PIESLĒDZIES E-KLASEI

Trešdiena, 2025. gada 07. maijs

Henriete, Henrijs, Jete, Enriko

7963.jpeg
Foto: kawinnings / 123RF
Vēl pirms desmit gadiem nelielās Ziemeļdakotas pilsētiņas Votfordsitijas iedzīvotāju skaits ar katru gadu kļuva mazāks un mazāks. 

Šķita, ka pilsētas sākumskolu drīzumā nāksies slēgt, jo nebūs skolēnu, kas tajā mācīsies. Taču tagad, pateicoties slānekļa naftas ieguves bumam, pilsēta ieguvusi otro elpu, bet sākumskolas telpās kļuvis par šauru daudzajiem skolēniem, kuri kopā ar ģimenēm sabraukuši ne tikai no visiem ASV štatiem, bet arī ārzemēm, raksta ziņu aģentūra AP.

Votfordsitija ir viena no tām ASV pilsētām, kas beidzamajos gados kļuvusi pievilcīga darba meklētājiem, kuri tajā ierodas kopā ar ģimenēm. Kopš 2011. gada pilsētas pamatskolas skolēnu skaits divkāršojies, un pašlaik tajā mācās vairāk nekā 700 bērnu. Skolas direktors Breds Foss (Brad Foss) stāsta, ka viņi sabraukuši no dažādām pasaules malām - sākot ar Ķīnu un Pakistānu, beidzot ar Meksiku un Gvatemalu. Tas skolā radot neatkārtojamu atmosfēru. "Skola ir gluži kā neliela izmēra zemeslode," smejas B. Foss. Pēc viņa aplēsēm pašlaik Votfordsitijas pamatskolā ir pārstāvēti visi 50 ASV štati un aptuveni 20 ārvalstis, bet starpbrīžos valdošā murdoņa atgādina par Bābeles torņa celšanas laikiem.

Arī skolotāji Votfordsitijā sabraukuši no dažādām ASV malām. Daļa tādēļ, ka viņu dzīvesbiedriem piedāvāts labi apmaksāts darbs naftas ieguves uzņēmumā, bet daļa tādēļ, ka paši padzirdējuši par pilsētas uzplaukumu un to, ka vietējā skola meklē pedagogus. "Atbraucot šeit, man šķita, ka esmu nokļuvusi Zelta drudža laikos," smējusies skolotāja Melisa Rormena (Melissa Rohrman), kura sniegotajās Ziemeļdakotas prērijās ieradusies no siltās Floridas. Daudziem skolēniem angļu valoda nav dzimtā, un viņiem to apgūt palīdz kurds Selams Ahmeds (Selam Ahmed). 1991. gadā pēc Līča kara sākšanās tolaik 11 gadus vecais Selams kopā ar ģimeni ieradies ASV un centies iedzīvoties, neraugoties uz to, ka tolaik nav pratis angļu valodu. "Es vēlos kļūt par piemēru šiem bērniem, lai viņi redzētu, ka nav vienīgie, kuriem nākas pamest savas mājas, tuviniekus un draugus. Tas nenozīmē pasaules galu," viņš saka.

B. Foss stāsta, ka skolēnu skaits joprojām turpina pieaugt, un sestās klases audzēkņi jau pārcēlušies uz vidusskolas telpām. Nākamgad, kad tiks pabeigta jaunās vidusskolas celtniecība, varēšot uzelpot brīvāk, jo tad vietas pietikšot visiem skolēniem. Lai gan mācību iestādes direktors ir priecīgs par skolēnu skaita pieaugumu, viņš atzīst, ka nākas saskarties ar dažādām problēmām, kas ir svešas citu skolu vadītājiem. Ne mazums ģimeņu Votfordsitijā ierodas nesagatavojušās, piemēram, aizmirstot par to, ka nepieciešamas ziemas drēbes. Nekustamo īpašumu cenas pilsētā strauji pieaugušas, un daudzi, pašu skolas direktoru ieskaitot, dzīvo automašīnu piekabēs - B. Foss smejas, ka federālā likuma izpratnē viņi ir bezpajumtnieki. B. Foss ir neapmierināts ar to, ka naftas ieguvē strādājošos bieži vien pārceļ uz citiem objektiem, kur ir lielāka nepieciešamība pēc darbaspēka - parasti viņi prom dodas kopā ar ģimenēm. "Mēs esam ieguldījuši laiku un spēkus bērnu izglītošanā, bet pēc trim mēnešiem viņi jau ir prom. Mēs ceram, ka viņi ir progresējuši, taču skaidri to nezinām," skaidrojis skolas direktors.