Vienīgā problēma – pati skolotāja to nemaz nezināja.Viņas reakcija uz jaunumiem bija ļoti skaidra – viņa mācīt latviski nevar un to nedarīs. Šāds piemērs atrodams pedagoģijas doktores Tatjanas Russitas pētījumā par to, kā tiek organizētas bilingvālās stundas mazākumtautību skolās, vēsta laikraksts Diena.

Pērnā gada nogalē Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) normatīvajos aktos nostiprināja latviešu valodas statusu pamatskolās, tomēr eksperti norāda – nevaram būt droši, ka visās skolās bilingvālās stundas tiešām notiek. Pamatskolā mazākumtautību izglītības iestādēs latviski ir jāmāca ne mazāk kā divas piektdaļas no mācību satura, vidusskolā – trīs piektdaļas. Tā jau ir bijis līdz šim, Ministru kabineta noteikumi ir tikai formalitāte, akcentē Izglītības ministrijas pārstāve Dace Jansone-Klasiņa. Mazākumtautību skolām jau padsmit gadu jāizvēlas kāds no četriem bilingvālās izglītības modeļiem, kas ir piemēroti skolēniem ar dažādām latviešu valodas priekšzināšanām.

Rīgas Klasiskās ģimnāzijas direktors Romāns Alijevs norāda, ka jaunie valdības noteikumi ko mainīs tikai tajās skolās, kas piedāvā ceturto bilingvālās izglītības modeli – tas piemērots skolēniem, kuri sāk mācīties bez latviešu valodas priekšzināšanām. 1. klasē mācīties gan sākot skolēni ar ļoti atšķirīgu latviešu valodas zināšanu līmeni – daži to prot ļoti labi, bet citi latviski nezina nevienu vārdu. Tāpēc R. Alijevs kā pozitīvu izceļ valdības noteikumos minēto, ka mazākumtautību bērnudārziem obligāti ir jāmāca latviešu valoda rotaļnodarbību formā.

R. Alijevs stāsta, ka joprojām trūkst mācību grāmatu, dažādu uzskates materiālu, arī metodisko līdzekļu, lai palīdzētu skolotājiem sagatavoties stundām. Savukārt Rīgas 15. vidusskolas direktore Natālija Kubasova par mācību materiālu trūkumu nesūdzas: “Latviešu valodas aģentūra visu laiku kaut ko drukā.” Problēmas esot bijušas ar mācību grāmatām vidusskolas klasēm – tās, pēc N. Kubasovas domām, ir pārāk sarežģītas pat latviešu skolēniem. Pašlaik speciālisti strādājot pie to uzlabošanas. Latviešu valodas aģentūras izglītības daļas galvenā speciāliste metodiķe Vineta Vaivade atzīst, ka metodisko materiālu esot daudz, bet jāņem vērā, ka tie ātri noveco un tāpēc nepārtraukti jāatjauno.

T. Russitas pētījums liecina, ka skolotāji bilingvālās izglītības programmās izmanto dažādas stratēģijas. Daži māca tikai latviski, daži tiešām māca bilingvāli, taču daļa skolotāju arī krāpjoties. Šie skolotāji mācot krieviski, bet, ja ierodas inspekcija, nospēlē kādu iepriekš sagatavotu bilingvālo stundu, cenšoties izmantot tik daudz latviešu valodu, cik nu var. T. Russita akcentē, ka ir labi novērojama saistība starp skolotāju vecumu un bilingvālās izglītības īstenošanu. Jaunākie pedagogi, kuri pabeiguši kādu no Latvijas augstskolām, prot runāt latviski, un viņiem nevajagot neko apiet. Taču problēma esot mācībspēkiem, kas studējuši padomju laikā un kuriem latviešu valoda bijusi nepieciešama tikai ļoti retos gadījumos. “Skolotāju paaudzes mainās lēnāk, nekā reformas tiek īstenotas,” T. Russita iezīmē bilingvālās izglītības problēmu. Viņasprāt, pietiktu ar augstāko izglītību latviešu valodā, nav nepieciešamības “spēlēties bilingvālajā izglītībā”. Situācija pakāpeniski vienalga mainīšoties, un skolotāji, kuri prot un grib mācīt latviski, radīšoties bez strīdiem.