Gaidīsim gan skolotāju, gan pašu skolēnu un viņu vecāku viedokli, ieteikumus un jautājumus uz e-pastu [email protected], lai tiktu ieviesta tāda izglītības sistēma, kas būtu vislabākā skolēniem mūsu valstī.

"Esmu iepazinusies ar pasaules seno domātāju darbiem, pētījusi jaunākos pedagogu un psihologu darbus un nākusi pie secinājuma, ka visas šīs teorijas tiek balstītas uz veco mācību modeli, kas nesniedz skolēnam pilnvērtīgas zināšanas.

Mani vērojumi, izdarītie secinājumi un mācību modelis, ko piedāvāju, ir balstīti uz ilggadēju pedagoga pieredzi, kas ne vienmēr sakrīt ar teorētiķu izvirzītajām teorijām. Vērojot skolēnus, esmu secinājusi, ka skolēni ir dažādi, ar dažādiem domāšanas veidiem, ar dažādām  uztveres spējām. Nav prāta darbs visiem skolēniem uzspiest vienādu zināšanu līmeni.

Skolas viens no galvenajiem uzdevumiem ir panākt, lai mūsu sabiedrībā nebūtu analfabētu, tas nozīmē, ka no 1.-6.klasei skolēnam jāapgūst lasīšanas, rakstīšanas un rēķināšanas prasmes. Sākot no 7.-9.klasei, skolēniemm jādod iespēja brīvi izvēlēties tos mācību priekšmetus, ko vēlas apgūt padziļināti. Skolēniem ir jāpiedāvā minimālais vai maksimālais stundu skaits nedēļā tādos mācību priekšmetos kā matemātikā, literatūrā un gramatikā, lai skolēns varētu turpināt apgūt pamatzināšanas, gatavoties iestāties arodizglītības mācību iestādēs vai augstskolā.

Tie skolēni, kuriem matemātika padodas bez grūtībām un kuri pieraduši patstāvīgi risināt uzdevumus, var izmantot piedāvātās trīs mācību stundas nedēļā, bet pārējo vielu apgūst patstāvīgi, lai nokārtotu ieskaites.

Skolēniem, kuri izlēmuši mācīties matemātiku vai kādu citu mācību priekšmetu augstskolā, tiek piedāvāts maksimālais mācību stundu skaits.

Sākot mācības vidusskolā, skolēniem ir jādod iespēja brīvi izvēlēties mācību priekšmetus, kas viņiem būs vajadzīgi augstskolā. Jau no 10.klases skolēniem ir jāļauj apmeklēt lekcijas un praktiskās nodarbības izvēlētos mācību priekšmetos. Ir skumji noskatīties, ka skolēns gatavojas kļūt par filologu vai žurnālistu, bet mokās ar augstākās matemātikas uzdevumiem skaidri zinot, ka šīs zināšanas viņam nākotnē nebūs vajadzīgas.

Tā vietā, lai skolēnam piespiedu kārtā nebūtu jāapgūst kāds mācību priekšmets, jārada motivācija apgūt viņu interesējošos mācību priekšmetus. Par to, lai skolēns būtu motivēts apgūt jaunas zināšanas, jāsāk domāt jau tad, kad bērns pārkāpj pirmās mācību iestādes slieksni, proti, bērnudārzu, kur viņu sagaida zinoši, kvalificēti, erudīti pedagogi, psihologi, kas kopā ar vecākiem veido bērna izpratni par to, ka viņam ir jāapgūst zināšanas, lai viņš dotu ieguldījumu nākotnes zinātnēm, tehnoloģijām. Tajā brīdī, kad bērns ir uzsācis savas gaitas bērnudārzā, viņam ir jābūt skaidram mērķim, uz ko tiekties. Pedagogu un psihologu uzdevums ir vērot bērnu, noteikt viņa domāšanas veidu, spēju uztvert vielu, kā arī spēju analizēt un izdarīt secinājumu.  

Amerikāņu psihologa Abrahama Maslova 20.gadsimta sešdesmitajos gados aizstāvētajā disertācijā bija izvirzīta tēze, ka "pašrealizēties, īstenot un sasniegt savas personības potenciālu, spēj vien 5% no visas populācijas".

Lai motivētu skolēnus mācīties, jābūt mērķim, uz ko tiekties, bet pašlaik esošajā mācību modelī skolēni savu mērķi sāk meklēt tikai tad, kad iet jau 12.klasē. Viņi ir apjukuši, jo līdz šim brīdim viņiem nav bijis mērķa, ir bijusi tikai vecāku un pedagogu vēlme, lai skolēns mācās.

Skolēnu pašmotivācija

• Skolēnam ir jābūt mērķim, uz ko tiekties.
• Jābūt  sistemātiski izstrādātam metodiskajam materiālam, lai mācoties sasniegtu uzstādīto mērķi.
• Svarīgs ir skolotāja darbs ar skolēnu mācību stundā, kā arī atgriezeniskā saite: skolēns –skolotājs.
• Jārada apstākļi, lai ātrie un lēnie domātāji varētu strādāt atsevišķās telpās zinošu un erudītu skolotāju vadībā.
• Lai motivētu skolēnus darboties un patstāvīgi apgūt vielu, piedāvāju skolēniem pildīt mājas darbus, konspektēt jauno tēmu, veidot prezentācijas un kopsavilkumus par apgūto tēmu. Ņemu vērā aktivitāti mācību stundās, šādā veidā skolēns var sakrāt noteiktu punktu skaitu tēmas ietvaros un paaugstināt vērtējumu.
• Tematiskās, konsultatīvās nodarbības organizēju tā, lai vienā dienā strādātu ātrie domātāji, bet otrā dienā lēnie. Šādi organizējot darbu, esmu panākusi to, ka skolēni nekavē nodarbības.
• Daži skolēni izteica vēlēšanos padziļināti īsākā laika posmā apgūt jauno tēmu un iegūt augstāku vērtējumu par savām zināšanām. Vēlēšanos piedalīties šajā projektā izteica arī daži skolēni ar ne visai augstu sekmju līmeni. Šajā gadījumā uzdevumi tika sastādīti, sākot no vienkāršākiem un beidzot ar sarežģītākajiem, pasaules olimpiāžu uzdevumiem.

Skolotāja uzdevums

• Uzsākot mācīties jaunu tēmu, esmu izstrādājusi sistēmu, pēc kuras pārbaudīt konspektus, pārbaudes darbus un mājas darbus.
• Stundu laikā rosinu skolēnus strādāt, uzdodot  uzvedinošus jautājumus. Redzot, ka skolēns uzsācis pareizi risināt uzdevumu, bet ir apjucis, lieku saprast, ka ir vairākas uzdevumu risināšanas metodes. Bieži vien skolēns no katra risinājuma varianta ir paņēmis kādu daļiņu, bet ne vienu no risinājumiem nav novedis līdz galam.
• Uzdodot pārbaudes darbu, kas sastāv no vienkāršiem un sarežģītiem uzdevumiem, uzzinu, cik dziļi skolēns ir apguvis jauno tēmu.
• Uzdodot uzdevumus, kuri sastāv no testa jautājumiem (jautājums, atbilde), uzzinu, cik radoši un dziļi skolēns ir apguvis jauno tēmu un kā ir apguvis mācīto vielu.
• Uzdodot pārbaudes darbus ar matemātiskās modelēšanas uzdevumiem, varu secināt, cik radošs prāts ir skolēnam, jo matemātiskā modelēšana pieprasa tēlainu, dziļu un izvērstu domāšanu. Nosaku skolēna spēju pielietot starppriekšmetu saikni un no iegūtā  rezultāta varu secināt, cik veiksmīgi skolēns, veicot matemātiskos aprēķinus, spēj pāriet uz reālo dzīvi un novērtē  rezultāta ticamību.
• Uzdodot nestandarta uzdevumus, varu konstatēt, cik radošas un dziļas ir skolēnu zināšanas par uzdoto vielu un kā skolēns spēj atrisināt šo uzdevumu ar standarta un nestandarta metodēm.

Der ieklausīties, filozofa un matemātiķa  Pitagora teiktajā: „Cilvēkus attiecīgi var iedalīt tajos, kam svarīga manta, tajos, kam svarīgs gods, un tajos, kam svarīga gudrība. Tātad visaugstākā apskaidrība ir zinātne bez interesēm un cilvēks, kas sevi tai ziedo, patiesais filozofs, kas sevi veiksmīgi atbrīvojis no dzimšanas apļa.”

Secinājumi

• Saikne skolotājs - skolēns jāveido ar tādu domu, ka skolotājs vada skolēna domāšanas procesu vajadzīgajā virzienā.
• Ja skolotājs strādā veiksmīgi un pareizi, tad starp skolotāju un skolēnu veidojas dialogs, kura laikā tiks iztirzāta apgūstamā viela, izrunāti neizprastie jautājumi un analizētas kļūdas.
• Jo biežāk skolotājs un skolēns veidos šādus dialogus, jo dziļāk tiek izprasta viela un tā dziļāk iesēžas atmiņā.
• Skolotājam ir jābūt tam, kurš rada motivāciju.
• Ja skolotājs ir motivēts, kvalitatīvi māca, skolēnam intuitīvi, it kā no mātes, veidojas motivācija mācīties.
• Ja skolotājs kaut reizi pasaka skolēnam priekšā, tas nozīmē, ka skolēns šādu dāvanu gaidīs arī nākošreiz un nebūs motivēts darboties patstāvīgi.
• Prasmīgs pedagogs bērnam, kurš skolā ir ienācis nesagatavots mācībām, spēj būt kā vecāki un dot vairāk zināšanu nekā īstā māte un tēvs.

Daudzi vecāki uzskata, ka bērnam nav jāmāca nekas, jo skolā to iemācīs. Šie vecāki paši ir ar zemu zināšanu līmeni un lielākajai daļai šādu vecāku bērns ir nelaimes gadījums. Ja mēs šādu bērnu ieliekam klasē, nedalot ātrajos un lēnajos domātājos, bērns sajutīsies kā muļķītis, jo viņš nezina to, ko zina bērni. Katrā skolā ir jābūt Sagatavošanas klasei, kurā bērns tiek sagatavots mācībām skolā.

Mana 33 gadu pieredze pedagoģijā ļauj secināt, ka mēs, pieaugušie, dažāda veida domātājus iedalām vienā klasē un no visiem pieprasām vienādu zināšanu līmeni, mēs vienu daļu no bērniem noliekam muļķīšu lomā, bet otrus slavinām kā gudros, nepadomājot par to, ka šie bērni nav ne muļķi, ne gudri, bet ir ar dažādām uztveres spējām, ar dažādu domāšanas veidu, ar dažādu spēju analizēt un secināt. No tā var secināt, ka, ja šiem bērniem dod iespēja mācīties atsevišķi, viņi sasniegs mūsu gaidīto rezultātu.