Kā iesaistīt vecākus problēmas risināšanā, ko var darīt pedagogi, ciktāl tā ir viņu kompetence, kur sākas vecāku atbildība, un kad būtu jāiesaista sociālie dienesti?

Latvijas Universitātes eksperte, docente Rita Niedre:

„Skolas kopumā bieži saskaras ar to, ka skolēni nenāk uz skolu, procentuāli tie ir viens vai divi bērni klasē, bet visās skolās tā ir problēma. Iemesli ir dažādi, jāskatās cēloņi: ir tādi, kurus vienkāršāk novērst, un ir tādi, kurus nav tik vienkārši novērst. Gadiem strādājot ar bērniem, vecākiem un skolotājiem, ir izkristalizējies, ka ir būtiski meklēt konkrētā bērna kavējumu cēloņus, nevis piedēvēt viņam kādus teorijā izlasītus.

Sākumskolā visbiežāk tas ir tāpēc, ka bērns nevar skolā gūt sekmes. Jaunā vidē jebkurš cilvēks grib būt labs un netikt kritizēts, un tad, ja viņš kaut kādu iemeslu dēļ to nespēj, rodas problēmas. Būtu labi pamanīt vairāk to pozitīvo un uzslavēt. Vēl var būt situācijas, kad sekmes ir labas, bet neveidojas cilvēciskais kontakts ar pedagogu, un tur nu gan vienīgais, kurš var palīdzēt, ir pats pedagogs, ja viņš pats spēj saskatīt, ka tam bērnam ir vajadzīga citādāka pieeja.

Ja tās ir attiecības ar vienaudžiem, tad tās ir jārisina, un te var būt dažādas situācijas: piemēram, situācija, ka bērns ir kluss, kautrīgs un nevar iejusties klases kolektīvā, – tad viņam ir vajadzīga pieaugušo palīdzība un atbalsts, piemēram, var rosināt iejušanos ar dažādu mācību uzdevumu palīdzību, praktisku kopīgu darbošanos organizēšanu vai dažādi pārsēdināt bērnus, lai viņi vairāk komunicē. Tas, ko var darīt vecāki, ir iedrošināt un mudināt atrast vismaz vienu klasesbiedru, kurš grib draudzēties ar bērnu, iesaistīties aktivitātēs un nesēdēt maliņā. Kļūda ir tā, ka mēs sākam vainot visus pārējos un neparādām bērnam pašam resursus, kā viņš varētu iejusties. Ja pārējie dara pāri, ir kaut kāda apcelšana, fiziska vardarbība, protams, ir jāiesaistās un jāregulē šie konflikti.

Nav tādas statistikas, bet es neteiktu, ka vardarbība būtu biežākais iemesls negribēšanai iet uz skolu, biežāks iemesls ir grūtības ar mācībām. Kaut arī nav vērtējuma, tomēr atgriezeniskā saite pastāv. Neviens nav piedzimis ar ģeniālu spēju mācīties, ir vajadzīga palīdzība, lai šo spēju iegūtu, un, ja skolā un mājās pārmet par to, ka rezultāti nav tik labi, tad skola bērnam rada negatīvas emocijas un rodas vēlēšanās no tās izvairīties.

Nevēlēšanos, pirms vēl skolēns pats atzinis, ka tiešām nevēlas vairs apmeklēt skolu, var atpazīt pēc tā, ka sākas dažādas somatiskas problēmas (galvassāpes, vēdera sāpes, pat temperatūras paaugstināšanās), bērns uz skolu dodas bēdīgs, nokārtu galvu. Tas, ko varētu redzēt pedagogs, – piemēram, nevelk ārā no somas nepieciešamos piederumus, atsakās kaut ko darīt, jo patiesībā nemaz netic, ka varēs to izdarīt. Pedagogs, kurš jau ilgstoši strādā, jau zina, ka reizēm bērnam, īpaši sākumskolas klasēs, ir vajadzīgs, lai viņu uzrunā personīgi. Taču, ja redzam, ka kāds bērns regulāri skatās apkārt, neizrāda nekādu aktivitāti, nevēlas piedalīties, tas varētu būt tāpēc, ka viņš nevēlas tur atrasties. Aizmirstas pildspalvas vai citi piederumi, arī mājasdarbi, var būt protests pret klasē notiekošo. Dažkārt apmēram 4. klasē notiek tā, ka bērnam vienkārši kļūst garlaicīgi, tas var notikt arī 1. klasē, kad centīgie bērni redz, ka viņiem vairs nepievērš tik daudz uzmanības un nevelta uzslavas, jo ir jāstrādā arī ar citiem bērniem.

5.–9. klašu skolēniem parādās citas lietas, kuras aizrauj, tas ir vecums, kad sāk veidoties datoratkarība, mājās līdz diviem naktī tiek spēlētas spēles un arī laikā, kad kavē skolu, skolēns patiesībā aiziet atpakaļ uz mājām un pavada laiku pie datora vai arī iegriežas interneta kafejnīcā.

Tā ir ļoti sarežģīta problēma, un tur noteikti ir jāiesaistās vecākiem, ir svarīgi savlaicīgi atrast bērnam dažādas intereses, lai neiestājas datoratkarība, jo tad, kad tā jau ir iestājusies, ir daudz grūtāk ar to cīnīties.

Vēl viens no riskiem, par kuru vecāki varbūt nepadomā, – bērniem ir lieka kabatas nauda, kura var tikt iztērēta cigarešu un apreibinošo vielu iegādei. Ja sākas reāla klaiņošana, ir jāiesaistās. Ja skolas savlaicīgi ziņo sociālajiem dienestiem, ir vieglāk šo problēmu risināt. Ir skolas, kuras ziņo par ātru, proti, kad pašas vēl neko nav izdarījušas. Pirmais būtu nevis ziņot par divām nokavētām dienām, bet runāt ar vecākiem un bērnu. Ja sākas uzlabojumi, ir svarīgi paslavēt bērnu. Ja viņš divas dienas nenāk, trīs atnāk un tad atkal nenāk, ir jāiesaista sociālie dienesti. Skola gan var sniegt vecākiem dažādu informāciju un ieteikumus, bet izglītot vecākus nav skolas uzdevums.

Vēl ir tādi sarežģīti gadījumi, kad bērni sāk kavēt skolu, bet paši īsti nespēj noformulēt, kāpēc. Tas ir gadījumos, kad mājās ir kādas problēmsituācijas, piemēram, vecāki šķiras vai konfliktē. Šajās situācijās ir ļoti svarīgi, ka skola runā ar abiem vecākiem; protams, psihoterapeita vai ģimenes terapijas meklēšana ir vecāku izvēle un vieglāk ir koncentrēties uz bērna problēmas risināšanu, savējās atstājot novārtā. Rezultātā nekas nemainās, taču skolas sociālais pedagogs vai psihologs drīkst uzrunāt vecākus un ieteikt viņiem griezties pēc palīdzības. Pedagogam, klases audzinātājam gan vajadzētu atturēties no tādām frāzēm kā „jums ir jāiet uz ģimenes terapiju”.

Zinu, ka Rīgā ir tādi plāni, pilotprojekti vecākiem nodrošināt bezmaksas apmācības, kā audzināt bērnus, tā kā tieši caur sociālo dienestu ģimenes var saņemt palīdzību.

Vidusskolas posmā tas ir motivācijas jautājums, liela daļa skolēnu iestājas vidusskolā tāpēc, ka īsti nezina, ko tālāk darīt, bet daļa vai nu uzsāk strādāt, vai viņiem ir citi plāni – un viņi vispār nevēlas turpināt mācības. Tad ir jārunā ar ģimeni un kopā jāmeklē, kas tam bērnam ir vislabākais, varbūt vajadzīga arodskola. Loģiski būtu iet strādāt, ja nemācās, bet diemžēl nepilngadīgajiem nav tik vienkārši atrast darbu. Bieži bērns nemaz pats negrib mācīties, jo tās ir bijušas vecāku ambīcijas un izvēle – mācīties konkrētā ģimnāzijā vai programmā –, bet viņam ir citas intereses. Pedagogs var būt tas, kurš atbalsta bērnu saglabāt savas intereses un realizēt, kā arī iezīmēt, ka arī vidusskolas programma attīsta cilvēku kopumā. Varbūt viņam nekad nevajadzēs, piemēram, vēstures zināšanas, bet viņš var lieliski trenēt savu atmiņu, loģisko domāšanu, un šīs prasmes noderēs.

Ja līdz skolas vecumam bērnam dievi ir vecāki, tad līdz 4. klasei viņi ļoti augstu vērtē skolotāju, apmēram 5. klasē viņi sāk salīdzināt, vērtēt viens otru, un tikai vidusskolā viņi pievēršas sev, koncentrējas uz sevi, savām vajadzībām un interesēm, vēlas paši lemt par savu dzīvi, un vecākiem, pedagogiem tas ir jārespektē.

Tipiska kļūda – pieņemt, ka bērns vienkārši ir slinks, taču slinkums bez iemesla nepastāv, katram slinkumam ir kāds cēlonis – citas intereses, nepatika, neticība savām spējām, pašam sava ļoti augsta iekšējā latiņa, kas veidojusies no audzināšanas.

Bērnu situācijās ir jāiesaistās. Piemēram, situācija: divi bērni grūstās, iet pa gaiteni garām pedagogs, – viņam ir noteikti jāiesaistās, kaut arī tur nenotiek nekāda supervardarbība, viņš nevar izmantot kā atrunu to, ka tie nav viņa klases audzēkņi, jo jebkuram pieaugušajam ir uz to jāreaģē. Ja mēs nereaģējam, mēs akceptējam to!

Ja bērns nevēlas iesaistīties dažādos skolas, klases pasākumos, jāskatās, kādas reliģiskās pārliecības un uzskati ir vecākiem, varbūt bērns neiesaistās, jo vecāki uzskata, ka tas ir slikti.

Cits cēlonis – kautrēšanās publiski runāt vai neziņa, kā tikt galā ar situāciju, piemēram, kur atrast dzejoli. Tad pedagogam jāierosina konkrēti risinājumi, kur iet un ko meklēt. Ja bērns kautrējas klases priekšā uzstāties, var ierosināt no sākuma noskaitīt dzejoli skolotājai vienai pašai un pēc tam pārrunāt, kā viņš jutās. Ir jārespektē, ka, lai gan šīs lietas attīsta dažādas mūsu spējas un talantus, ne visiem patīk nodarboties ar sportu, zīmēt, dziedāt un tml. Jāpamato, kāpēc tas ir jādara, jo apgalvojums, ka programma vai standarti mums tā liek, nav pietiekams pamatojums un nemotivē.

Ja mēs gribam, lai skolēni klasē strādā, mums ir jāmīl savs darbs! Ja mums patīk tas, ko mēs darām, mēs aizraujam arī citus. Ja nepatīk – bērni to jūt. Pedagogi jau nav notiesāti būt par pedagogiem! Viņi gan cīnās par algu paaugstināšanu, klašu samazināšanu, un tas viss ir ļoti pareizi, bet kāds tam sakars ar to, kā mēs darām darbu? Tas ir tas, ko pedagogs var mainīt. Ja pedagogs iet uz klasi nevis kā uz cīņu par varu, bet uz sadarbību, atceroties, ka tie sadarbības partneri ir tādi, kādi ir, – ar savām īpatnībām, tad viss notiks!”

Linda Daniela, Latvijas Universitātes docente, pedagoģijas doktore:

„Būtu jānodala negribēšanu kā niķīti un negribēšanu kā problēmu. Negribēšana kā niķis arī ir normāla parādība, bērnam ik pa laikam negribas piepūlēties, negribas celties, ir kādas citas intereses, tā vēl nav nopietna problēma. Vecākiem un arī skolotājiem tas jāvērtē. Ja tas niķis tiek ātri uzķerts un bērns saprot, ka viņam seko un par viņu uztraucas, vairumā gadījumu viņš tomēr atsāk iet uz skolu. Ja bērnam jautā, kāpēc viņš negāja uz skolu, tad viņš arī izdomā nopietnus iemeslus, līdzīgi kā pieaugušie, kad tos policija pieķer pārkāpjam satiksmes noteikumus. Tas nozīmē, ka sarunā ar bērnu cenšamies skaidrot iemeslus, tomēr es ieteiktu izvairīties no jautājuma kāpēc, jo šis jautājums rosina meklēt attaisnojumus, bet tie ne vienmēr ir tik vienkārši atrodami. Galu galā – bērns var būt arī iemīlējies un diez vai viņš savu mīlestību būs gatavs uzreiz izstāstīt skolotājam, kurš uzdos jautājumu Kāpēc tu nenāc uz skolu?. Visdrīzāk, tiks stāstīts par iesnām, santehnikas problēmām, satiksmes autobusiem utt. Problēma ir tad, kad konstatējam, ka bērns nenāk, ilgstoši nenāk. Sākotnēji varbūt pietiek, ka mēs viņu pieķeram un pasakām, ka arī viņam ir savi pienākumi un sava atbildība, ka arī skolā būs lietas, kuras ne vienmēr patiks un būs interesantas, bet reizēm ir jāapsver ilgstošāku pasākumu veikšana.

Patiesībā skolotājs var ieraudzīt ļoti daudz. Skolotājs var ieraudzīt, ka bērns ir nācis uz skolu un gribējis draudzēties ar klasesbiedriem, viņam ir bijuši kaut kādi atbalsta punkti skolā un pēkšņi tas viss mainās, – tad skolotājam ir jāskatās, vai šis bērns nav saskāries ar kaut kādām problēmām, kuras viņš neprot risināt, varbūt tās ir skolā, varbūt ārpus skolas, bet katrā ziņā skolotājs to var redzēt – kaut vai no tā mirkļa, kad viņš konstatē, ka kaut kas ir mainījies, jo viņš šo bērnu redz katru dienu.

Ja bērns kavē skolu ilgstoši un pedagogs viņu neredz, tad situācijā, kad bērns pēc ilgstošāka laika atnāk uz skolu, vajadzētu būt ļoti uzmanīgiem, jo šī ir ļoti trausla līnija: kad bērns atnāk uz skolu, viņš ir ļoti saņēmies, vecāki viņu pierunājuši, viņš pārvarējis savu negribēšanu, un, ja tajā mirklī skolotājs metas virsū ar visu savu labo gribu un sāk uzdot jautājumus, kāpēc nenāci, kur biji, kas tad noticis, tas var sabojāt visu. Savukārt, ja mēs neievērojam un nedarām neko, bērnam var likties, ka mums tāpat ir vienalga, kas ar viņu notiek. Jāliek lietā pedagoģiskais takts un intuīcija, jājūt, kurā brīdī pasmaidīt un ar žestiem parādīt, ka mēs tevi ieraudzījām un priecājamies, ka tu te esi, un kurā brīdī mēs viņam radām sajūtu, ka esam gatavi runāt. Ja bērns ir kādu brīdi bijis ārpus skolas, viņam ir grūti pārvarēt to un atkal nākt uz skolu, un tad jebkāda papildu uzmanība var viņu vēl vairāk sabaidīt un uztraukt, viņam var likties, ka tik forši bija, kad es nenācu, un tagad man visi metas virsū un brīnās par mani. Tā var panākt pretēju efektu.

Ļoti daudz – pat vairāk nekā skolotāji – var darīt vecāki, ja viņi reaģē, kad problēma ir tikko parādījusies, izrāda rūpes, konstatē problēmu, mēģina runāt gan ar bērnu, gan skolotājiem, iespējams, izmanto skolās pieejamos atbalsta pasākumus. Ļoti svarīga ir skolas un vecāku sadarbība. Vēl ir gadījumi, kad problēma ir tik ļoti samilzusi, bērns tik ilgi nav nācis uz skolu, ka, pat ja skola ir gatava kaut ko darīt, bērnam ir grūti sevi pārvarēt. Tad vecākiem ir ļoti grūts un samērā ilgstošs darbs – cīnīties par savu bērnu. Vecākiem reizēm liekas, ka ar skolu jau viss ir izrunāts, bet bērnam vienalga nepatīk turp doties, tātad – vaina ir skolā. Jā, mēdz būt arī tā, tomēr biežāk bērns vienkārši netiek pāri kaut kādiem saviem kompleksiem, bailēm, izdomātiem bubuļiem, un tad vecākiem ir varbūt pat jāved viņš līdz skolai no rīta. Manā praksē bija gadījums, kad viens tētis bija paņēmis brīvdienas, lai vestu savu meitu uz skolu, viņš arī starpbrīžos neitrāli lika meitai manīt, ka ir tuvumā, pamāja vai tml. Rezultātā bērns atsāka apmeklēt skolu.

Iemesli nenākšanai uz skolu katrā vecumā atšķiras. Mazākā vecumā tās ir draudzēšanās/nedraudzēšanās, bet lielākoties mazi bērni grib iet uz skolu, viņiem patīk satikt draugus, un sākumskolas skolotājas jau arī parasti ir kā otras mammas, cenšas radīt māju izjūtu. Tad, ja bērni nenāk, mana pieredze rāda, ka tās ir tieši sociālas situācijas, piemēram, no skolas puses bija jāmeklē, kā lai motivējam vecākus bērnu laist uz skolu. Savu dzīves problēmu (vairumā gadījumu – atkarības problēmu) dēļ vecāki vienkārši nelaiž bērnu uz skolu. Ir arī tādi bērni, kuriem vecāki no rīta aizgāja uz darbu un tā īsti nepainteresējās, vai bērns aizgāja uz skolu vai nē. Protams, ir arī vientuļie vecāki, kuriem vienkārši dažkārt pietrūkst spēka strādāt, par visu parūpēties un par visu būt atbildīgiem. Tad būtu jāmeklē resursi viņu vidē, kur varētu saņemt atbalstu. Tās var būt vecmāmiņas, tās var būt arī citu klasesbiedru mammas, kuras palīdz gatavot mājasdarbus ne tikai savam bērnam, bet kuplākam bērnu pulciņam.

Lielākiem bērniem parādās arī citu veidu problēmas. Viņi vērtē, kas viņiem patīk un kas nepatīk, joprojām ir spēkā sociālas problēmsituācijas, bet viņiem ir ļoti svarīgs tas, kas skolā notiek. Kad es jautāju studentiem, kuram patika un kuram nepatika iet uz skolu, 90% ir tādu, kuriem nepatika iet uz skolu, bet viņi sevi pārvarēja, tātad ir ļoti daudz cilvēku, kuri sevi pārvar un pilda savu pienākumu, kas patiesībā būtu novērtējams no pieaugušo puses. Tas, kas viņiem patīk, ir sociālās attiecības, pasākumi skolā, forši skolotāji, kuri palīdz risināt problēmas, un tikai atsevišķos gadījumos viņi saka, ka viņiem patīk mācīties. No pedagoģiskā viedokļa mums ir jārada viņiem apstākļi, kuros viņiem patīk būt kopā ar citiem bērniem un mums. Varētu likties, ka mācīšanās paliek novārtā, bet pedagogs jau strādā ar visādām metodēm un var padarīt mācīšanās procesu patīkamu. Paslavējot, novērtējot viņu progresu, mēs varam viņiem radīt izjūtu, ka viņiem izdodas mācīties, tas motivē censties!

Vēl viens risks – dažreiz mēs kā pedagogi tik ļoti cenšamies mācību procesu padarīt interesantāku, ka bērni pamazām uztrenē netīšo uzmanību, bet nav gatavi pieslēgties uz ilgstošāku laiku, jo, kad interesantais beidzas, viņiem uzmanība atslēdzas un gaida atkal jaunus interesantus impulsus. Esam mācību procesu padarījuši interesantu, bet tas netrenē ilgstošo uzmanību, kas savukārt rada izjūtu, ka mācību process ir garlaicīgs.