popkorns un vafeles tūtiņas ar kondensēto pienu, spēka vīrs, kurš var pacelt pat vairāk nekā Tavs tētis, balti pūdeļi, kas žonglē bumbiņas, meitene ar vien niedrēm piemītošu lokanību, bārdaina dāma princeses tērpā, smieklīgs, taču mulsinoši skumjš klauns, noslēpumains un elegants burvju mākslinieks, bērni ar brīnuma gaidpilnām acīm... visa kā ir tik daudz! Jauni iespaidi acu priekšā vizuļo viens pēc otra, tādēļ nav jābrīnās, ka šī pārbagātība uz bērnu atstāj nedziestošu iespaidu, līdz viņš nolemj, ka cirka dzīvē vēlas pavadīt ikdienu - katru dienu. Taču kā līdz tam nonākt? Kā visi šie unikālie, tik dažādie cilvēki vispār nokļūst cirkā?  Galu galā, kāda ir viņu ikdiena, grūtības un ar ko ir jārēķinās ceļā uz cirka mākslinieka profesiju? Kā cirks ir mainījies un kur slēpjas tā burvība?

Cirks – ātrāks un krāšņāks

Cirks gan 17., gan arī 21. gadsimtā ir bijis pieprasīts. Vienalga, vai to rādītu uz maza laukumiņa vai lielā manēžā, vai tas būtu bagātā valstī vai nabadzīgā ciemā, cirku apmeklēs. Rīgas Cirka direktore Lolita Lipinska pat uzskata, ka cirks gadsimtu gaitā nemaz nav mainījies: “Izrādes veido pēc tiem pašiem principiem, kā tas bija agrāk, katrā izrādē joprojām jābūt pārstāvētiem visiem klasiskajiem žanriem, jābūt dažādām četru līdz desmit minūšu epizodēm, kuras nedrīkst atkārtoties.” Tāpat Rīgas Cirka direktore pastāvību attiecina arī uz māksliniekiem laika gaitā: “Kādi tie mākslinieki bija pirms 200 gadiem, tādi viņi ir arī tagad, vienalga, vai Tu esi žonglētājs, akrobāts, vingrotājs vai ekscentriķis – klauns.”

Cirka talantu meklētājs un mākslinieku aģents no Dānijas Jērans Bēršs (Jörgen Börsch) gan pēdējo 30 gadu laikā cirka pasaulē ir pamanījis pāris izmaiņas. Viņš to salīdzina ar sieviešu modi, proti, kleita, kura pirms 30 gadiem bija stilīga, tagad tāda vairs nešķistu. Viņaprāt, gan kleitas, gan cirka izrādes kļuvušas izsmalcinātākas, uzmanību piesaistošākas. Tāpat izrādes noris ātrāk. „Nav tādas robežšķirtnes starp vienu priekšnesumu un nākamo, viss ir saplūdis. Klauns ienāk un aizpilda pauzi. Ja noskatās vecu cirka filmu, tad šķiet, ka tajā viss kustas un notiek ļoti lēni,” skaidro J. Bēršs.

Tāpat jāņem vērā, ka divas izrādes nekad nebūs vienādas, jo cirks, tāpat kā balets vai teātris, ir dzīva māksla, reālajā laikā notiekoša. Tas ir viens no tā trumpjiem – vienmēr pastāvošais pārsteiguma moments, adrenalīns, ko nodrošina klātesamības efekts.

Eiropā – evolūcija, Krievijā - revolūcija

Kā agrāk cirkā nonāca mākslinieki? Vēsturiski Eiropā cirks vienmēr ir pastāvējis kā dinastiju māksla, ģimenes lieta. Proti, tas ir pārmantots no paaudzes paaudzē. “Tas nozīmē, ja Tu esi žonglieris, tad, visticamāk, arī Tavs bērns nodarbosies ar žonglēšanu. Tu viņam mācīsi to pašu, savukārt viņš mācīs savu bērnu, attīstot priekšnesumu, atrodot jaunus knifus, labāku centrējumu, jaunus noslēpumus, izstudējot visu līdz sīkumiem,” stāsta  L. Lipinska. Tam ir arī praktisks pamatojums – ja mākslinieks nodarbojas ar dzīvnieku dresūru, šis dzīvnieks bieži vien nodzīvo ilgāk par pašu saimnieku, taču viņam ir jānodrošina dzīvniekam mājas arī pēc tam, tādēļ visvieglāk to ir uzticēt saviem bērniem, nākamajai paaudzei. Tā bērns gribot negribot arī kļūst par mākslinieku, turklāt, sākot strādāt, viņam jau ir milzīga zināšanu bāze. Cirka direktore sapratusi: “Tas viss ir dinastijas noslēpums . Tā ir mākslas evolūcija. Tieši tādēļ Eiropas zemēs nokļūt cirka pasaulē bija samērā sarežģīti, parasti tajā piedzima. Ja paveicās, biji gana atšķirīgs, ārkārtīgi talantīgs, tad Tevi pieņēma ceļojošais cirks. Krievija 20.gs. izvēlējās pavisam citu ceļu.” Jaunajai Padomju Savienībai sevi bija jāpiesaka pārējai pasaulei, tādēļ tā ieņēma prezentējošu, pat lielīgu pozīciju. Padomju valstis sāka ražot divas eksportpreces: baletu un cirku. Abas šīs mākslas formas praktiski neizmanto valodu, kas bija īpaši izdevīgi eksportam. Pateicoties šim pagrieziena punktam, beidzot cirka mākslu varēja apgūt profesionāli. Par mākslinieku  vairs nevajadzēja piedzimt, par to varēja kļūt! Tas sevi attaisnoja, jo cirkā nonāca cilvēki, kuri mērķtiecīgi bija izvēlējušies šādu ceļu, entuziasti, spēcīgas personības. Valsts viņos investēja līdzekļus, attīstījās konkurence un auga vispārējais profesionalitātes līmenis. Pēc tam arī Eiropā atvēra šādas cirka skolas.

Kā šodien kļūst par cirka mākslinieku?

Mūsdienās, ja nav sanācis piedzimt cirka trupā, bet vēlme dzīvi pavadīt apaļajā manēžā ir nerimstoša, galva nav jānokar – joprojām iespējams cirka mākslinieka profesiju apgūt profesionāli. Ar grūtībām gan jārēķinās, jo diemžēl Latvijā cirka skolu nav. Visu nepieciešamo var apgūt sarežģītā pašmācību ceļā, iedvesmojoties no grāmatām un internetā pieejamajiem materiāliem. Otrs aroda apguves veids ir profesionālas mācības ārvalstu skolās, kas ir izplatītas gan daudzviet Eiropā, gan arī Krievijā. Kā stāsta Rīgas Cirka direktore, vairākas populāras un ļoti kvalitatīvas cirka skolas atrodas Ukrainā.

Ģimenes bizness – mīlēt un strādāt cirkā

Tā kā Latvijā nesagatavo cirka profesionāļus, Rīgas Cirks gandrīz visus māksliniekus meklē ārzemēs. Uz katru izrādi tiek aicināti talanti no visdažādākajām pasaules zemēm, piemēram, Rīgas Cirka jaunajā izrādē uzstājas krāšņs žonglieru kvartets no Ukrainas. Mākslinieku priekšnesumā vērojama apbrīnojama sinhronitāte, taču, ieskatoties vērīgāk, pārņem mulsums – vai tiešām visi tās dalībnieki izskatās pārsteidzoši līdzīgi? Vai abas sievietes šķiet gandrīz identiskas matu krāsas, to sakārtojuma, spīguļojošā tērpa vai citu iemeslu dēļ? Aizdomīgi līdzīgi ir arī abi vīrieši – žonglētāji. Izrādās, trikus ar ķegļiem veic ģimene – māte, meita, tēvs un dēls. Neskatoties uz profesionālo skolu uzplaukumu, izrādās, arī pašlaik vairums mākslinieku piedzimst cirka ģimenē, apzināti vai neapzināti izvēloties savu nākotnes profesiju jau agrā bērnībā. Jau pirmajos dzīves gados žonglieru Sergeja un Svetlanas Siljanovu bērniem tika mācīti tie paši triki, ko prata viņi, un, neskatoties uz bērnībā tik bieži uznākušo slinkumu vai motivācijas trūkumu, pašlaik meita Anna un dēls Dmitrijs Siljanovi ir laimīgi, ka sekojuši vecāku pēdās un var strādāt kopā ar visu ģimeni. Tāpat Rīgas Cirka izrādē Lauvu impērija redzams kāds ļoti romantisks, taču adrenalīna caurstrāvots priekšnesums – divi mākslinieki, iesieti auduma virvēs, vairāku metru augstumā rāda galvu reibinošus trikus. Izrādās, viņus vieno ne vien saskaņoti tērpi un kopīgi mēģinājumi, bet arī pilnīga uzticēšanās un mīlestība. Viņi ir precējušies, turklāt cirka dzīvē iesaistījuši savu mazo dēlu, kurš ar vecākiem Natāliju un Alekseju Carevskiem ceļo un uzaug cirkā, vērojot katru vecāku uzstāšanos un pa plašajiem cirka gaiteņiem pārvietojoties ar skrejriteni. Abi mākslinieki perfekti ataino mūsdienu cirkā esošās tendences – viņi apvieno profesionālo skolu ar dinastiju cirku. Aleksejs cirka pasaulē nonāca salīdzinoši pēkšņi. Sākumā viņš nodarbojās ar sportu un vingrošanu, taču tad nolēma sevi ar šo nodarbošanos saistīt profesionāli, turpretim viņa sieva Natālija ir cirka māksliniece jau trešajā paaudzē.

Manēžā valda noslēpumainība un demokrātija

Lai arī kāds būtu ceļš, kas aizved pie dzīves apaļajā manēžā, - ģimenes tradīcijas, pašmācība vai profesionālas skolas ārzemēs - jāatceras, ka cirka mākslinieka profesijai piemīt īpaša specifika. Māksliniekam gandrīz pastāvīgi ir jādomā par nākamo vietu, kurā viņš uzstāsies. Jāpiedalās festivālos, lai taptu pamanīts un kāds cirks viņu uzaicinātu piedalīties jaunā izrādē.  Arī Rīgas Cirka direktore regulāri viesojas dažādos festivālos, konkursos un ārvalstu izrādēs, lai uzrunātu iepatikušos māksliniekus un aicinātu izklaidēt Rīgas Cirka apmeklētājus. Tāpat jāiegaumē, ka cirkā darbojas savi likumi. „Šis kupols, tā ir absolūti noslēgta pasaule, kurā faktiski Jūs nevienu nelaiž iekšā. Cirkā ir ļoti daudz māņticības, ļoti daudz pieņēmumu, ko drīkst, kā drīkst... tā ir strikta pasaule,” stāsta L. Lipinska. Viņa arī īpaši akcentē komandas darba nozīmi, ko skatītājs no malas nemana. Vienalga, kāda mēroga zvaigzne savus trikus rādītu manēžas vidū, tikpat liela nozīme vienmēr būs arī skatuves darbiniekam. Starp mākslinieku un skatuves strādnieku valda īpašas attiecības, ko ir grūti izprast. Tās ir svētas. Cirkā nepastāv iespēja izturēties kā dīvai, jo arī slavenākā mākslinieka dzīvība atrodas skatuves strādnieka rokās. Viņus cirkā īpaši ciena – skatuves strādnieki  ir neuzkrītoši, delikāti un uzmanīgi, taču ikdienā nesaņem skatītāju aplausus un jūsmīgus skatienus.

Dzīve ceļā un nemitīgas rūpes

Pabeidzot mācības un sākot praktiski strādāt par cirka mākslinieku, ir jārēķinās ar dažādām grūtībām. Pirmkārt, tuviniekiem būs jāsamierinās, ka māksliniekam bieži nākas atrasties prom no mājām. Daudzi mākslinieki praktiski vienmēr atrodas citā pilsētā, valstī vai ceļā. Arī Rīgas Cirka jaunajā izrādē gandrīz visi mākslinieki ir no ārvalstīm un ikviens no viņiem braukā viesizrādēs. Akrobātu pāris no Ukrainas pārsvarā uzturas ASV, žonglieru kvartets ceļo no vienas postpadomju valsts uz citu, savukārt  ķīniešu akrobātiskais duets Latvijā ir nonācis pēc vairāku mēnešu uzstāšanās Dānijā... šie cilvēki ir nepārtrauktā ceļā. Visbiežāk gan galvassāpes piemeklē cirka māksliniekus, kuri nodarbojas ar dzīvnieku dresūru. Pirmkārt, lai profesionāli ar to nodarbotos, jābūt lielam talantam, milzu pacietībai un mīlestībai pret dzīvnieku, kurš ir galvenais algas pelnītājs. Otrkārt, jāsaskaras ar sadzīviskām problēmām.  Braucot no vienas pilsētas uz otru, par dzīvnieku nepārtraukti ir jārūpējas, lai tas būtu paēdis, nesaslimtu caurvējā, lai tam būtu labi uzturēšanās apstākļi un vienmēr nodrošināts ēdiens. Dzīvnieks jāspēj nomierināt, kad jaunā dzīvesvietā nomāc stress. Citās valstīs, kur dzīvnieku dresūra ir valsts dotēta, īpaši uzmanīgi skatās, vai cilvēkam piemīt potenciāls kļūt par labu dresētāju, izvērtē, vai viņam sniegt rekomendāciju, vai šajā māksliniekā investēt. Potenciālajam māksliniekam ir jāiemanto dzīvnieka īpašnieka labvēlība un uzticība, jo daudzās valstīs māksliniekam dzīvnieku piešķir valsts, taču tā īpašnieks ir kāds cits. Jāņem vērā, ka ar dzīvnieku ir jānodarbojas visu laiku, praktiski dresētājs tam ir piesiets no rīta līdz vakaram. 

Strādājot cirkā, vairums mākslinieku to sāk uztvert kā parastu darba vidi. Dienu no dienas pavadot mēģinājumos, šī īpašā cirka noskaņa zūd daudziem. Protams, būtisks trūkums ir arī nekad nezūdošais riska faktors. Adrenalīns izdalās ne tikai skatītājiem, bet arī pašam māksliniekam. Vienalga, vai savu numuru rādītu trešo vai trīssimto reizi, nekad nevar būt 100% pārliecināts, ka virves noturēs, lauva žokli neaizvērs, kāja nepaslīdēs, salto desmit metru augstumā izdosies precīzs...

Kur vēl brīnumi notiek acu priekšā?

Liela daļa cirka burvības gan slēpjas tieši neziņā. Lai arī vienmēr pastāv kaut niecīga iespēja, ka priekšnesums neizdosies, māksliniekam par sevi jājūtas pārliecinātam. Skatītāji ir tie, kuriem ļauts šaubīties. Cirka mākslinieka profesijas burvība slēpjas arī tajā, ka katru dienu ir iespēja sajusties kā varonim. Tūkstošiem cilvēku aizturētu elpu katru vakaru skatās uz vienu mākslinieku pašā manēžas vidū, jo tā ir personības māksla. Šī sajūta ir pacilājoša, sevišķi tādēļ, ka tas notiek reālajā laikā - skatītāju un mākslinieka saskarsmē tiek nodrošināts tiešs, patiess kontakts, ticamības moments.

Protams, informācijas laikmetā pārsteigt cilvēkus šķiet gandrīz neiespējami. Arī bērni uz spēka vīriem, dejojošiem kaķiem un burvju māksliniekiem vairs neskatās ar tik lielām, sajūsmas pilnām acīm, kā tas bija pirms gadiem piecdesmit, kad visus pasaules brīnumus nevarēja redzēt internetā un televīzijā. Pašlaik ir daudz vairāk izklaides iespēju, un cirkam ir radusies spēcīga konkurence.

J. Bēršs gan joprojām – arī pēc vairāk nekā 50 pavadītiem gadiem šajā vidē – uz cirku raugās apbrīnas pilnām acīm. Viņš, kurš savulaik pats strādājis cirkā kā mākslinieks, uzskata, ka visa maģija slēpjas tajā, ka cirks ir dzīvs: „Tas notiek reālajā laikā, tam piemīt  tik unikāla smarža. Kur Tu vēl tik tuvu redzēsi zirgus? Lauvas? Sasmaržosi tās un teju varēsi pieskarties?! Akrobāti rāda priekšnesumu tikai Tev un vēl dažiem cilvēkiem Tavā acu priekšā, tas notiek īstenībā, nevis filmā, kur katra kustība ir iestudēta un nofilmēta varbūt jau simts reižu. Šeit ir pārsteiguma moments, notikt var patiešām jebkas! Arī nevēlamais, kas ir tik satraucoši. Šī reālā laika izjūta, klātbūtne, ir kas tāds, ko televīzija, dators, internets nespēj sniegt.”

Dzīvnieku ikdiena – ērta un mierīga

Kas attiecas uz dzīvnieku izmantošanu cirkā, J. Bēršam ir izveidojies spēcīgs viedoklis. Viņš neuzskata, ka dzīvnieku priekšnesumi būtu kas neētisks vai amorāls: “Cirka dzīvniekiem ir iemācītas dažādas prasmes, triki, kas to prātus uztur tonusā, darbībā. Šie dzīvnieki, salīdzinot ar savvaļas sugas brāļiem, ir psiholoģiski daudz spēcīgāki, modrāki. Cirka mākslinieki ir atkarīgi no dzīvniekiem, savas algas sagādātājiem, tādēļ pret dzīvniekiem arī labi izturas. Dabā lauvas viena ar otru nemitīgi cīnās, taču cirkā ir rāma, viegla un mierīga dzīve, turklāt katru dienu tiek sagādāts ēdiens. Var arī vizuāli salīdzināt un redzēt, ka acis, āda, spalva šiem dzīvniekiem izskatās krietni veselīgāk. Tas pats novērojams zirgaudzētavās, kur par zirgiem ārkārtīgi labi rūpējas, jo, ja to nedarīs, ar viņiem vairs nevarēs strādāt, gūt labumu.”

Kas attiecas uz suņu un kaķu priekšnesumiem, jāņem vērā, ka daudzi saimnieki arī mājas apstākļos labprāt apmāca savus mājas mīluļus, vienīgā atšķirība ir tā, ka cirkā tas notiek krietni augstākā līmenī un triki ir sarežģītāki. Īpaši sunim patīk, ja saimnieks tam pievērš uzmanību, spēlējas un māca trikus, atalgojot ar kārumu. Svarīgi, ka mūsdienās mājdzīvniekus  apmāca ar burkāna, nevis pātagas metodi. Savukārt tie cirki, kuri ir atteikušies no dzīvnieku izmantošanas, pēc J. Bērša domām, nebūt nenosoda klasisko cirku: “Šie cirki vienkārši ir izvēlējušies citu ceļu un citu formātu. Piemēram, slavenais Kanādas cirks Cirque du Soleil vairāk atgādina teātri, tam ir sižeta līnija, drāma, tādēļ dzīvnieki nav nepieciešami. Rīgas Cirkā katra uzstāšanās ir absolūti individuāla, tai nav dziļākas jēgas, kā parādīt kaut ko neordināru, turklāt skaistā vai smieklīgā veidā. Tas tāpat ir gana izklaidējoši.”

Daudziem gan viedoklis par cirka dzīvnieku izmantošanu ir pretējs - tas šķiet pretdabiski un neētiski. Lai arī kāda katram būtu nostāja dzīvnieku izmantošanas jautājumā, pastāv dažādi cirka formāti ar vai bez dzīvniekiem, tādēļ arī mākslinieks vienmēr var akceptēt tieši tos darba piedāvājumus, kas viņam šķiet pieņemami.

Ja noslēpumainā cirka pasaule joprojām vilina, tad noderīgu informāciju iespējams apskatīt Eiropas profesionālo cirka skolu federācijas (FEDEC) mājaslapā.