Eva pati apguvusi klavierspēli. Augstāko izglītību ieguvusi Latvijas Mūzikas akadēmijā, kur studējusi mūzikas pedagoģiju, bet paralēli studijām strādājusi par klavieru skolotāju mūzikas skolā. “Tīrās nejaušības pēc pirms 26 gadiem nokļuvu Latvijas Televīzijā, kur sāku strādāt par redaktori. Sākotnēji veidoju Mazo vokālistu konkursu “Cālis”, tad raidījumus “Pie Otto”, “Šurpu Turpu”, 13 gadus rakstīju scenārijus “Kas te? Es te!”,” par pieredzi, veidojot bērnu raidījumus, stāsta Eva. Muzikālā izglītība ļauj strādāt arī ar saturu citām auditorijām. “Es regulāri piedalos simfoniskās mūzikas koncertu ierakstos – “lasu” partitūras, un tas ir vēl viens būtisks fakts, kāpēc ir labi, ja pazīsti notis! Partitūras esmu lasījusi gan Dziesmu svētkos, gan valsts svētku koncertos, gan mūzikas festivālos… Man pašai tas sagādā milzīgu prieku,” atzīst redaktore. Evas jaunākais lolojums ir raidījums “Mūziķene”, kas bērniem saprotamā veidā stāsta par dažādiem mūzikas instrumentiem un veicina interesi par iespēju pašiem apgūt kādu no tiem. Sarunā Eva atklāj, kas ir “signāli”, kam vecākiem būtu vērts pievērst uzmanību, lai saprastu, ka bērns ir gatavs mūzikas skolai, kā motivēt savu atvasi, lai tiktu pāri lūzuma brīžiem un arī par to, kādu iespaidu uz muzikālo izglītošanos atstāj pandēmija.

Kā ģimenei pieņemt lēmumu par bērna laišanu mūzikas skolā? Sagaidīt, kad viņš pats pasaka, ka grib kaut ko spēlēt, vai tomēr vecākiem apzināti jāvirza atvase šajā virzienā?

Ir bērni, kuri paši ļoti vēlas kaut ko spēlēt, bet ir arī tādi, kuri jāpamudina. Manā gadījumā viens no galvenajiem faktoriem bija – lai tiktu jēdzīgi pavadīts brīvais laiks ārpus skolas. Protams, man mājās bija klavieres un mūzikas skola bija vienas pastaigas attālumā. Vecākiem savs bērns jāvēro – kā viņš uzvedās bērnudārza koncertiņos (vai viņš aktīvi piedalās, vai gluži pretēji – sēž maliņā), vai viņš reaģē uz mūziku, ko dzird medijos, ko klausās ģimene. Vai viņam patīk “uzstāties” citiem – piemēram, viesībās.

Vienmēr esmu uzskatījusi, ka tāda mūzikas apmācība, kāda ir mūsu mūzikas skolās, reti kur citur pasaulē ir. Mūzikas skolas pavasaros rīko koncertus, ko var apmeklēt, lai iepazītos ar mūzikas instrumentiem – informāciju var meklēt mūzikas skolu mājas lapās. Sākotnēji abos gadījumos tomēr vecāki ir tie, kas pieņem lēmumu, jo, iespējams, bērns pats līdz mūzikas skolai “neaizdomāsies”, bet, protams, ir izņēmumi. Raidījums “Mūziķene” vecākiem ir lieliska iespēja savus bērnus iepazīstināt ar instrumentiem, bet LSM.LV sadaļā “Vecāki un bērni” ir labi raksti par instrumentiem – tos iesaku palasīt vecākiem, lai arī viņi saprastu, ar ko jārēķinās katras izvēles gadījumā.

Kā bērnam paskaidrot, cik nozīmīgs ir treniņš un intensīvs darbs? Jo bērnam var būt pretreakcija – vilšanās par to, ka uzreiz nesanāk kā ģēnijam.

Saviem bērniem vienmēr esmu teikusi, ka mazs bērns vienā dienā neiemācās ne staigāt, ne pats ēst, ne iet uz podiņa, ne lasīt, ne rakstīt. Pieaugušais vienā dienā neiemācās braukt ar mašīnu, gatavot ēst, darīt savu darbu… Viss ir jāmācās! Sākotnēji svarīga ir disciplīna – katru dienu paspēlēt kaut vai 20 minūtes! Atlaides var dot tajās dienās, kad ir mūzikas skola. Ir jāpieradina bērns pie regulāra darba – tas noteikti atmaksāsies! Pirmajos gados daudz ko var mācīties spēles veidā, galvenais “nenogruzīt” bērnu ar to, ka “tagad būs daudz jāstrādā” un “tas tev nav nekāds joks”. Protams, ļoti liela nozīme ir skolotājam – ja bērnam viņš patiks, viss notiks!

Parasti lielākā kļūda ģimenēs ir tā, ka nereti visintensīvākais darbs notiek iepriekšējā vakarā pirms mūzikas skolas, un tad stress ir garantēts gan bērnam, gan vecākiem. Taču rezultāta, visticamāk, nebūs – darītajam ir “jānosēžas”. Bērnam stundā jājūtas stabili, bet, ja spēlēts ir tikai iepriekšējā vakarā, uztraukums un pat bailes, ka nesanāks, ņems virsroku. Tāpat nevar prasīt, lai bērns spēlētu viens pats. Vecāki mēdz atrunāties ar to, ka paši neko nesaprot, tomēr nav pat jāsaprot – jābūt klāt un jāizrāda interese. Mūsu skolas direktore 1. septembra uzrunās vienmēr atgādina, ka mūzikas skolā mācās ne tikai bērns, bet arī viņa vecāki (vismaz pirmajos gados). Tomēr jāatceras, ka vecāki nav ne skolotāji, ne skolēni – vecāki ir atbalstītāji, viņiem jāpriecājas par visu, ko bērns jau prot! Vismaz pirmajos gados nekas tā neceļ bērna pašapziņu kā uzslavas. Un tā kā katra instrumenta spēlēšana sākotnēji ir ļoti sarežģīta, mēs varam bērnu uzslavēt par katru nieciņu, kas viņam jau izdodas.

Bērniem, kuri tomēr izvēlas aiziet no mūzikas skolas, vecāki bieži saka – kad izaugsi liels, nožēlosi! Tā visbiežāk arī notiek. Kā tikt pāri lūzuma posmiem? Brīžiem, kad bērnam apnīk, vairs nepatīk mūzikas skola vai sāk interesēt citas lietas.

Lūzuma posmi noteikti būs! Svarīgi ir būt kontaktā ar skolotāju – viņš vislabāk jutīs, ja bērns tiešām “nav radīts mūzikas skolai”. Tad varbūt arī nevajag tālāk “mocīties”. Protams, mūzikas skolās prasības ir ļoti augstas – visi nekad nebūs profesionāli mūziķi un to arī nevajag no sava bērna kategoriski pieprasīt. Svarīgi, lai jau pirmajā mācību gadā bērnam ir iespēja gūt pirmo uzstāšanās pieredzi – kaut vai mazā klases koncertā vai koncertā vecākiem. Protams, viņš būs uztraucies, bet nereti šis satraukums, tā pārvarēšana, klausītāju aplausi, kāda maza dāvaniņa pēc tam, ziedu pasniegšana pēc priekšnesuma, vecāku sajūsma un lepnums – visas šīs emocijas, ko var gūt tikai mācoties mūzikas skolā, varbūt piešķirs jēgu tam, ka mūzikas skolā tomēr jāmācās.

Var pamēģināt “šoka terapiju” – ja bērns saka, ka viņš vairs neies uz mūzikas skolu, atbildam: “Labi! Tad nākamajā stundā tā arī pasaki skolotājam!” Droši vien tādu atbildi viņš nebūs gaidījis, jo visi taču līdz šim viņam to vien “borējuši”, ka mūzikas skolā jāiet bez ierunām. Šo “triku” var sarunāt arī ar skolotāju, kurš saka: “Labi! Vari nenākt! Bet man būs ļoti žēl, jo man ar Tevi patika strādāt!”. Varbūt tas liks bērnam pārdomāt.

Var mēģināt sarunāt (tā es esmu darījusi ar savu puiku), ka pabeidzam vēl šo mācību gadu, un tad, pēc vasaras pauzes, skatīsimies. Dēls joprojām mācās mūzikas skolā.

1-7_pp.jpg

Tavi bērni arī saistīti ar mūziku – kā Tev šķiet, ko mūzikas skola devusi viņiem?

Elzai nu jau tā ir visa dzīve – viņa studē Mūzikas akadēmijā. Viņa jau bērnudārzā bija ļoti aktīva un pati arī gribēja iet mūzikas skolā. Tikai, atskatoties uz manu ne visai veiksmīgo “pianistes karjeru”, ierosināju mācīties nevis klavieres, bet kādu citu instrumentu – un viņa teica: “Es spēlēšu flautu!”

Mūzikas skola iemācīja sevi disciplinēt, pārvarēt uztraukumu, skatuves kultūru, prasmi sevi pasniegt lielai auditorijai, neatlaidību, iespēju spēlēt orķestrī, ansambļos. Pateicoties mūzikas skolai, viņa ir spēlējusi Latvijas Simtgades jauniešu orķestrī, bijusi ārzemēs, spēlējusi starptautiskos orķestros. Un viņai nekad nav bijis garlaicīgi!

Ernests ir “cits stāsts” – viņš iet mūzikas skolā tāpēc, ka mammai vajag. Viņš mācās sitamos instrumentus. Viņš ir tas gadījums, kurš domā, ka staigāt var iemācīties vienā dienā. “Ja nesanāk, tad man nevajag!” Vienīgais, kas viņu patiešām aizrauj ir piedalīšanās skolas orķestrī, bet tas pateicoties diriģenta harizmātiskajai personībai. Tieši orķestrī viņš “noķēra” tās pozitīvās emocijas, par kurām iepriekš runāju un ieslēdzās tāda kā “otrā elpa”. Esam vienojušies, ka viņš mūzikas skolā izpilda “minimālo programmu” – sekmīgi to pabeidz. Mēs ar skolotāju esam diezgan droši, ka Ernestam mūzikas skola ir kā bumba ar laika degli – pozitīvais “sprādziens” vēl tikai būs (varbūt tad, kad viņš skolu jau būs beidzis).

Tomēr pats galvenais ir skolotājs! Ja bērnam ar skolotāju (vai tas būtu specialitātes, vai solfedžo vai obligāto klavieru skolotājs) nebūs labs kontakts, agri vai vēlu bērns negribēs uz mūzikas skolu iet.

Kā pandēmijas laiks ietekmējis muzikālās izglītības nozīmi to ģimeņu dzīvēs,  kurās bērni apgūst instrumentu spēli?

Pavasarī tam bija pozitīvs efekts, jo bērnam bija jāspēlē daudz vairāk, lai padarīto darbu nofilmētu un nosūtītu skolotājam. Un katram taču gribas nosūtīt to labāko variantu, tāpēc tika filmēts neskaitāmas reizes, kamēr pats bērns ar rezultātu bija apmierināts. Nereti šajā procesā iesaistījās arī vecāki, un tā bija lieliska iespēja vērot savu bērnu spēlēšanas procesā un bieži vien saprast, cik nopietns ir darbs pat pie viena maza skaņdarbiņa. Taču, ja bērns spēlē pūšamo, stīgu vai sitamo instrumentu, izpaliek sadarbība ar koncertmeistaru un tas ir liels mīnuss. Visvairāk sāp sirds par to, ka izpaliek orķestra mēģinājumi un koncerti. Mūsu ģimenē Ernestam rit pēdējais mūzikas skolas gads un tas nozīmē, ka orķestrī, kur viņam patika vislabāk, viņš praktiski būs spēlējis ļoti maz. Tāpat galīgi neiet teorētiskā apmācība – solfedžo, kas notiek attālināti un saprašana par to paliek arvien mazāka.

Kā piedzima ideja par “Mūziķeni”?

Tā kā esmu “aktīvā mamma”, tad visus mūzikas skolas gadus esmu cītīgi sekojusi savu bērnu gaitām mūzikas skolā – esam apmeklējuši gandrīz visus koncertus, ko mūzikas skola rīko. Tāpat esmu dzīvojusi līdzi visiem konkursiem, kuros Elza savā laikā piedalījās. Vērot, kā bērni gatavojas koncertiem, konkursiem, kādu milzīgu darbu iegulda gan pats bērns, gan skolotājs, gan koncertmeistars, gan nereti arī vecāki, ir ļoti aizkustinoši. Kad es kā skatītājs sēžu skolas koncertā un redzu, kā skolnieks uztraucas, kā skolotājs viņu uzmundrina, dzīvo līdzi spēlēšanas laikā, cik laimīgs bērns nonāk no skatuves aplausu pavadīts, man liekas – cik žēl, ka daudzi cilvēki par to nemaz nezina! Neviens pat nenojauš, cik tas ir superīgi un cik milzīgs darbs ir ieguldīts! Medijos vairāk tiek izcelta popmūzikas kustība visos tās aspektos, taču mūzikas skolā notiek tik interesantas lietas, tāpēc gribējās mūzikas skolu “izcelt saulītē”.

Kas ir svarīgākais, ko gribi pateikt bērniem un viņu vecākiem caur šo projektu?

Galvenais mūsu mērķis – iepazīstināt ar mūzikas instrumentiem, parādīt to daudzveidību, lai bērns, kurš noskatījies raidījumu, saviem vecākiem teiktu: “Es arī gribu spēlēt!”. Un parādīt, cik aizraujoša ir kopā muzicēšana, kas iespējama tikai tad, ja tu proti spēlēt instrumentu!