Neapdomīgi izteiktie vārdi

Skolas gadi paskrien vēja spārniem, un nereti jau pieaugušie skolēni savās individuālajās terapijās turpina raudāt par kādu frāzi, ko skolotājs neapdomīgi izteicis pirms 25–30 gadiem.Piemēram: „Nu tu kā vienmēr nevari...”, „Nu tā jau es zināju...”, „Tu nekad nedzirdi, nedari, neatceries...”, „Jautāsim sapņotājai...” u.tml. Ko un kā nodod pedagogs savam audzināmajam? Iepriekš nekad nevar paredzēt, kāds būs minēto izteikumu iespaids uz puišiem un meitenēm, kad viņi izaugs par lieliem vīriešiem un sievietēm. Vai viņi spēs saglabāt adekvātu pašapziņu un paļāvību saviem spēkiem sarežģītās dzīves situācijās? Vai spēs noticēt, ka ir pietiekami labi, skaisti, gudri, veidojot attiecības? Nereti arī mājās bērns ir spiests klausīties, ka neattaisno vecāku gaidas, ka nav pietiekami muzikāls vai centīgs, vai saimniecisks.

Ar vārdiem uzspiestā pieredze

Ar apzinātiem vai neapzinātiem mājieniem gan vecāki paši, gan pedagogi bieži nodara pāri bērniem, to pat nenojaušot, – uzspiežot savas vērtības, savu pieredzi, bailes un attieksmes. Pieaugušie, daloties ar bērnu tajā, ko viņi izstrādājuši paši, izvirza divus galvenos uzdevumus – palīdzēt bērnam pēc iespējas ražīgāk un laimīgāk nodzīvot savu dzīvi un nodot nākamajai paaudzei to, ko viņi saņēma no saviem vecākiem, turpinot tādā veidā uzkrāt to pieredzi, kuru varētu nosaukt par dzimtas, ģimenes kopējo pieredzi. Skolā satiekas pedagogs ar skolēnu, un katram ir sava ģimenes pieredze. Skolotāja vārdiem ir sava īpaša enerģija. Turklāt vārdiem ir vēl arī enerģētiskā nokrāsa, kura pauž pedagoga izteiktās frāzes patieso enerģiju un nolūku. Tā ir teiktā dziļākā jēga, kuru veido runātāja personība. Harismātiskiem, spēcīgiem skolotājiem nav nepieciešams manipulēt vai iebiedēt ar stipriem vārdiem skolēnus, lai panāktu vēlamos rezultātus. Viņi izstaro drošību, kā arī dzīvesprieku, paļāvību, iedvesmu, ko neapzināti kontaktā saņem skolēni. Šādiem skolotājiem nav jāpiesaista uzmanība ar skaļu balsi. Ienākot klasē, skolēni viņus ievēro paši. Skolēni starpbrīžos vai pēc stundām labprāt ilgāk uzkavējas viņu sabiedrībā. Skolēni šo pedagogu klātbūtnē neapzinātā veidā mācās atraisīt savudabisko autoritāti, kas nepieciešama līdzāspastāvēšanai un izdzīvošanai skolēnu grupās.

Iecietība

Mēs esam uz pēcmodernisma profesionalitātes robežlīnijas, kur skolotājiem ir jāspēj strādāt ar ļoti variatīvu klasi, lielu raksturu dažādību un jāatbilst vecāku un bērnu augstajām prasībām pēc radoša mācību procesa. Lieki būtu runāt par to, cik grūts ir šis uzdevums. Kur lai ņem šo harismu, un kā lai notur to, ja līdz algai vēl nedēļa, bet pedagogam naudas vairs nav mazās darba algas dēļ? Strādāt ar sajūsmu vai apstākļu spiestam – tās ir divas pilnīgi dažādas lietas. Nereti pedagogu iekšējā spriedze ir pamanāma kā neiecietība pret neērtajiem skolēniem. Ko nozīmē iecietība, un kā vārdiskā formā var būt paslēpta neiecietība?

Iecietība ir prasme ar cieņu izturēties pret ikvienu, pieņemt to, ka domas, uzskati, izskats, dzīves stils, reliģiskā piederība u.c. lietas var būt dažādas. Iecietīgs cilvēks spēj neaizvainot citus un atzīt savas kļūdas. Katra pedagoga un skolēna tiesības ir pavadīt dienu tolerantā un iecietīgā vidē, kurā var brīvi izteikt un neizteikt savu viedokli, idejas, domas un justies pieņemts un respektēts. Tāds ir ideālais gadījums, bet skolā ne vienmēr viss norit tik gludi. Dažkārt, skolēnu nokaitināti, pedagogi ķeras pie radikālām metodēm, piemēram, bērnu iebiedēšanas jeb emocionālās ietekmēšanas.

Iebiedēšana

Bērnu iebiedēšana ir visai izplatīta audzināšanas metode, turklāt ne tikai mājās, bet arī skolā. „Ja tu neēdīsi zupu, paliksi maziņš.” „Ja nemācīsies – krāmēsi viens pats vagonus.” „Ja tu turpināsi šitā uzvesties, nonāksi kolonijā.” Daži pedagogi mēdz biedēt skolēnus, lai bērni klausītu, taču viņi neizjūt, cik stipri tas bērnus patiesībā nobiedē. Viņi it kā nesaprot, ka skolēni, īpaši jaunāko klašu audzēkņi, teikto mēdz uztvert burtiski. (Katrs var pamēģināt iedomāties, kā tas ir būt, piemēram, septiņus gadus vecam zēnam, kurš domā, ka paliks maziņš uz visu dzīvi vai viens pats krāmēs vagonus, vai nonāks kaut kādā kolonijā.) Kad bērns izaug, viņš it kā aizmirst to, kā tika biedēts bērnībā, bet iedzītās bailes var parādīties sastinguma, nespēka, baiļu veidā situācijās, kad būtu jāpieņem personīgi lēmumi. Iebiedēšana vai noniecināšana, kas bijusi bērnībā, pieaugušam cilvēkam var izpausties baiļu neirozes veidā.

Pieredzes stāsts

Anna, 28 gadi, stāsta: „Pusaudža gados man bieži teica: „Nemaz nesoli – tu tāpat neizdarīsi!” Ap 16 gadu vecumu es biju pārliecināta, ka esmu dzīvei galīgi nederīga, un nopietni plānoju pašnāvību. Biju jau izdomājusi, kur un kā to darīt. Apmēram pusgads no jaunības tika pavadīts, guļot gultā un nedarot NEKO. Es neesmu izdzīvojusi jaunību – es to pavadīju depresijā un mazvērtības kompleksos. Mani nekad neslavēja, bet vienmēr uzsvēra, ko es neesmu izdarījusi, kā nākas. Laimīga apstākļu sakritība mainīja manus plānus un skatu uz dzīvi.”

      Ja arī vecāki ir pārpildīti ar bailēm un neiecietību, šo visu viņi neizbēgami nodos bērniem, teikdami stiprus vārdus, neapzinoties to spēku. Vecāki, kuri ir pārcietuši karu vai izsūtījumu, var visu dzīvi sev līdzi nēsāt sajūtu, ka kāds var viņiem uzbrukt, ka var pietrūkt ēdiena. Atbilstoši šīm sajūtām viņi arī izturas un iemāca saviem bērniem pārāk piesardzīgu izturēšanos, nepaļaušanos uz saviem spēkiem u.tml. Vecāku bailes bērnos var izpausties visdažādākajās situācijās: sieviete baidās meklēt jaunu darbu, puisis neuzdrīkstas iepazīties ar meiteni, kura patīk. Psihoterapijā, pētot klientu bailes, bieži atklājas, ka tās sakņojas vecāku un vecvecāku pagātnē.

Domājot par neiecietības mazināšanu, vecākiem būtu:

• jāapzinās pašiem un jāpastāsta bērniem par to, kas ir neiecietība pret citiem un kādas ir tās sekas;
• jāinformē bērni, kā pasargāt sevi no neiecietības vai arī kā rīkoties, ja viņi ir izjutuši neiecietību. Tas nozīmē radīt arī ģimenē drošu un atbalstošu vidi, lai bērns nebaidītos vecākiem uzticēt to, kas ar viņu ir atgadījies.

Pedagogu tipiskākās kļūdas, kas neveicina kontaktu, nogurdina un var radīt vēlmi ar neiecietīgiem vārdiem ietekmēt audzināmos:

• pakļaušanās skolēnu manipulācijām un mērķu nobīde stundā,
• distances zaudēšana saskarsmē ar skolēniem,
• pārgudrība un lepnība,
• barga un nepamatota kolēģu vai skolēnu vērtēšana,
• hobiju un pat privātās dzīves upurēšana darba dēļ,
• metodiskā vienveidība,
• nespēja sadarboties un strādāt komandā,
• nekonsekvence prasībās,
• apkraušanās ar neskaitāmiem pienākumiem utt.,
• audzēkņa personības un tās savdabīguma nepieņemšana un necieņa,
• solījumu neturēšana,
• kolēģu aprunāšana (reizēm – pat ar skolēniem!),
• sava priekšmeta pārlieka izcelšana,
• tolerances trūkums,
• konfrontācija, nevis mijiedarbība ar grupu, tās līderi un vecākiem,
• netaktiska rīcība un runa,
• moralizēšana un mentora tonis,
• skolēnu salīdzināšana, to iedalījums pēc sociālā statusa,
• dubultmorāle,
• neizpildāmu prasību izvirzīšana skolēniem.