PIESLĒDZIES E-KLASEI

Ceturtdiena, 2024. gada 25. jūlijs

Jēkabs, Žaklīna

11830.jpeg
Foto: inspirestock / 123RF
Latvijā viens skolotājs māca vidēji 9,8 skolēnus, liecina skolu tīkla pētījuma pirmā starpziņojuma datu analīze.

To Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) uzdevumā veic ekonomģeogrāfa Jāņa Turlaja vadītā ekspertu grupa.

Pētījumā uzsvērts, ka skolēnu skaits uz vienu skolotāju jeb skolēna un skolotāja attiecība tiek uzskatīta par nozīmīgu izglītības sistēmas efektivitātes indikatoru, atzīts pētījumā.

Rēķinot attiecību, ietverti sākumizglītības skolotāji, pamata izglītības skolotāji, vidējās izglītības skolotāji un speciālās izglītības skolotāji, taču nav ietverti administrācijas darbinieki, ja viņi nepasniedz mācību priekšmetus, kā arī nav dublēti skolotāji, kuri strādā vairākās skolās (viņi pieskaitīti skolai, kas norādīta kā pamatdarbavieta), tātad dažās skolās patiesais skolotāju skaits ir augstāks, tādējādi attiecība ir zemāka.

Pašlaik Latvijā ir vidēji 9,8 skolēni uz skolotāju, kas ir krietni zemāks rādītājs nekā, piemēram, Skotijā (13,763) vai tādās valstīs ar līdzīgu platību vai iedzīvotāju skaitu kā Īrijā (15,7), Čehijā (13,2), Somijā (13,1) un Igaunijā (12,5).

Pētījumā uzsvērts, ka, ja skolotāju skaitā tiktu ietverti visi pedagogi (ieskaitot pedagogus, kam tā nav pamatdarbavieta), kas strādā konkrētajā skolā, skolēnu un skolotāju skaita attiecība būtu vēl ievērojami zemāka - ap sešiem skolēniem vienam skolotājam.

Rēķinot vidējo rādītāju skolu griezumā, skolēnu un skolotāju attiecība ir 8,2, kas pētnieku ieskatā liecina par to, ka ir vairāk skolu ar mazu skolēnu skaitu, kur attiecība ir zemāka nekā vidēji valstī. To pierādot skolēnu un skolu sadalījums pēc noteiktas attiecības grupas, kur vairāk nekā pusē skolu attiecība ir mazāka par deviņiem skolēniem uz skolotāju, taču tajās mācās tikai 26% skolēnu. Attiecīgi 25% skolu ar augstāku attiecību par 11 mācās 54% skolēnu, informē aģentūra LETA.

Pētnieki pamanījuši, ka skolotāju skaita pieaugums, attiecīgi palielinoties arī skolēnu skaitam, neveido proporcionālu attiecību. Pētījumā skaidrots, ka Latvijā attiecību vairāk ietekmē kopējais skolēnu skaits skolā - jo tas lielāks, jo attiecība ir augstāka.

Skolotāju skaits ne vienmēr ir proporcionāls skolēnu un skolotāju attiecībai, īpaši esot zemākam skolēnu skaitam, jo minimālā mācību priekšmetu daudzveidība ir nemainīga. Deviņi skolotāji var mācīt gan 20 skolēniem (slēgt paredzētajā Stirnienes pamatskolā), gan 111 skolēniem (Jūrmalas sākumskolā "Ābelīte"), secināts pētījumā.

Pēc skolēnu skaita mazākās skolās parasti ir mazāks skolotāju skaits, arī zemāka attiecība, taču ir arī skolas ar relatīvi lielu skolotāju skaitu un ļoti zemu attiecību. Piemēram, 32 skolotāji māca 147 skolēnus Gulbenes vakara (maiņu) vidusskolā (attiecība 4,59), kur ir daudz skolotāju ar zemu slodzi, bet Nīgrandes pagasta Kalnu vidusskolā 36 skolotāji māca 189 skolēnus (5,25), kur kā pilnvērtīga skola turpina darboties tās filiāle - bijusī Nīgrandes pamatskola.

Pētnieki novēroja, ka šī tendence labi iezīmējas, raugoties uz Latviju kopskatā - gandrīz visās lauku skolās skolēnu un skolotāju attiecība ir zemāka par deviņi. Arī galēji zemākie rādītāji (divi vai mazāk skolēni uz skolotāju) ir nelielajās lauku skolās. Tāpat ir vairāki novadi, kuru visās skolās attiecība ir mazāka par septiņi - Nīcas, Rucavas, Ciblas, Neretas, Amatas, Vecpiebalgas un Raunas novadā. Izņēmums šai tendencei ir Pierīgas skolas, kurās, izņemot Skultes sākumskolu, Berģu Mūzikas un mākslas pamatskolu Upesciemā un Stopiņu pamatskolu, ir vismaz 11 skolēnu uz skolotāju. Jāņem vērā, ka šajās skolās, neskaitot minētās, skolēnu skaits ir vismaz 200 un tās grūti raksturot kā "lauku skolas", piebilsts pētījumā.

Aplūkojot novadus, vērojama arī iedzīvotāju blīvuma ietekme uz skolēnu un skolotāju skaita attiecību - blīvumam pieaugot, pieaug arī attiecības vērtība. Viszemākās vērtības ir reti apdzīvotajos Aglonas, Apes, Amatas, Valkas un Jēkabpils novados, bet visaugstākās - blīvi apdzīvotajos Ādažu, Salaspils, Olaines, Stopiņu un Ķekavas novados.

Dažām skolām, kur ir mazāk nekā pieci skolēni uz vienu skolotāju, neraugoties uz relatīvi lielu kopējo skolēnu skaitu, situāciju var skaidrot ar objektīviem iemesliem, kas saistīti ar specifisku mācību programmu, piemēram, ar mūzikas ievirzi, ar daiļamatniecības ievirzi, bērniem ar mācīšanās vai garīgās attīstības traucējumiem vai pedagoģiskās korekcijas programmu, norādīja pētnieki.

Nereti šīs specifiskās programmas tiek īstenotas līdzās vispārējās izglītības programmai, tāpēc dažās skolās ir vairākas paralēlklases ar mazu skolēnu skaitu. Šī specializācija nosaka vajadzību pēc papildu skolotājiem, taču vienlaikus paliek jautājums, vai to nebūtu produktīvāk risināt ar profesionālas ievirzes izglītības programmām (mākslas vai mūzikas skolām) vai speciālās izglītības iestādēm, vērtēts pētījumā.

Augstākās vērtības ir pilsētu skolās, īpaši izceļoties republikas pilsētu skolām, kurās vidējā attiecība ir 11,7 skolēni, turklāt arī pārējos reģionālās attīstības centros attiecības rādītājs ir augstāks nekā vidēji Latvijas skolās. Pētnieku ieskatā pozitīvs piemērs ir Smiltene, kur, apvienojot trīs skolas, to skaitā divas vidusskolas, attiecība uzlabota līdz 11,8 skolēniem.

Skolu griezumā visaugstākā attiecība ir 19,1 skolēns, kas fiksēts Rīgas vakara ģimnāzijā, ko var daļēji skaidrot ar skolas tipu, kas saistīts ar atšķirīgu mācību procesa nodrošināšanu. Citas skolas ar visaugstāko attiecību ir Jūrmalas sākumskola "Atvase" (16,3), Ulbrokas vidusskola (16,2), Liepājas Ezerkrasta sākumskola (15,8) un Dobeles sākumskola (15,7) turklāt augstajās pozīcijās esošo pilsētu sākumskolu skaits parāda to efektivitāti, uzskata pētnieki.

Analizējot attiecību dažādu skolu tipu ietvaros, vērojamas no pasaules prakses atšķirīgas tendences, kur, pieaugot izglītības līmenim, samazinās attiecība, jo palielinās mācību priekšmetu dažādība. Latvijā sākumskolās un pamatskolās salīdzinājumā ar vidusskolām un ģimnāzijām ir pretēja situācija - attiecība ir zemāka, kaut gan tāda ir arī mācību priekšmetu dažādība. Pētnieki šo pretrunu mēģina skaidrot ar to, ka vidusskolās un ģimnāzijās ir vidēji lielāks skolēnu skaits. Tomēr šī loģika darbojas, salīdzinot pamatskolas un sākumskolas.

Zemā attiecība pamatskolās spilgti parāda šo skolu zemo efektivitāti, jo ir nerentabli uzturēt skolu ar maz skolēniem, taču ar lielu mācību priekšmetu skaitu, ko lielākoties pasniedz atšķirīgi skolotāji, secināja pētnieki. Pamatskolās ne tikai parādās jauni priekšmeti, bet arī, piemēram, sports un mājturība tiek dalīti divās grupās pēc skolēnu dzimuma, palielinot vajadzību pēc pedagogiem. Pētījumā uzsvērts, ka lielais nelielu pamatskolu skaits pašvaldībās spilgti ilustrē šo problēmu - piemēram, Madonas novadā ir 11 pamatskolas (vidēji 73 skolēni), kur attiecība ir tikai 5,1, Alūksnē deviņās pamatskolās (vidēji 58 skolēni) attiecība ir 4,6.

Savukārt sākumskolās ir ne tikai mazāk mācību priekšmetu, bet arī universālāki pedagogi, kas var mācīt dažādus priekšmetus, tāpēc pētnieku ieskatā būtu lietderīgi apsvērt vairāku nelielo pamatskolu reorganizāciju par sākumskolām, samazinot izdevumus uz vienu skolēnu.