Marija Ābeltiņa ir viena no Latvijas Vecāku organizācijas rīkotā foruma “Kopā Augšup” lektorēm – forums notiek reģionos un vecāki to var apmeklēt bez maksas. Lektoru vidū ir arī tādi atzīti speciālisti kā bērnu un pusaudžu psihiatrs Ņikita Bezborodovs, ārsts psihoterapeits Artūrs Miksons, klīniskā psiholoģe Kristīne Balode, psiholoģijas doktore Sabīne Bērziņa, kā arī “Rimi Bērniem” speciālistes – veselības psiholoģe Aija Krišjāne un uztura speciāliste Viktorija Jansone. Tuvākie forumi gaidāmi 17. oktobrī Jelgavā un 7. novembrī Tukumā. Iepriekšēja pieteikšanās obligāta www.vecakuorganizacija.lv. Forumu vada Latvijas Vecāku organizācijas vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa.

Kad bērns kļūst par pusaudzi

Inga Akmentiņa-Smildziņa sarunu sāk ar novērojumu, kas pazīstams teju ikvienam vecākam: “Kamēr bērns mazs, viņš no tevis prasa tik daudz, un tad mēs ceram – kad paaugsies, būs vieglāk. Taču pienāk pusaudžu vecums, un man ir sajūta, ka esmu ierāvusies vēl dziļāk vecākošanas lomā.” Marija Ābeltiņa tam pilnībā piekrīt, norādot, ka šim vecumposmam ir sava, ļoti specifiska dinamika un izaicinoša daba. “Bieži vien vecāki iekrīt lamatās, domājot, ka viņš vai viņa jau ir pieaudzis, jo varbūt ir pusgalvas tiesu garāks,” skaidro psiholoģe. “Tiešām ir brīži, kad pusaudža uzvedība, spriešana un domāšana ir pārsteidzoši loģiska un pieaugusi. Bet tad – pilnīgi bērnišķīgi gājieni.” Tas lielā mērā skaidrojams ar milzīgajām transformācijām smadzenēs un hormonālajām pārmaiņām, kas būtiski ietekmē uzvedību un savstarpējo komunikāciju. Šīs straujās svārstības liek vecākiem saskarties ar faktu, ka cerētais atvieglojums nav iestājies.

Atšķirībā no zīdaiņa vecuma, kad vecāki ir apbruņojušies ar padomu grāmatām un detalizēti izpētījuši katru mazuļa attīstības posmu, pusaudžu vecums iestājas ar neziņu. Inga atzīst, ka vecākos bieži iezogas apjukums un trauksme – kā tagad reaģēt, kad bērns aizcērt durvis un atsakās runāt? Mazuļa problēmas bija vienkāršākas: paņemt klēpī, samīļot “opā” un noskūpstīt sasisto celīti. Taču pusaudža gados sarežģītības pakāpe pieaug. Kad tīnis piedzīvo pirmo salauzto sirdi un neveiksmes, vecāks vairs nevar būt maģiskais pieaugušais, kura apskāviens atrisina pilnīgi visu.

Mājas kā kaujaslauks un vecāku izdegšana

Ikdienā Marija Ābeltiņa bieži strādā ar profesionālās izdegšanas jautājumiem. “Cilvēki nāk, lai runātu par izdegšanu darbā, bet, sākot šķetināt situāciju, pēkšņi noskaidrojam, ka mājās nenotiek atpūšanās,” viņa atklāj. “Cilvēks grib mājās atpūsties, bet tur priekšā ir fūrija. Neizdarītas lietas, jākaro par sakārtotu istabu un traukiem, kas nav mazgāti nedēļām ilgi un uzkrājušies kaut kur perifērijā.” Līdz ar ikdienas sadzīvisko nogurumu nāk arī emocionālā spriedze. Vecāki redz, ka viņu autoritāte lēnām pazūd un sāk veidoties tēmas, par kurām bērns vairs nestāsta. “Izdegšana – vienalga, vai darbā, vai attiecībās ar bērniem – tas ir stāsts par hronisku stresu,” uzsver Marija Ābeltiņa. “Tas krājas un krājas, un nav iespējas atjaunoties.”

Bīstams šis stāvoklis kļūst brīžos, kad vecāki mēģina izdzīvot, emocionāli distancējoties no bērna un ģimenes. Psiholoģe stāsta, ka daudzi pieaugušie patvērumu rod tieši profesionālajā vidē: “Cilvēki dažreiz slēpjas darbā. Jā, viņi atzīst, ka jūtas noguruši, bet izvēlas strādāt ilgāk un mājās nākt vēlāk, lai vienkārši būtu mazāk laika, kurā jāvāc un jāregulē šī grūtā emocionālā puse.” Zaudējot vēlmi būt kopā ar pusaudzi, vecāki saskaras ar milzīgu vainas apziņu. “Ir nepatīkami sev atzīt – man tagad nepatīk šis viss process. Turklāt pastāv bažas, ka citi varētu pārmest: tu taču pats izvēlējies, tev ir bērni,” atzīst Marija. Arī pusaudži reizēm nekautrējas iedzelt ar frāzēm: “Ko tu mani dzemdēji?”

Izdegšana vecāka lomā, īpaši pusaudžu vecumā, var noritēt paralēli arī citiem smagiem dzīves izaicinājumiem. Tā dēvētā “sviestmaizes paaudze” (termins socioloģijā un demogrāfijā, kas apzīmē darbaspējīgus cilvēkus (parasti 40 līdz 60 gadus vecus)) vienlaikus saskaras ar dumpīgiem tīņiem, novecojošiem un aprūpējamiem vecākiem, pašu darba slodzi un nereti arī pusmūža krīzi, kas slodzi padara trīskāršu.

Kurš pieņems lēmumu deeskalēt?

Kā viens no sarežģītākajiem vecāku uzdevumiem šajā posmā ir spēja izturēt un palīdzēt pusaudzim regulēt emocijas, pašam saglabājot stabilitāti. “Mēs kā vecāki pildām tādu kā ārējā cietā diska funkciju,” salīdzina speciāliste. “Bērns kaut kādas lietas spēj izdarīt pats, bet mēs esam tie, kas palīdz tās emocijas savākt.”

Problēma rodas mirklī, kad spriedze sasniedz abu pušu izturības robežu. Ja bērnam ir grūti un vienlaikus arī vecākam ir grūti, gaisā karājas jautājums: kurš pieņems lēmumu deeskalēt? “Skarbi un sarežģīti, bet tur ir tā būtība – kurš pieņems lēmumu samazināt spriedzi, karstās emocijas un padarīt situāciju pieņemamāku, lai vēlāk lietas varētu risināt loģiskā veidā?” stāsta psiholoģe. Inga Akmentiņa-Smildziņa dalās savā daudzbērnu mammas pieredzē, atzīstot, ka reizēm atklāta atkāpšanās ir labākais risinājums: “Es mēdzu pateikt – es esmu ļoti dusmīga šobrīd, pagaidi mazliet, es tagad par šo nevaru runāt.” Šāda pašregulācija ir zelta vērta. Marija skaidro: “Mums kā pieaugušajiem nepatīk bezspēcība, nepatīk zaudēt kontroli. No tā ir tikai pus solis līdz dusmām, jo dusmas ir ļoti enerģiskas – tajās tu vismaz kaut ko vari darīt. Tāpēc pauzes paņemšana ir viena no svarīgākajām prasmēm, lai situāciju nepadarītu vēl trakāku.”

Paklusēt un radīt telpu dzirdēšanai

Vecāku vēlme pasargāt savu bērnu bieži vien izpaužas kā tūlītēja pamācīšana, tomēr pusaudžu gados šī stratēģija mēdz ciest fiasko. Jautāta par maģisko formulu, kas palīdzētu uzlabot attiecības, Marija Ābeltiņa ironizē, ka brīnumu atslēgvārdu nav, taču ir viena universāla lieta – spēja ieklausīties. “Tas ir tas, ko mums mācīja jau psihologu studijās: nelieniet ar saviem padomiem tur, kur jūs viņus nelūdz,” uzsver psiholoģe. “Protams, ka mums ir pieredze! Bet tas grūtākais ir paklusēt, tiešām uzklausīt, kas cilvēkam sāp, kas viņam ir svarīgi, un nemesties to visu “devalvēt” jeb padarīt par nesvarīgu.” Vecākiem tīņa pārdzīvojumi, piemēram, pirmā mīlestība, var šķist nieks salīdzinājumā ar “īstām” pieaugušo problēmām, taču bērnam tā ir grandioza drāma. Ja pusaudzis jūt, ka viņa problēmas netiek uztvertas nopietni, viņš noslēdzas.

“Tā ir svarīga prasme – spēt saprast, ka otram tas ir svarīgi, pat ja es tam nepiekrītu,” atzīst Marija. “Es varu teikt: man tā nav bijis, es to nezinu, bet es dzirdu, ka tevi tas tik ļoti satrauc.” Ja vecāki ir pārāk aizņemti, novērsušies vai pamācoši, bērns agrāk vai vēlāk var iemest acīs sāpīgo frāzi: “Tu mani nedzirdi, es tevi neinteresēju.” Vecākam šajā mirklī nevajadzētu aizstāvēties ar vārdiem “kā tad neinteresē, es te rukāju tevis dēļ”, bet gan sadzirdēt pašu būtību un mēģināt atjaunot saikni.

Draudzības spēks un uzticamā “ciema” nozīme

Lai spētu nest ikdienas slodzi, vecākam ir nepieciešams laiks sev un iespēja atjaunoties, kas īpaši svarīgi ir viena vecāka ģimenēs (solo vecākiem). Marija Ābeltiņa norāda uz ļoti spēcīgu instrumentu – draudzību: “Pieaugušajiem ir svarīgi draudzēties! Dažreiz šķiet – kāda tur draudzēšanās, karjera un bērni prasa visu. Bet, ja mums ir ar ko aprunāties, ar ko padalīties savā pieredzē, mūs uzklausa un mēs jūtamies labāk. Un, ja vecāks jūtas labāk, viņam ir daudz vieglāk ar savu pusaudzi.”

Tikpat svarīgi ir nodrošināt savam bērnam plašāku uzticības loku. Pusaudžu vecumā vecāki dažkārt neglābjami krīt no pjedestāla, un tas ir sāpīgi. Tomēr šajā posmā bērnam vitāli nepieciešami citi uzticami un droši pieaugušie – vecāku draugi, radinieki, krustvecāki vai lieliski skolotāji, ar kuriem aprunāties par jautājumiem, ko mammai vai tētim jautāt ir neērti. Marija dalās arī savā pieredzē, atceroties divdesmitgadīgu radinieci, kas savulaik bijusi milzīgs atbalsts. “Viņa likās normāls pieaugušais, vēl nebija veca, es varēju apspriest iemīlēšanās jautājumus,” psiholoģe pasmaida. Šādi mentori var kļūt par izšķirošu atbalstu pusaudzim, lai izvairītos no bīstamām kompānijām un pārsteidzīgiem lēmumiem.

Nogurums un apjukums vecāka lomā ir cilvēciska pieredze. Savukārt izdegšana ir nopietns signāls, ka slodze ilgstoši pārsniegusi pieejamos resursus un ir nepieciešams atbalsts. Tieši tāpēc tādi notikumi kā Latvijas Vecāku organizācijas rīkotais forums “Kopā Augšup” ir neatsverami, jo sniedz telpu, kur pieaugušie var godīgi atzīt savas kļūdas un gūt iedrošinājumu cits no cita. Normalizējot šīs grūtības, krītas iekšējais kauns un atbrīvojas vieta risinājumiem. Kā rezumē Marija Ābeltiņa: “Vairākas pieaugušo sakarīgas galvas kopā noteikti atradīs izeju. Ja ne šodien, tad rīt. Es tiešām nezaudēju optimismu, ka mēs vienmēr šīs iespējas varam atrast.”