"Mani, kā ikvienu mūsdienu cilvēku, vajā izjūta, ka daudz ko nevaru paspēt, ka darbi klājas viens otram pāri, kas kaitina un rada stresu. Viss mainās pārāk ātri. Taču esmu ne tikai informācijas laikmetā dzīvojošs cilvēks, bet arī pedagogs. Un tas man rada papildu profesionāli specifiskus apgrūtinājumus.

Mani vajā apziņa, ka es bieži nesaprotu, kā domā un kādēļ tā rīkojas mani studenti vai mani pašas bērni. Kā viņiem izskaidrot, manuprāt, vienkāršas sakarības. Lai gan teorētiski man kā pedagogam tas būtu jāzina labāk par citiem.

 Jau kārtējo reizi pārliecinos, ka mani dēli ir veikli izvairījušies no obligātās literatūras lasīšanas, informāciju par daiļdarba saturu iegūstot internetā. Turklāt viņi uzskata par pilnīgi nepamatotiem manus iebildumus, jo visu nepieciešamo par šo grāmatu taču ir atraduši un uzzinājuši paši.

Savukārt mani studenti, strādājot seminārā, filozofijas tekstu lasa, vienlaicīgi klausoties austiņās skaļu mūziku, apgalvojot, ka tieši tā norobežojas no traucējošiem trokšņiem, ko rada līdzbiedru darbošanās. Un ar zināmu līdzjūtības izteiksmi sejā palīdz man cīnīties ar tehnoloģiju izaicinājumiem auditorijā, kad kārtējo reizi nespēju pieslēgt skaņu filmai, ko vēlos kopīgi ar viņiem analizēt.

Cik atšķirīgi uztveram pasauli

Šādos brīžos nodomāju – cik atšķirīgi pasaules uztveres, paradumu un attieksmju ziņā tomēr esam – mēs un mūsu bērni, skolēni, studenti. Un šo atšķirību pamatā ir tehnoloģiju radītās iespējas, ko veiksmīgi izmanto viņi, bet mēs diemžēl, būsim atklāti, nespējam šajā ziņā līdzināties bērniem un jauniešiem, ko informācijas sabiedrības pētnieks Marks Prenskis ir nodēvējis par digitālajiem pilsoņiem.

Mums digitālajiem imigrantiem ar viņiem ir jāstrādā, jo priekšrocības tehnoloģiju izmantošanas jomā neatceļ nepieciešamību apgūt citas dzīvei nepieciešamās zināšanas un kompetences.

Taču mēs visbiežāk rīkojamies saskaņā ar gadsimtiem nostiprinātiem rīcības modeļiem – šķiet, ka ir tik svarīgi, lai bērni visu dara tāpat kā mēs, lai kopē mūsu sociālos paraugus.

Taču informācijas sabiedrībā augošie bērni ar pasauli sastopas un to konstruē pēc citiem spēles noteikumiem.

Jau 1999. gadā ASV tika izpētīts, ka medijus jaunieši uzskata par nozīmīgākiem socializācijas aģentiem nekā vecākus, skolotājus vai pat vienaudžus. Turklāt ikdienā bērni un jaunieši visai bieži (jāatzīst, ka lielākoties) pavada laiku komunikācijā ar dažādiem plašsaziņas līdzekļiem vieni – bez pieaugušo klātbūtnes, kopā ar brāļiem un māsām vai citiem vienaudžiem. Turklāt mediju sniegtā informācija netiek nedz analizēta, nedz saprasta.

Pasaules aina, kas veidojas nereflektētā komunikācijā ar medijiem, neatbilst reālajai pasaulei – nav būtiski, vai tā ir uzlabota vai izkropļota – tā nav īsta. Tajā nekas nesmaržo un nesmird, tajā attālums un laiks, dzīvība un nāve, vērtības, cēloņi un sekas bieži tiek attēlotas gaužām atšķirīgi no dzīvē notiekošā.

Ko darīt vecākiem un skolotājiem?

Ko darīt vecākiem? Kā rīkoties skolotājiem? Problēma ir skaidra – neargumentēti aizliedzot bērnam vai jaunietim darboties virtuālajā vidē, pieaugušie radīs protestu vai arī gadījumos, ja tiks paklausīts, bremzēs jaunieša mediju kompetences attīstību, kas uzskatāma par vienu no priekšnoteikumiem pilnvērtīgai dzīvei mūsdienu sabiedrībā.

Tādēļ pedagogi visā pasaulē meklē atbildes uz šiem jautājumiem, un mediju pedagoģija likumsakarīgi attīstās līdz ar informācijas sabiedrības veidošanos.

Nav precīzi zināms, vai tehniskais progress uzlabos vai sabojās cilvēka dabu, bet ir skaidrs, ka pedagoģiskajā procesā skolā un ģimenē mūsdienās nav iespējams ignorēt tā radītās pārmaiņas. Šīs pārmaiņas ne tikai atvieglo cilvēka sadzīvi, bet arī maina viņa ikdienas paradumus, attiecības ar citiem, kā arī pasaules uzskata un personības identitātes veidošanās nosacījumus.

Mums jāsaprot, kā digitālā laikmeta bērni un jaunieši veido priekšstatus, konstruē savu pieredzi un darbojas.

Bērns, apgūstot sociālo attiecību un identifikācijas modeļus, formulējot savas vēlmes un prasības pret apkārtējo pasauli, aktīvi konstruē savu pasaules ainu. Pakāpeniski bērna pasaules aina paplašinās no viņa bērnistabas platības līdz pat kosmiskiem mērogiem.

Pasaules aina ietver: fizisko telpu, kurā veidojas cilvēka attieksme pret apkārtējo vidi; sociālo telpu, kurā tiek apgūtas attiecības ar citiem cilvēkiem (pieaugušajiem un vienaudžiem), morālo normu un vērtību telpu; personīgo telpu, kas izpaužas kā attieksmju konstruēšana pret sevi, pret savu nākotni utt.

Mūsdienu cilvēks, konstruējot savu pasaules ainu, atrodas specifiskā situācijā, jo lielu daļu savas pieredzes gūst virtuālajā, nevis reālajā vidē. Spēja piekļūt tām abām ir nepieciešama, lai pašrealizētos. Mūsdienu bērni un jaunieši šo duālo modeli ir pieņēmuši organiskāk nekā pieaugušie, jo viņi ir piedzimuši informācijas sabiedrībā un dzīvi gan online, gan offline realitātē viņi uzskata par pašsaprotamu. Diemžēl jaunajai paaudzei arvien vairāk trūkst prasmju piekļūt reālajā sociālajā pasaulē notiekošajam.

Informācijas sabiedrībā dzīvojošais bērns, tāpat kā iepriekšējās paaudzes, savu pasaules ainu konstruē nevis jēdzieniski, bet gan ar vizuāliem tēliem – simboliem, zīmēm. Taču informācijas sabiedrībā dzīvojošajam, pasīvi digitālā medija priekšā sēdošajam bērnam un jaunietim, konstruējot savu pasaules ainu, ir daudz mazāk iespēju radošajai darbībai.

Uztverē dominē vizualizācija

Virtuālo realitāti veido daudzveidīgs, nestrukturēts informācijas tīklojums, taču šīs informācijas uztvere pēc savas būtības nelīdzinās grāmatas lasīšanai, bet gan attēlu aplūkošanai. Lasot burti tiek pārvērsti vārdos, vārdi un teikumi kļūst par attēliem, kas parādās bērna iztēlē. Tas ir fantastisks fantāzijas un radošuma veikums – no burtiem izveidot attēlu. Turpretī, piemēram, filmas uztveres laikā bērns nepaspēj iedarbināt fantāziju, kad nākamais attēls jau ir klāt – viens tēls seko otram. Turklāt šie tēli nav jārada pašam – tie tiek piedāvāti jau gatavi.

Mediju, īpaši digitālo mediju, uztverē dominē vizualizācija. Tāpēc bērns vienkāršāk iejūtas mediju pasaulē nekā daudz komplicētākajā reālajā pasaulē. Mediju informāciju un tēlus uztvert vienkārši ir daudz vieglāk, tāpēc arī bērns labprātāk izvēlas skatīties filmu, nevis lasīt grāmatu.

Ņemot vērā, ka informācijas laikmetā cilvēks aizvien vairāk laika pavada komunikācijā ar mediju, nevis reāliem cilvēkiem, ir skaidrs, ka arī pieredzi viņš gūst no tiem. Ja reālās sociālās pieredzes kādā jautājumā nav, bērnam to nav, ar ko salīdzināt, lai izvērtētu. Tādējādi viņa pasaules aina tiek konstruēta, balstoties mediju inspirētos tēlos, simbolos un priekšstatos. Kopsakarību izpratnes trūkums noved pie tā, ka bērni neuzdod jautājumus par cēloņiem un sekām. Viņi neiemācās saprast un apjēgt. Tas nozīmē, ka pasaule tiek skaidrota, izmantojot vienīgi mediju piedāvātos uzvedības modeļus.

Pieņemot, ka mūsdienu bērnu pieredze atšķiras, jāpieņem arī tas, ka izglītībā nepieciešami citi akcenti, lai viņi saprastu pasauli un varētu patstāvīgi dzīvot. 

Mūsdienu bērnam mērķtiecīgi jāattīsta visas piecas maņas, atceroties, ka vizuālā uztvere mediju kultūrā tiek nodarbināta daudz vairāk. Pieaugušajiem jāveicina bērnu komunikācijas prasmju attīstīšana, jo dzīva saruna ir spontāna, taču bērns, kurš pieradis izmantot datora piedāvātos rīcības variantus, neprot sarunāties. Svarīga ir arī producēšanas prasme – mūsdienu bērni sūdzas par garlaicību, jo raduši izvēlēties no piedāvājuma, nevis izdomāt nodarbi. Ļoti svarīga ir spēja kritiski izvērtēt informāciju, bet arī prasmes saskatīt skaisto un baudīt ir digitālajam pilsonim svarīgas.

Pedagoga aktuālais uzdevums

Cilvēka attīstību veicina tas, ko viņš ir radījis un izveidojis pats, – bērns gūst nepieciešamo pieredzi vienīgi tad, kad nodarbojas ar to, ko spēj saprast un pilnveidot. Lai kaut ko iemācītos, lai paplašinātu savu pieredzi, bērniem jāspēj jaunos iespaidus pievienot jau esošajiem.

Šis secinājums arī iezīmē pedagogu pirmo aktuālo uzdevumu – lai samazinātu pasīvu mediju patēriņu, lai priekšstati par pasauli nepaliktu mediju pausto tēlu līmenī, jāveicina aktīva mediju lietošanas paradumu veidošanās, kā arī bērna aktīva līdzdalība sociālajās norisēs ģimenē un skolā.

Mūsu uzdevums ir spēt saskatīt mediju informācijas pedagoģisko potenciālu un prast izmantot to audzināšanas un izglītības mērķiem, kā arī veicināt daudzveidīgu interešu veidošanos, lai vairotu bērna sociālo pieredzi un kontaktus.

Pedagogiem jāpārvērtē pieņēmums, ka mediju lietošana ir izklaide, – mediji ir nopietni mācību instrumenti, un jauno tehnoloģiju izmantošana dod iespēju būtiski uzlabot mācību procesu skolā, padarīt to saprotamāku skolēniem, kuru pieredze ir formējusies mediju vidē.