Gados jauni cilvēki ne tikai teju vai profesionāli nodarboties ar iemīļoto sporta veidu, bet paralēli arī iegūt labu izglītību. Tomēr laikraksts The Christian Science Monitor norāda, ka bagātākās universitātes, kuras ir ļoti ieinteresētas savu sportistu panākumos, nereti ķeras pie viltībām, un sportistu atzīmes tiek uzlabotas mākslīgi. Tādēļ aizvien biežāk dzirdami viedokļi, ka studentu sportā nepieciešamas pārmaiņas.
ASV studentu - sportistu privilēģijas raisa diskusijas

Šīs diskusijas kārtējo reizi uzjundījusi izmeklēšana, kas tiek veikta Ziemeļkarolīnas universitātē (UNC). Tā liecina, ka laikā no 1993. līdz 2011. gadam vairāk nekā 3100 studentiem, kuri aizstāvējuši universitātes godu dažādās sporta sacensībās, ar mācīšanos sevi īpaši nav nācies apgrūtināt. Viņu vajadzībām izveidotas speciālas mācību programmas, kas pastāvējušas tikai uz papīra - sportistiem pat nav nācies apmeklēt nodarbības un pieticis ar cītīgiem treniņiem un piedalīšanos sacensībās, lai saņemtu labas atzīmes. Jāatgādina, ka labas sekmes ir obligāts priekšnoteikums, lai piedalītos Nacionālās koledžu sporta asociācijas jeb NCAA rīkotās sacensībās.
"Dažās lielajās universitātēs studentu - sportistu liktenis ir izlemts jau no brīža, kad viņi pirmo reizi sper kāju studentu pilsētiņā. Nopietna nodarbošanās ar sportu nozīmē to, ka paliek maz laika mācībām, tādēļ universitātes izrāda pretimnākšanu, izliekot sportistiem augstas atzīmes par ļoti vienkāršu mācību programmu apgūšanu, bet reizēm, kā UNC gadījumā, viņus vispār atbrīvojot no mācībām," raksta The Christian Science Monitor.
Avīze atgādina, ka līdzīgi skandāli izcēlušies arī iepriekš. 2008. gadā Mičiganas universitātē vairāk nekā 250 sportistiem tika izveidots speciāls kurss, kurā nodarbības notika tikai reizēm, bet studenti saņēma augstas atzīmes. Tajā pašā gadā laikraksts USA Today vēstīja, ka Kanzasas štata universitātē sportistiem ir milzīgas privilēģijas galvenās specializācijas priekšmeta izvēlē - lielākā daļa apguva sociālās zinātnes, kas šajā universitātē tika uzskatītas par ļoti vienkāršu mācību priekšmetu, toties, kā galvenās specializācijas priekšmets, tas deva pietiekami lielu skaitu kredītpunktu, lai sportists tiktu uzskatīts par sekmīgu. Šīs universitātes bijušais amerikāņu futbola komandas spēlētājs Stīvens Klains (Steven Cline), kuram profesionāļa karjera neizdevās, stāstīja, ka ļoti nožēlojot paklausīšanu komandas trenera ieteikumam, jo formāli skaitās ieguvis izglītību, no kuras nekādas jēgas neesot. Savukārt 2011. gadā Stenforda universitātes laikraksts The Stanford Daily vēstīja, ka šajā mācību iestādē sportistiem kā galvenās specializācijas priekšmetus iespējams apgūt Improvizācijas pamatus un Ziemeļamerikas sociālās dejas - skaidrs, ka arī šie kursi paredzēti, lai sportistiem būtu iespējams izlikt augstas atzīmes.
The Christian Science Monitor, raksta, ka šādu skandālu iespaidā aizvien biežāk dzirdamas prasības mainīt universitāšu sporta sistēmu. Piemēram, pazīstamais filozofijas profesors Gerijs Gatings (Gary Gutting) uzskata, ka akadēmisko standartu pazemināšana tiem studentiem, kuri nodarbojas ar sportu, nav pieņemama, tā neatbilst universitāšu kā zinību apgūšanas iestāžu pamatmērķim. Viņš uzskata, ka nav godīgi piešķirt privilēģijas tikai apdāvinātiem sportistiem - tad tās jāpiešķir arī tiem, kas apdāvināti kādās citās jomās un sekmīgi nodarbojas ar saviem hobijiem. Diametrāli pretējs viedoklis ir psihologam Deividam Pargmenam (David Pargman), kurš uzskata, ka augstskolām jābeidz nodarboties ar liekulību un sportistiem kā galvenās specializācijas priekšmets jānosaka tieši sporta nodarbības, kuru vērtēšanas kritērijs ir viņu uzrādītie rezultāti. "Sportojošo studentu mērķis ir kļūt par profesionāliem šīs izklaides industrijas pārstāvjiem. Šādā ziņā viņi maz atšķiras no tiem, kuri sapņo par uzstāšanos Metropolitēna operā vai uz Brodveja teātra skatuves," skaidrojis D. Pargmens, pielīdzinot sportistus tiem studentiem, kuri augstskolā apgūst mūziku vai mākslu.