Mudinājums augstskolām pašām pārdalīt budžeta vietas par labu kvalitatīvākajām programmām ir neliels solis pretim pārmaiņām, ko iecerējusi Izglītības un zinātnes ministrija (IZM). Tā likusi priekšā nākamo ēsmu – augstākās izglītības un zinātnes reformu plānu. Tas gan daudzus jautājumus atstāj atvērtus un ļauj prognozēt, ka vēl gaidāma šķēpu laušana, kad plāns iegūst konkrētākas aprises, vēsta laikraksts Diena.
Augstskolas varētu sadalīt piecās grupās

Bieži piesauktās augstākās izglītības problēmas nolasāmas arī no nesenās studiju programmu vērtēšanas rezultātiem – nepietiekama sadarbība dažādu Latvijas augstskolu starpā un kopumā vāja saikne ar starptautisko akadēmisko kopienu. Augstākās izglītības sistēmai pārmet fragmentāciju, uz citu Eiropas valstu fona knapā finansējuma un arī akadēmiskā personāla izkaisīšanu pa daudzām augstskolām un programmām, kas ietekmē studiju kvalitāti. Mazāk augstskolu un programmu, bet kvalitatīvākas – šāds mērķis izkristalizējas no R. Ķīļa un viņa domubiedru paustā. Tieši zem augstākās izglītības resursu koncentrēšanas karoga var palikt lielu daļu no IZM pagaidām publiskotajiem plāniem, taču par konkrētiem soļiem, kā to panākt, nav vienprātības.
IZM iecerējusi ieviest jaunu augstskolu tipoloģiju, sadalot tās piecās grupās. Tādā gadījumā Latvijas augstākās izglītības sistēma sastāvētu no zinātnes universitātes, inovāciju universitātes, reģionālās universitātes Latgalē, nozaru augstskolām, kā arī reģionālajām augstskolām un koledžām. Katram augstskolu tipam būtu savi uzdevumi: piemēram, zinātnes universitātē būtu uzsvars uz akadēmisko izglītību, reģionālajās augstskolās – uz speciālistu sagatavošanu reģionu vajadzībām. Tā tiktu pateikts, ko valsts no katras augstskolas sagaida, jo pašlaik "visi var darīt visu" – piemēram, augstskolas var īstenot doktorantūras programmas, pat ja tajās studē tikai daži cilvēki, skaidro IZM.
Šādu uzdevumu noteikšana vairāk ietekmētu tās nozaru augstskolas, kuras īsteno programmas arī ārpus savas specializācijas, un reģionālās augstskolas. Tām nebūtu iespējas īstenot doktorantūras programmas, un arī to maģistrantūras programmas varētu darboties tikai atsevišķās nozarēs. Ja ir prioritāte panākt, lai cilvēki paliek dzīvot reģionos, tad ar bakalaura līmeni reģionālajās universitātēs nav pietiekami, nepieciešama arī maģistrantūra, akcentē Ventspils Augstskolas rektors Jānis Eglītis. Rektoru padomes priekšsēdis un Daugavpils Universitātes rektors Arvīds Barševskis pieļauj, ka doktorantūras līmenī augstskolām ir labākas iespējas koncentrēt resursus. Viņaprāt, varētu pat izveidot kopīgu doktorantūras skolu visām Latvijas augstskolām.
Neviennozīmīgi vērtēta nepieciešamība Latvijā veidot zinātnes universitāti. Latvijas Universitātes (LU) rektors Mārcis Auziņš uzsver, ka tā ir "absolūti svarīga valsts attīstības komponente", bet skeptiķu arguments ir – zinātnes universitāte ir dārgs prieks. Varbūt Latvijā drīzāk jākoncentrējas uz speciālistu sagatavošanu un jāpiešķir stipendijas studijām ārzemju zinātnes universitātēs, paredzot līgumā, ka pēc to absolvēšanas stipendiātiem ir jāatgriežas Latvijā, pieļauj A. Barševskis.