu, kuram nepieciešama īpaša pieeja, tāpēc visbiežāk šis skolēns tiek izstumts, bet patiesībā mums vajadzētu būt atvērtākiem un pretimnākošiem un meklēt cēloni, nevis pastumt zem paklāja sekas. Jāizglīto visa sabiedrība. Kad sabiedrībā mainīsies attieksme pret vecākiem, kuri meklē palīdzību, un saruks labvēlīgā attieksme pret vardarbību un arhaiskām audzināšanas metodēm, kuras gan lēnām izzūd, lūk, tad notiks jūtams progress.

Savukārt biedrības Bērniem draudzīgs vadītāja Kristīne Dūdiņa uzskata, ka vecāki un arī mācību iestādes izvēlas slēpt problēmas tā vietā, lai tās risinātu, jo sabiedrība ir nepieņemoša. Vecāki baidās, ka nav perfekti, bet bērni šīs bailes pārņem.

Vecākiem trūkst informācijas

„Nepareizi ir apgalvot, ka vecāki vienkārši nevēlas izglītoties, gluži otrādi, viņi vēlas, bet informācija ir sadrumstalota un grūti iegūstama, nepieciešamas bezmaksas mācības, valsts un pašvaldību atbalsts jau laikus, nevis tikai tad, kad jau ir izveidojusies krīzes situācija,” stāsta Latvijas Vecāku kustības priekšsēdētāja Ivita Mauriņa.

Vislielāko interesi par iespējām izglītoties emocionālās audzināšanas jautājumos izrādot pirmsskolas vecuma bērnu vecāki, taču, nesaņemot meklēto, viņi pakāpeniski zaudē ieinteresētību, taču vajadzētu šo zināšanu apguvi iekļaut mūžizglītošanā.

Portāla mammamuntetiem.lv vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa, lasot diskusijas šajā portālā, kuru ikdienā apmeklē 130 000 lietotāju,  novērojusi, ka joprojām daudz vecāku lieto fiziskas ietekmēšanas metodes savu bērnu audzināšanā, viņa arī uzskata, ka tas notiek, jo vecākiem vienkārši nav citu zināšanu, kā vien personīgā negatīvā pieredze.

Neērtā veselības mācība

Diskusijas laikā tika pārrunāta arī problēma ar veselības mācības integrēšanu citos mācību priekšmetos, diemžēl šādi nav iespējams pārliecināties, cik un ko skolēns apguvis, un vai vispār apguvis. Tieši vidusskolā, kad visvairāk būtu jāapgūst zināšanas par ģimenes veidošanu un veselīgām attiecībām, šā mācību priekšmeta nav. Secinājums – veselības mācība ir nepamatoti pamesta novārtā, tā ir jāiekļauj mācību programmā kā obligāts mācību priekšmets, nevis integrēts citos. Kā pozitīvo ieguvumu, ja tā notiktu, L. Rieksta-Riekstiņa min to, ka veselības mācību drīkstētu pasniegt tikai īpaši sagatavoti pedagogi. Iespējams, šā iemesla dēļ izvēle kritusi par labu integrācijai – jāmāca ir, bet kurš to izdarīs? Nav speciālistu!

Sarunā izskanēja arī ierosinājums šim nolūkam veltīt audzināšanas stundas, taču G. Ancāne uzreiz uzsvēra, ka ir ļoti svarīgi to darīt pozitīvi, mudinoši, skaidrojoši, nevis pamācoši un nosodoši, diemžēl emocionālā inteliģence daudziem skolotājiem esot svešvārds. 

Nevis izslēgt, bet mudināt izvēlēties atbilstošo!

Jēkabpils Valsts ģimnāzijas skolotāja Kristīne Modnika klātesošos mudināja sekot savam piemēram un palīdzēt atrast skolēnam atbilstošāku mācību iestādi, ja nekādi nav iespējams izveidot sadarbību esošajā, līdzīgi kā tas nesen noticis Jēkabpils Valsts ģimnāzijā, kuras audzēknis mainījis vispārizglītojošo izglītības iestādi pret tādu, kur viņš iegūs specialitāti. Tādējādi skolēns turpina izglītošanos un saņem savām vajadzībām atbilstošu attieksmi.