Marta Greiema (1898–1991) ierakstīja savu vārdu vēsturē kā modernās dejas radītāja. Savā mūža profesijā viņa ienāca jau būdama divdesmitgadniece, ar pārdrošu izaicinājumu klasiskajam baletam, un drīz dāvāja pasaulei tobrīd vienīgo sistēmisko alternatīvu puantēm un baleta svārciņiem: t. s. contraction and release tehniku, spriedzes un atbrīvošanās, atlaišanas tehniku. Tās pamatā bija elpa, tātad pati dzīvība. 

Marta sagrāva baleta vertikāli. Saules pinums un gurni: viņai dejas centrs bija tur! No ķermeņa viņa pieprasīja drāmu, no kustības – jēgu, no pasaules – atzīt sievietes, personības un radītājas, vērtību. Sufražistes viņu pielūdza. “Es negribu būt ne koks, ne puķe, ne vilnis,” viņa teica, atsakoties no Aisedoras Dunkanes plūdenās sievišķības. Viņas dejotājas – jo pirmais Martha Graham Dance Company sastāvs brīnišķīgi iztika bez vīriešiem – bija spēcīgas un temperamentīgas Zemes būtnes, kā Marta pati.  “Kustība nekad nemelo,” viņa apgalvoja, “ķermenis parāda dvēseles temperatūru.”

“Time” nodēvēja Martu Greiemu par gadsimta dejotāju. “The New York Times” rakstīja: “Viņas iecere nereti ir tik spilgta un intensīva, ka līdz ar priekškara pacelšanu ietriecas skatītājā ar pēkšņa sitiena spēku – un šajā brīdī tev ir jāizlemj, vai tu esi par viņu vai pret viņu.” Martas Greiemas horeogrāfijas revolūciju pielīdzināja Pablo Pikaso veikumam glezniecībā, Igora Stravinska mūzikas dumpim un Frenka Loida Raita arhitektūras apvērsumam.

Reiz, Čikāgas izstāžu zālē ieraudzījusi Kandinska gleznu – sarkanu joslu no vienas audekla malas līdz otrai -, sajūsminātā Greiema teju zaudējusi samaņu: “Es uzzināju, ka neesmu traka vai sajukusi prātā, ka ir vēl citi, kas redz pasauli tāpat kā es!” Pagāja vairāki gadi, un 1948. gadā šī sarkanā strēle atdzīvojās  vienā no Martas liriskākajiem un dzīvespriecīgākajiem baletiem “Eņģeļu izklaides”: Sieviete sarkanā, īsts kaisles iemiesojums, lidoja pāri skatuvei kā zibens, kā “Kandinska liesma”.

Horeogrāfe stāstīja, ka sižets viņas darbam nekad nav sevišķi svarīgs, jo galvenais ir kustībā izpaust jūtas. Šī nostādne uzpirka ne tikai publiku, bet arī komponistus, kuri ar Martu sadarbojās, – un to bija daudz, jo viņa labprātāk pasūtīja jaunus skaņdarbus, nevis izmantoja labi pazīstamu klasiku, turklāt ļāva komponistiem pilnīgu rīcības brīvību un mūziku neīsināja ne par noti. Un tomēr ikvienā viņa dejā līdzās emocijām un sajūtām ir nolasāms ja ne viss stāsts, tad pilnvērtīga doma…

Marta dejoja tieši tik ilgi, cik viņai ļāva pašas labā gaume un veselība. Par šķiršanos no skatuves dēļiem viņa samaksāja ar skumjām un sāpēm – taču līdz dzīves pēdējai dienai bija horeogrāfe un savā ilgajā radošajā mūžā sacerēja 180 dažāda garuma dejas kompozīcijas un vienu pilna formāta baletu. Absolūti visi darbi tagad iekļauti Martha Graham Dance Company aktīvajā repertuārā. Un tomēr izcilā trupa nav dejas muzejs – tā arvien iesaista darbā jaunus baletmeistarus, lai ne brīdi neapstātos un neiestrēgtu attīstībā.  

Martas Greiemas dejas kompānijas sastāvs ir daudzveidīgs un internacionāls. Šis princips ieviests jau pirms simts gadiem: Greiema bija pirmā horeogrāfe, kas pieņēma darbā Āzijas un afroamerikāņu izcelsmes māksliniekus. Un kategoriski atteicās no viesturnejas Berlīnē, kaut arī Gēbelss to uzstājīgi lūdza un solīja garantētu drošību visiem trupas dejotājiem, neatkarīgi no ādas krāsas un tautības; vēl vairāk – Marta panāca to, ka amerikāņu mākslinieki sāk boikotēt nacistisko Vāciju. Pēc kara viņas vārdu atrada nevēlamo personu sarakstā līdzās citiem, ar ko “būs jātiek galā”. Pie savas pārliecības Marta vienmēr turējās nelokāmi.

Viņas skolā ir gājuši dižākie no dižākajiem – Merss Kaningems, Pols Teilors, Tvaila Tarpa; Viljams Forsaits un Pīna Bauša mācījās no viņas skolniekiem. Dekorācijas Greiemas izrādēm radīja slavenais tēlnieks un dizainers Isamu Noguči, kostīmus – Rojs Holstons un Donna Karana; attiecībā uz tērpiem Martai bija stingra minimālistes nostāja, viņa mēdza sacīt, ka “cilvēka ķermenis pats ir sakrālas drānas”. Viņas horeogrāfijas dejoja gan Rūdolfs Nurijevs, gan Mihails Barišņikovs, bet 1987. gadā viņi kāpa uz skatuves abi, lai kopā izpildītu kanonisko “Pavasari Apalaču kalnos”. Madonna, 2019. gadā laižot klajā savu 14. studijas albumu, ne tikai deva šim tvartam “Madame X”  vārdu (tā viņu iesauca Marta 70. gados, kad mācīja dejot itāļu meitenei, ko pasaule vēl nepazina kā zvaigzni), bet arī stilizēja tā vāka portretu kā veltījumu jaunajai Greiemai – tikpat spēcīgu un noslēpumaini valdzinošu, ar kvēlošām lūpām un smailiem melnu uzacu spārniem…

“Es deju neizvēlējos,” reiz atzinās Greiema, “tā izvēlējās mani. Es biju izredzēta.” Martha Graham Dance Company viesizrādes dod mums ārkārtīgu reto iespēju pārliecināties par to, kā viena cilvēka izredzētība ir pāraugusi īstā mākslā, kas elpo, dumpojas un liek publikai ne vien skatīties, bet arī vērtēt, spriest un lemt – tu esi par vai pret to.