Reiz vēroju, kā pazīstams otrklasnieks uz melnraksta lapiņas ļoti uzmanīgi trenējās uzrakstīt burtnīcas virsrakstu „.. rakstu darbi matemātikā ..”. Visiem punktiem jābūt pareizās vietās, lielajiem burtiem, kur vajag, utt., jo tīrrakstā kļūdīties nedrīkstēs – jāraksta ar pildspalvu. Tas man ir palicis atmiņā, jo spilgti parāda, cik mēs neiecietīgi skolās esam pret kļūdām.

Pirmā lieta, kas man nāk prātā, domājot par kļūdām, ir, ka tās automātiski nozīmē pazeminātu vērtējumu. Ja tu kļūdies, tad tu saņem zemāku atzīmi. Bet zemāka atzīme ir tas, ko redz pārējie bērni un vecāki. Tādējādi skolā veidojas kultūra, kurā bērni izvairās riskēt – viņi atturas izteikt savu versiju par uzdevuma risinājumu, jo baidās kļūdīties. Kad skolotājs klases priekšā (vai lektors pieaugušo auditorijā) uzdod uzdevumu, bieži vien nav neviena vai ir tikai daži, kas ir gatavi izteikt savu variantu par atbildi. Pat tad, ja tiek prasīts tikai uzdot jautājumus, auditorijā nereti ir nulle reakcijas!

Nebaidās parādīt nezināšanu

Par to domājot, atceros savulaik lasīto Harolda Stīvensona un Džeimsa Stīglera stāstījumu par kādu matemātikas stundu sākumskolā Japānā, ko viņi bija vērojuši. Bērni mācījās zīmēt trīsdimensiju kubus, un kādam zēnam ar to bija īpašas grūtības. Lai kā viņš centās nozīmēt no skolotāja parauga, viņa kubs sanāca greizs. Kad skolotājs ievēroja zēna grūtības, viņš lūdza viņu nākt klases priekšā un uzzīmēt savu kubu. Pēc 5–10 minūšu darba zēns lūdza skolotāju apskatīt viņa darbu. Bet skolotājs nevis pats vērtēja zēna pūles, bet lūdza klasei pateikt, vai viņa kubs ir pareizs. Kad klasesbiedri noliedzoši kratīja galvu par zīmi, ka nav, skolotājs lūdza zēnu mēģināt vēlreiz. Viņš cīnījās ar šo uzdevumu līdz pat 45 minūšu nodarbības beigām. Novērotāji jau sāka justies neērti un gaidīja, ka zēns tūlīt sāks raudāt, tomēr zēns neizskatījās satraucies un turpināja darbu, līdz viņam izdevās uzzīmēt pieņemamu kubu un klase aplaudēja. Šādas situācijas ķīniešu un japāņu klasēs neesot retums. Bērni nebaidās atklāti parādīt savu nezināšanu, jo nezināšana nav netikums. Netikums ir slēpt savu kļūdu un necensties to labot.

Otra būtiska lieta par kļūdām ir, ka tās bieži vien netiek labotas. Piemēram, mājasdarbs tiek izpildīts, nodots skolotājam, skolotājs izlabo un – kas tālāk? Tas tiek nolikts malā. Kļūdas tiek aizmirstas, paliek tikai atzīme. Līdzīgi ir ar kontroldarbiem. Tā ir tipiska fiksētā domāšana – skolēns saņem savu spēju vērtējumu, bet netiek veicināta kļūdu analīze un secinājumu izdarīšana nākotnei. Nenotiek mācīšanās.

No kļūdu vērtēšanas uz domāšanas procesu

Viens labs piemērs, kā organizēt darbu skolā tā, lai fokuss no kļūdu vērtēšanas tiktu pārlikts uz domāšanas procesu un kļūdu labošanu, ir Skaitļu sarunas (Number Talks) matemātikas stundās. Skolotājs uzdod visiem vienu uzdevumu, kurš ir atrisināms dažādos veidos. Tad bērni skolotāja vadībā izsaka savus atbilžu variantus un apspriež dažādos veidus, kā to atrisinājuši. Šādas nodarbības mērķi ir likt bērniem saskatīt dažādos uzdevuma atrisināšanas paņēmienus, mācīties izskaidrot un aizstāvēt savu risinājumu, tā palīdz bērniem apgūt skaitļu un matemātisko darbību jēgu, bet tas, kas šī raksta tēmai ir būtiski, – bērnu darbs nebeidzas ar uzdevuma atrisināšanu. Sarunas laikā viņi apdomā savu risinājumu, salīdzina to ar citu bērnu risinājumiem un, ja ir kļūdījušies, kļūdas savā prātā labo.

Ko mēs uzskatām par labu mācīšanos skolā?

Trešā lieta, par ko ir vērts diskutēt, runājot par kļūdām, ir – ko mēs uzskatām par labu mācīšanos skolā. Kādā situācijā mēs atslābstam, jo „viss ir kārtībā”? Raksta sākumā minētais otrklasnieks man reiz sūdzējās, ka viņam matemātikā uzdevumus jāpilda divreiz: pirmo reizi, kad viņš matemātikas darba burtnīcā pilda uzdevumus uz priekšu prieka pēc, bet otrreiz – kad pienāk laiks šos uzdevumus pēc skolotājas uzdotā pildīt mājās. Gan skolotāja, gan vecāki šajā situācijā ir apmierināti – zēnam taču matemātikā ir 10! Tomēr man, dzirdot šādus stāstus, ir ļoti žēl šo bērnu izniekotā laika – tā vietā, lai iemācītos kaut ko jaunu, viņi ir spiesti tērēt laiku bezjēdzīgai papīru aprakstīšanai.

Neirozinātnē ir atklāts, ka grūtības liek smadzenēm veidot jaunus savienojumus un tās aug, bet, ja grūtību nav, izzūd pat iepriekš izveidojušies savienojumi. Tāpēc skolotājam būtu jādod bērniem uzdevumi, kas viņiem ir mazliet grūti, kuros viņi var kļūdīties. Arī tiem, kas zina uz 10. Laba lieta ir atvērti uzdevumi, kuros var uzdot dažādiem spēju līmeņiem atbilstošus jautājumus. Dažus piemērus tādiem ielieku avotu sarakstā.

Bērni, kam ir ļauts kļūdīties, gūst labākus rezultātus

Tas var šķist paradoksāli, bet bērni, kam ir ļauts kļūdīties un labot savas kļūdas, sasniedz augstākus rezultātus mācībās nekā tie, kas piedzīvo tradicionālo pieeju ar nepārtraukto tiekšanos uz perfekciju. Džo Bolere reiz, veicot pētījumu, vēroja bērnu gaitas divās skolās. Vienā no tām mācības notika tradicionāli, bet otrā – pēc jaunas pieejas, kuras būtiska sastāvdaļa bija veselīga attieksme pret kļūdām. Kad abu šo skolu audzēkņi, kas mācības bija sākuši apmēram vienā līmenī, piedalījās pārbaudījumā, otrās skolas skolēni guva daudz labākus rezultātus. Pēc pētnieces vārdiem, šie bērni nebaidījās risināt grūtus uzdevumus, pat ja tādi nekad agrāk nebija bijuši. Savukārt pirmās skolas skolēni bieži vien atmeta ar roku uzdevumiem jau pie pirmajām grūtībām, kad juta, ka pastāv iespēja kļūdīties, kaut gan šādam pārbaudījumam bija speciāli trenējušies.

Veselīga attieksme pret kļūdām var būt liela vērtība mācībās. Būtībā tā ir daļa no attieksmes pret lietām vispār, no domāšanas. Bet par to vairāk – nākamajā rakstā žurnāla Skolas Vārds 28. novembra numurā.

Avoti:

Stevenson, Harold W., Stigler, James W. (1992). The Learning Gap. New York: A Touchstone Book. Šo katram, kas interesējas par izglītību, iesaku izlasīt – daudz vērtīgas informācijas par izglītības sistēmām Āzijas valstīs pretstatā ASV (un Rietumu) izglītībai. Palīdz saskatīt, ka lietas var tikt organizētas arī citādi, un dod materiālu pārdomām, kāpēc Āzijā ir tik labi sasniegumi izglītībā.

http://vimeo.com/19847494

Videoklips, kurā var paskatīties, kā notiek Skaitļu saruna.

http://fawnnguyen.com/2013/05/07/20130506.aspx

Šeit amerikāņu skolotāja Fona Ngijena ar humoru rāda, kā viņa uzdevumu no darba burtnīcas pārveido tā, lai tas ir interesants bērniem un rada piepūli dažādu līmeņu skolēniem, un kā bērni risina šo uzdevumu.