Zinu, ka arī jūsu ģimeni skāra saslimšana ar Covid-19. Kā tas notika?

Aija: Saslimām jau rudenī. Laikam bijām neapdomīgi, jo apciemojām vecmāmiņu – manu mammu, kura, kā pēc tam izrādījās, tobrīd jau bija inficēta. Vispirms saslimu es, pēc tam arī pārējie. Protams, laimīgi par to nebijām un varam brīdināt visus citus vieglprātīgos cilvēkus, lai tiešām cenšas nesatikt savus vecvecākus un citus radus un draugus.

Mammas infekcijas avotu joprojām nezinām. Mamma nesaprot, kā viņa, laukos dzīvodama un nekādus pasākumus neapmeklēdama, šo vīrusu vispār dabūjusi. Mēs izslimojām vieglāk, bet mamma bija trīs nedēļas slimnīcā un izslimoja plaušu karsoni. Uztraukums bija milzīgs. Liels paldies Tuberkulozes un plaušu slimību centra ārstiem par to, ka viss beidzās veiksmīgi!

Savukārt mūsmājās laikam es slimoju vissmagāk: bija gan paaugstināta temperatūra, gan ļoti slikta pašsajūta, gan smaržas un garšas zudums. Dzirdēts, ka kovids ir kaut kas līdzīgs gripai, bet nav gan.

Turklāt, slimojot ar Covid-19, vistrakākais ir tā lielā neziņa par to, kas tevi sagaida, jo veselības stāvoklis ļoti strauji mainās.

Kaut dzirdēts, ka tīņi slimo bez simptomiem, pie mums tā tomēr nebija: tāpat bija bezspēks, pazuda garša un oža. Turklāt arī viņiem klāt vēl nāca panika – šķita, ka jāmirst nost.

Ja nevari uz pandēmiju skatīties no malas, sajūta ir tāda, it kā pasaules karš būtu sācies. Pavasarī šķita, ka tas viss mūs neskar, bet, kad pats saslimsti, tas ir pamatīgs blieziens pa pieri.

Juris: Es esmu cilvēks, kas pirms ierobežojumu ieviešanas visvairāk gāja sabiedrībā, tā ka varēja domāt, ka es būšu tas, kas mājās atnesīs slimību. Taču, atbraucot no vecmāmiņas apciemojuma, bērni jau teica: “Vecmāmiņa visu dienu klepoja, droši vien viņai ir kovids.” Un tiešām: vienas dienas laikā arī Aijai parādījās slimības simptomi. Pēkšņi arī bērniem kļuva slikti. Viņi atgriezās mājās piektdien, bet svētdienas vakarā jau bija saslimuši.

Aija: Tā bija kā sniega bumba.

Juris: Kad sākumā nodevām analīzes, es vienīgais biju palicis vesels. Pēc dakteru ieteikumiem paliku dzīvot mājas pirmajā stāvā, bet citi pārvācās uz otro. Uztraukums bija liels tieši neziņas dēļ, ko Aija jau pieminēja. Aijai tiešām bija liels bezspēks. Piemēram, grib piecelties, bet nevar – paliek sarkana un krīt atpakaļ gultā. Nevarēja ne palasīt, ne ko citu darīt.

Vai dēls pēkšņi saka, ka nevar paelpot. Labi, ka mums ir brīnišķīga ģimenes ārste, kurai var zvanīt kaut naktī, nekad neliegs padomu.

Aija: Juris kļuva par brīnišķīgu mājāzi, taisīja mums ēst. Mums katru dienu bija trīs siltas ēdienreizes!

Juris: Es drīkstēju iet arī uz veikalu, protams, uzliekot “uzpurni”. Taču pēc tam, kad pie dēla elpas trūkuma dēļ bija braukusi ātrā palīdzība, uz ielas un veikalā visi paši no manis turējās pa gabalu.

Protams, ātrie atbrauca mirgojoši, tērpušies kosmonautu tērpos, un viss ciems zināja, kurā mājā viņi ienākuši. (Smejas)

Ātrās palīdzības mediķi bija ļoti profesionāli un iejūtīgi.

Aija: Taču atklājās arī sistēmas caurumi. Kā apzinīgi pilsoņi bijām reģistrējušies aplikācijā “Apturi Covid” un tajā atzīmējām, ka esam saslimuši, taču zvanīja tikai epidemiologs saistībā ar mammas saslimšanu, par mūsu ģimenes iespējamām kontaktpersonām neviens neinteresējās.

Juris: Kad visiem palika labāk, atkal devāmies nodot analīzes. Tad visi citi bija veseli, tikai es slims! Taču es to pat nejutu, arī vēlāk nekādi simptomi tā arī neparādījās, varbūt nedaudz bija nespēks. Kopumā visi karantīnā pavadījām 23 dienas.

Jūsu ģimeni pandēmija noteikti skar arī saistībā ar to, ka nav nekādu koncertu, nekādu kultūras pasākumu. Kāda tam ir ietekme?

Pie tā jau pierasts. Pavasarī par to bija vairāk stresa. Neziņa bija gan pavasarī, gan tagad, bet izrādās, ka arī pie neziņas kaut kādā ziņā var pierast. Gaidām vasaru, varbūt tad kaut kas mainīsies.

Depresijas nav?

Ja ir, tad tā jau ir visu laiku un arī pierasts. Domāju gan, ka manā psihē nekas daudz nav mainījies.

Taču, jā, tagad vairāk nekā agrāk esmu pavārs. Bērni katrs savā istabā mācās, Aija strādā, bet es piegādāju ēst, suns pārbauda, vai esmu labi sagatavojis.

Aija: Attālinātās mācības un darbs lika mums uzlabot mājās pieejamās tehnoloģijas: atjaunināt esošos datorus ar kamerām un mikrofoniem, kā arī nopirkt jaunu viedierīci. Domāju, ka daudziem tas nemaz nav tik viegli izdarāms.

Bez pandēmijas droši vien nebūtu katram iekārtojuši tik pamatīgu mācību stūri un man nebūtu skapja vietā izveidots mājas birojs. Tas bija sens sapnis, jo daudz strādāju mājās arī līdz šim, bet agrāk nebija laika līdz galam to izdarīt. Tagad redzu, ka atsevišķa telpa darbam tiešām ļoti uzlabo produktivitāti.

Vai bērni jau ir tik lieli, lai iztiktu bez vecāku palīdzības mācībās?

Rūta mācās 9. klasē, bet Marts – 10. klasē. Varu teikt, ka tā nav taisnība, ka tikai mazajiem nepieciešama vecāku iesaiste mācībās. Mācību viela ir sarežģīta, un stundās, ja tās turklāt ir attālinātas, ne visu izdodas saprast. Konsultāciju iespējas it kā ir, bet arī uz tām ne visiem izdodas tikt vai arī tās kaut kādu iemeslu pēc nav īpaši produktīvas.

Kaut arī neesam ne ķīmiķi, ne matemātiķi, nākas pieslēgties un ne tikai atjaunināt savas skolas laika zināšanas, bet, šķiet, pat mācīties no jauna. Apguvu nesen, piemēram, Oma likumu.

Radošiem vecākiem apgūt eksaktos priekšmetus droši vien nav viegli.

Es neteiktu, ka tas ir pats grūtākais. Mūzika kaut kādā ziņā jau tā pati matemātika vien ir.

Lielākais vēstures speciālists mūsu ģimenē ir Juris, stājies kādreiz pat Vēstures fakultātē, bet tā dzīvē interese nav zudusi.

Visi kopā lasījām eposu “Lāčplēsis”. Tas pat bija pozitīvi, jo bija interesanti. Prātojām, kādu episku brīnišķīgu fantāzijas filmu varētu uzņemt “Gredzenu pavēlnieka” stilā. Tāds pašiem savs varonis! Vienīgā problēma, ka kopīgā lasīšana prasa laiku un vecākiem šis resurss ne vienmēr ir pietiekams.

Nācās gan saņemt pārmetumus no skolas, ka lasām kopā ar bērniem: tas esot jādara patstāvīgi. Taču es jūtu, ka, bērnam mācoties vienam pašam, tā motivācija vienā brīdī saplok. Tad noder kolektīvā lasīšana vai kāda cita kopīga mācību nodarbe. Es pat teiktu, ka bērniem mācībās vajag ne tik daudz palīdzību, cik pamudinājumu turpināt mācīties.

Attālinātajās mācībās ļoti pietrūkst atgriezeniskās saites, kurās skolotāji izskaidrotu, kāpēc atzīme ir tāda un ne citāda. Ja nav šīs atgriezeniskās saites, tad arī motivācija noplok.

Es saprotu, ka arī skolotāji ir pārslogoti: jātiek galā ne tikai ar stundu gatavošanu, bet droši vien tagad ir daudz vairāk koordinēšanas darbu un bērnu šādi – mazos ekrāniņos datorā – ir grūtāk mācīt nekā klātienē. Daudz laika jāpatērē, kaut vai kamēr saprot, vai visi pieslēgušies. Taču ir skolotāji, kuri arī šajos apstākļos atrod katram kādu labu vārdu, paslavē. Bērniem tas ir ļoti vajadzīgs.

Ir arī sajūta, ka skolēniem mācību stunda pie ekrāna ir nogurdinošāka nekā klātienē. Mūsu bērnu skolās tiešsaistes stundu ir daudz: varētu būt divas trešdaļas no visām stundām.

No otras puses: tālmācības ritenis jau ir iegriezies, un nu bērni var patstāvīgi izdarīt vairāk nekā sākumā.

Marts: Vecāku zināšanas noder, ja ir kādi politiski jautājumi, jo mēs, jaunieši, mazāk sekojam ziņām. Un ķīmijā arī joprojām ļoti vajag palīdzību.

Juris: Man šķiet, ja šobrīd nav iespējams mācīties klātienē, vairāk jādomā par to, kā izglītības programmu pielāgot attālinātajām mācībām. Šobrīd joprojām izskatās, ka mēģina izdzīt cauri to pašu programmas apjomu, ko skolēni apgūst klātienes mācībās. Programmu vajadzētu vienkāršot vai apgūt tikai svarīgāko. Pie ekrāna izšķīst uzmanība, grūtāk koncentrēties. Tāpat no visa, ko māca, atcerēsies un dzīvē izmantos 10 līdz 20 procentus.

It kā valdība lēmusi, ka mācību saturs tiek atvieglots.

Aija: Praksē mēs redzam, ka tas tomēr nenotiek. Klātienes mācības vienkārši pārceltas tiešsaistē. Joprojām ir arī skolotāji, kas vienkārši runā priekšā, bez jebkādas interaktivitātes.

Marts: Es attālinātajās mācībās jūtos labi, tomēr pietrūkst draugu. Mājās arī skolotājs nevar uzmanīt, tāpēc sanāk vairāk paslinkot. Režīms kļuvis brīvāks. Tas gan man ne pārāk patīk, jo vispār labāk ir tad, kad režīms stingrāks. Atzīmes arī mājmācībā uzlabojušās, kaut nav sajūtas, ka tagad vairāk iemācītos nekā klātienē.

Rūta: Es gribu iet uz skolu tieši socializēšanās dēļ.

Droši vien režīms brīvāks arī tāpēc, ka nav ārpusskolas nodarbību.

Aija: Tās tagad notiek arī attālināti. Rūta spēlē flautu Siguldas jauniešu pūtēju orķestrī “Sudrabskaņa”. Protams, izpaliek individuālās nodarbības ar skolotāju, par ko žēl, jo tieši skolotājs vai orķestra vadītājs ir tas, kurš visvairāk spēj iedvesmot.

Rūta: Spēlējam mājās, ierakstām nospēlēto un sūtām orķestra vadītājam.

Aija: Mūzikā Rūta daudz ko var izdarīt patstāvīgi, jo ir beigusi mūzikas skolu. Tāpat arī Marts to ir pabeidzis.

Marts: Spēlēju vijoli. Taču man patīk arī vienkārši staigāt pa āru, peldēt, agrāk braucu ar motociklu, bet nu jau arī mācos braukt trasē ar automašīnām. Tagad daudz kas ir pamiris.

Aija: Trasē Marts dara tādas lietas, ka man, stāvot malā, ir aukstas kājas. Martam jau ir tā sauktās baltās mācību autovadītāja tiesības, un viņš arī pa ielu mūs var izvizināt.

Rūta toties ļoti interesējas arī par vizuālo mākslu, daudz zīmē (Kaukuļu viesistabā sienas noklātas ar Rūtas mākslas darbiem. – I. K.), aizraujas ar komiksu zīmēšanu.

Gribēja iet uz sagatavošanas kursiem Rīgas Mākslas un dizaina vidusskolā, bet arī tas pandēmijas dēļ ir apstājies. Tā nu sanāk, ka Covid-19 sāk ietekmēt arī bērnu nākotnes plānus, nav iespējams sagatavoties eksāmeniem.

Vai mūzikas skolā bērni gāja labprātīgi vai arī tā bija vecāku vēlme, lai bērni turpina muzikālās tradīcijas?

Marts: Viņi teica – ja negribi, tad neej. Taču īstenībā es zināju: ja neiešu, būšu sliktais bērns. Nu tas tā vairāk kā joks. Zināju gan arī pats, ka vajag pabeigt to mūzikas skolu, lai būtu kāds plusiņš tajā, kas ar mani noticis. Nebija jau nemaz slikti to pabeigt.

Aija: Marts pats gribēja spēlēt vijoli. Iedvesmojās no Eirovīzijas uzvarētāja Aleksandra Ribaka priekšnesuma. Protams, Marts tobrīd nesaprata, uz ko ir parakstījies – kādus sviedrus un kādas pūles tas prasīs, cik bieži arvien no jauna būs jāpieņem lēmums turpināt. Ne vienmēr gribējās spēlēt tos skaņdarbus, kas bija uzdoti mūzikas skolā. Dzirdēju pat ieteikumu, ka kādam citam vajadzētu uzticēt uzraudzīt, vai mūzikas skolas mājasdarbi tiek pildīti, jo, ja to darīs mamma, attiecības tiks pārāk sabojātas. Tik traki tomēr nebija.

Marts nesen izmēģināja arī basģitāras spēli, bet arī tas Covid-19 dēļ apstājies.

Gan Marts, gan Rūta ir spēlējuši uz skatuves arī kopā ar tēti. Piemēram, kad Jurim pērn, ziemā, bija 50 gadu jubilejas koncerti, Rūta uzstājās kopā ar “Dzelzs vilku” un spēlēja flautu. Valmieras kultūras centrā bija pat 800 skatītāju!

Juris: Aija nesaka, bet esam publiski arī spēlējuši visi četri – gan festivālā “Bildes”, gan labdarības pasākumos.

Aija: “Bildēs” allaž priecājamies spēlēt ģimeņu koncertā. Paldies Tijai Auziņai, ka tāds ir, jo tas mums ir stimuls saņemties un katru gadu izveidot kopīgu programmu. Esam multiinstrumentālisti, varam arī mainīties instrumentiem, bet mūzikas skolā esmu spēlējusi kokli un klavieres. Dažkārt uzspēlējam arī mājās paši sev. Spēlējam dažādu repertuāru: sākot no tautasdziesmām līdz rokam. Aranžējam arī Jura dziesmas.

Juris: Dažkārt bērni ne īpaši rāvās spēlēt, tajās pašās “Bildēs”, bet, kad pagājušajā gadā pandēmijas dēļ festivāla nebija, tad juta gan, ka pietrūkst šīs tradīcijas.

No otras puses, tieši pandēmijas dēļ vairāk sāku spēlēt kopā ar Rūtu. Ierobežojumu dēļ lieli koncerti pagājušajā vasarā nenotika, taču varēju spēlēt solokoncertus. Uz skatuves vairāk pievienojās Rūta, bet kā atbalsta komanda līdzi brauca arī Aija un Marts.

Aija: Pandēmija liek apgūt lietas, kas agrāk nav darītas, piemēram, koncertu apskaņošanu.

Jāsaka gan, ka cilvēki tā bija noilgojušies pēc dzīvās mūzikas, pēc savstarpējas satikšanās, ka nelieli koncerti dažkārt izvērtās par festivāliem: sanāca ļoti daudz klausītāju. Cilvēki plūda nez no kurienes.

Juris: Ar “Dzelzs vilku” koncertējām kādā mazā miestiņā. Mums teica, ka būs daži simti klausītāju, bet sanāca vairāki tūkstoši, pat nebija saprotams, no kurienes tajā apkaimē viņi uzradās.

Noteikti var teikt: mūzika ir viena no jūsu ģimenes vērtībām.

Tas ir mūsu rūpals.

Vai tiešām tik materiālistiski?

Aija: Laikam gan mūzika ir mūsu saistviela. Neviens brīvdienu rīts mums nesākas bez kādas Jura īpaši izvēlētas vinila plates. Juris ir kļuvis par fināla fanātiķi. Jurim ir dažādi atradumi, ar ko mūs iepazīstina.

Gaumes gan ir dažādas, un ne vienmēr viss, ko Juris uzliek, patīk.

Savukārt Marts aizrāvies ar mūzikas un video montēšanu.

Juris: Mēs visi esam mijiedarbībā, un nav jau tā, ka tikai es ģimeni iepazīstinu ar dažādu mūziku. To dara arī bērni. Bieži arī apspriežam mūziku, dažādus stilus.

Aija: Bērni palīdz neaizvērties pret jaunām lietām, piemēram, hiphopu.

Kādas vēl ir jūsu ģimenes vērtības?

Juris: Pati ģimene. Būt kopā. Pieskatīt citam citu, būt uzmanīgam pret otru, lai saprastu, vai viss kārtībā, vai nevajag kaut ko palīdzēt.

Aija: Tādas sajūtas radīšana, ka esam tepat blakus cits citam un būsim allaž klāt, kad vajadzēs. Kopības sajūtu palīdz uzturēt kopīgi rituāli, tā pati mūzikas klausīšanās.

Dzirdēts, ka pandēmijas laikā ģimenes tomēr nogurdina arī nemitīgā kopā būšana. Vai jūs šāds apnikums nav skāris?

Juris: It kā esam visi mājās, taču pārsvarā katrs uzturas citā telpā.

Marts: Katrs esam savas istabas ofisā, bet tētis ir garāžā, kur ir viņa mūzikas valstība, citreiz pat skolotāji dzird, kā tētis no garāžas dzied.

Aija: Labi, ka mums ir katram sava telpa. Domāju, ka apnikums rodas tieši tajās ģimenēs, kas dzīvo mazās telpās. Turklāt mēs arī agrāk ikdienā bieži bijām kopā. Esam pieslīpējušies, mākam atkāpties brīžos, kad šķiet, ka krītam otram uz nerviem.

Protams, arī mums dažkārt sanāk kāda dzirksteļošana. Svarīgi brīdī, kad kaut kas ir sakrājies, tomēr noturēties un neuzsprāgt. Man ļoti patīk kāds Austrumu teiciens: “Pirmo dzīves daļu cilvēks mācās runāt, bet otro – paklusēt un klausīties.”

Labāk dusmu karstumā censties paklusēt un iziet ārā ar suni. Tā nu ir, ka sākumā suns bija bērniem rotaļu biedrs, bet tagad kļuvis par zibensnovedēju brīžos, kad elektrība ir pārāk spraiga.

Protams, ir jārūpējas par klimatu ģimenē, un tad ir jādara visiem. Ja tikai viens cenšas, nekas labs nesanāks. Visiem jācenšas uzturēt možu garu un vēsu prātu.

Pusaudžu vecums arī esot grūtais laiks: bērni kļūstot neiecietīgāki pret vecākiem. Kā jūs to izjūtat?

Aija: Nu lai jau bērni stāsta, kā ir...

Juris: Kā mēs jums krītam uz nerviem?

Marts: Nu, nav jau tik traki. Daudz kas atkarīgs no mums pašiem, veidojot attiecības ar vecākiem.

Šajā pašā žurnālā intervētais pusaudžu psihoterapeits Nils Konstantinovs teic, ka tas esot mīts, ka pusaudžiem vecāki nav autoritāte.

Es tam piekrītu. Turklāt attiecības tiešām nav vērts bojāt, jo vecāki būs vajadzīgi arī pēc pilngadības un vēl pēc tam.

Jūsu bērniem ir ļoti maza vecuma starpība. Vai tas atvieglo bērnu audzināšanu vai – gluži otrādi – kad bija mazi, bija grūti?

Aija: Dažkārt šķiet, ka mums ir dvīņi.

Juris: Manuprāt, tā ir vieglāk. Grūtāk ir vecākiem, kuriem bērni dzimst ar lielu gadu starpību: esi jau aizmirsis, kā tas ir, kas jādara ar maziem bērniem, kādas ir rūpes un kādi ir pienākumi. Un tad ir šoks no jauna. Mums toties tagad jau ir lieli cilvēki, kuri tā arī jāuztver – kā lieli cilvēki.

Pats esmu no piecu bērnu ģimenes: tikai tagad aptveru visas tās rūpes, kas vecākiem bija, lai mūs visus izaudzinātu.

Domāju, ka bērniem tas arī nāk par labu, ka viņiem ir tik maza vecuma starpība, jo tad viņi viens otru uztver nevis kā mazāko un lielāko, bet gan kā līdzvērtīgus.

Aija: Viņi daudz savā starpā sadarbojas, piemēram, mācību ziņā. Tas arī vecākiem kaut kādā ziņā atvieglo dzīvi.

Juris: Kad ar kaut ko netiek galā, tad ne vienmēr sauc mūs – prasa arī viens otram.

Aija: Satiek bērni labi, neatceros nekādas lielās strīdēšanās. Viņiem pat ir savi noslēpumi, kur mums, vecākiem, nevajag bāzt degunu.

Marts: Kad bijām mazāki, tad gadījās kādi kašķi, piemēram, nevarējām LEGO sadalīt, bet tagad domāju: ja tev ir tuvs cilvēks mājās, ar ko vienmēr vari parunāt, nu kam viņu kaitināt?

Aija: Saplēsties un sakašķēties var vienmēr. Katram var gadīties sliktie brīži un aptumsumi, svarīgi pēc tam atnākt un atvainoties, izskaidrot savas emocijas. To esam diezgan apzināti kultivējuši, tas labi darbojas.

Vai bērnu audzināšanu ir kaut kā ietekmējusi mūziķu bohēma?

Juris: Bohēmas vairs nav gadus divdesmit. Tas, kā šobrīd ir veidots mūzikas bizness, pat izslēdz bohēmu. Tagad tas viss vairāk līdzinās sacīkstēm: labāk, augstāk, tālāk. Lai turētos līmenī, daudz jāseko tam, kas notiek pasaulē, daudz jāvingrinās. Nu kādi bohēmas zibšņi varbūt ir. Lai gan arī agrāk – nebija nemaz tik daudz tās bohēmas.

Aija: Ko tu saki?! (Smejas)

Juris: Nu labi, muzikantu tusiņi bija, dažbrīd visi kopā dzīvojām.

Aija: Tas brīvais gars palicis tajā ziņā, ka nav ierasts daudz raizēties par naudu un mantu, ka joprojām gribas uz dzīvi raudzīties tā plašāk.

Un kā popularitāte un atpazīstamība ietekmē bērnu audzināšanu?

Juris: Tā popularitāte nav tik liela, lai ietekmētu. Pie atpazīstamības esam pieraduši, tā šķiet parasta situācija. Siguldā, kur dzīvojam, vispār visi visus pazīst.

Marts: Atpazīstamību vairāk izjūt, iepazīstoties ar kādu. Nosaucot uzvārdu, prasa, vai esmu mūziķa Kaukuļa dēls, pēc tam kādas dienas jūtu pievērstu uzmanību, bet ar laiku tas pazūd. Man ir draugi, tāpat kā visiem normāliem cilvēkiem. Nedomāju, ka kāds draudzējas ar mani, jo esmu Kaukuļa dēls.

Aija: Ir arī pozitīvais – bērni jau mazotnē iepazinuši aizskatuves dzīvi. Zina, ka tajā visā ieguldīts liels darbs, ka skatuve nav tikai koncerts un slava, ka ir liela atbildība kāpt uz skatuves. Bērni saprot, ka ir jāstrādā, lai kaut ko sasniegtu.

Juris: Aizskatuvē viņiem veicies redzēt arī lielus skatuves māksliniekus, piemēram, “Positivus” festivālā.

Katrs no jūsu bērniem mācās citā skolā. Kāpēc tā, un kā izraudzījāties skolu?

Aija: Kad viņi bija mazi, Siguldā tieši atvērās jauna, moderna skola, ar individuālāku pieeju katram bērnam, brīvāku vidi – Laurenču sākumskola. Turklāt skola ir brīnišķīgā vietā: bērni daudz gāja dabā, blakus slēpošanas trase. Pēc tādas skolas prasītos līdzīgs turpinājums, bet tādas iespējas īsti nebija, tāpēc bērniem no 7. klases nācās atgriezties standartsistēmā – Siguldas Valsts ģimnāzijā.

Sākumā bija mazliet šoks, jo nu bija jāpilda mājasdarbi, klasē valdīja sacensību gars par atzīmēm. Laurenčos, kaut arī atzīmes lika, tām nebija tik lielas nozīmes, psiholoģiski sajūta bija cita.

Marts: Man tā konkurence un arī disciplīna, kas ir ģimnāzijā, pat iepatikās. Patika arī, ka pašam vairāk jāuzņemas atbildība, ka neapčubināja vairs kā sākumskolā. Ģimnāzijā atmosfēra ir tāda, ka paliek kauns, ja kaut ko nezinu vai tev nav mājasdarba. Ja centies mācīties, arī klasesbiedriem sāc patikt. Tikmēr Laurenčos, manuprāt, vairāk attīstīja slinkumu. Ģimnāzijā sapratu, ka sākumskolā pārāk maz esmu mācījies, pietrūka tempa.

Turklāt ar konkurenci biju saskāries jau pirms tam – mūzikas skolā. Tur tie, kas brauca uz konkursiem un orķestrī sēdēja priekšā, bija tie smalkākie. Es biju starp viņiem, un man tas patika.

Bet kāpēc aizgāji no ģimnāzijas, ja jau tur patika?

Gribēju mācīties klasē ar biznesa novirzienu, un tāda ir Siguldas pilsētas vidusskolā. Taču šajā skolā nav tik liela konkurences gara, nav tik lielas disciplīnas.

Rūta: Es gan joprojām mācos ģimnāzijā, kaut sākumā tos, kuri atnāca no Laurenčiem, tur uzskatīja par tādiem kā dīvainajiem bērniem. Mācos valodas novirziena klasē.

Ģimenes vizītkarte

Mūziķis Juris Kaukulis ar dzīvesbiedri Aiju, kura strādā gan kā mūzikas producente, gan žurnāliste, ir kopā aptuveni 20 gadus. Pāris iepazinās, kad Aija, vēl būdama vidusskolniece, vēlējās apgūt ģitāras spēli. Taču ģitāras spēles skolotājs bija pazīstams ar Juri, un pie viņa abi satikās. Vairākus gadus abi bija tikai labi paziņas, bet ap 2000. gadu, kā Aija saka – “sapratām, ka virziens ir viens”. Dēls Marts (16) mācās Siguldas pilsētas vidusskolas 10. klasē, bet meita Rūta (15) – Siguldas Valsts ģimnāzijas 9. klasē.

Trīs audzināšanas pamatprincipi

1. Ikviens cilvēks ir vērtīgs tāds, kāds viņš ir.

2. Zināšanām un izglītībai ir liela nozīme, lai pats būtu savas dzīves saimnieks.

3. Kļūdas nav sods, bet iespēja mācīties. Nekad nepadodies neveiksmes priekšā, celies un mēģini atkal.

Trīs ģimenes tradīcijas

•             Kopīga koncertu un citu pasākumu apmeklēšana. Pandēmijas laikā kopīga Jaunā Rīgas teātra izrāžu skatīšanās tiešsaistē.