"Nekāp, neskrien, neroc... tik daudz „ne” vienam mazam bērnam, ja vien mums ir laiks pavērot kādu pastaigu parkā, piemēram. Vēl vairāk „ne” ik dienu varētu saskaitīt mājās. Un cik bērnudārzā, skolā? Tā ir nepārtraukta un neapturama aizliegumu lavīna, kas draud aprakt mazāku vai lielāku cilvēkbērnu ceļā uz pieaugušo pasauli. Ceļā uz iespēju pašam izteikt aizliegumus, tā radot jaunas situācijas, kas var detonēt.

Vai apzināmies sekas?

Vai mēs, gudrie un izglītotie pedagogi, apzināmies iespējamās sekas, izsakot muļķīgus un tikai sev un savam komfortam nepieciešamus aizliegumus?

Kāpēc muļķīgus? Tāpēc, ka trūkst loģiska pamatojuma. Par komfortu, cerams, neviens nejautā. Piemērus? Bet lūdzu!

„Neraksti ar zīmuli!” Kurš man paskaidros, kāpēc nedrīkst rakstīt ar zīmuli? Ja zīmulim otrā galā ir dzēšgumija, nepareizo var izdzēst un izlabot. Vai tāpēc, ka skolotājam grūti saskatīt, jo ne visiem skolēniem ir piemērots zīmulis – tāds ir mans vienīgais loģiskais izskaidrojums. Risinājums ir tik elementārs – vispirms iegādāties jaunas brilles, tad iemācīt skolēniem, ka jāpērk vidēji ciets zīmulis (HB), jo ar tādu ir ērtāk rakstīt un arī izdzēst.

Ja par rakstīšanu un aizliegumiem tās sakarā – ar t.s. lodīšu pildspalvu manā laikā aizliedza rakstīt, jo „bojā rokrakstu”. Vai zīmulis arī bojā rokrakstu vai varbūt veselību, kā tik gardie ceptie kartupelīši ar nosaukumu frī?

Vai pretēja variācija par tēmu – „zīmē ar zīmuli” ne jau vizuālās mākslas stundā, bet matemātikas, piemēram. Jā, es arī atgādinu, ka ar zīmuli veidots zīmējums ir vieglāk labojams, bet tas nekad nav ietekmējis manu attieksmi pret darba saturu – vienīgo vērtēšanai pakļauto skolēna veikuma daļu. Turklāt ir tik dažādas krāsainas pildspalvas, ar tām veidots zīmējums izskatās vienkārši ekselents. Kur ir šī izteikuma sakne, vai nosaukumā – zīmēt, tātad ar zīmuli?

Rakstu darbu vizuālā kvalitāte

Par rakstu darbu vizuālo kvalitāti vispār kādi tik izteikumi jādzird no pedagogiem: „neķēpājies” (kas par vārdu!), „raksti glītāk” (par rokraksta glītumu jau runāju iepriekš), „nesvītro” (ko vēl var darīt ar kļūdaini uzrakstīto, ja ar zīmuli rakstīt neatļāva? Bet t.s. klusās dabas – vairākkārtīgs sasvītrojums jeb saķēpājums – ir reakcija uz neveiksmi; dažkārt skolēns var rakstīto iemest kaktā vai veikt kādas citas darbības, kas ir tikai normāla reakcija; ja jautātu psihologam – dusmas nedrīkst apspiest, tās arī mēdz uzkrāties un radīt sprādzienbīstamu situāciju)... Katrs var pajautāt sev un papildināt mīļvārdiņu sarakstu. Varu tikai vēlreiz atgādināt par skolēna ģenētiku – domāšanas ātrumu un atrašanos nepārtrauktā augšanas procesā.

Blakusnodarbes stundas laikā

Nākamie aizliegumi saistās ar skolēna blakusnodarbēm stundas laikā. „Neskaties pa logu”, „nezīmē burtnīcā”, „nešūpo kājas”, „nespēlējies ar pildspalvu”... Lai saglabātu kādas pieklājības robežas, kad skolotāja stāstījums kļuvis bezgala garlaicīgs, vai otrādi – tas ir tik aizraujošs, ka gribas iesaistīties ar kustībām, vai arī jākoncentrējas, un apkārtne traucē, vai... Ir ļoti daudz iemeslu, turklāt visai loģiski un aprakstīti gudrās grāmatās vai arī mūsu studiju laika pierakstos, kuri skaidro skolēna it kā ar mācīšanās procesu nesaistīto darbību cēloņsakarības. Uzsvars likts uz it kā, jo pat skatīšanās pa logu var būt koncentrēšanās veids, lai gan biežāk tā ir vienīgā iespēja nosēdēt visas stundai atvēlētās minūtes mierā un nekustoties, tāpat kā kājas vicināšana un pildspalvas virpināšana. Pavisam nesen izlasīju jaunu ieteikumu – kustības minūtes. Cik atceros, kādreiz tās bija obligātas sākumskolā un arī pamatskolā. Tā kā šajā piemēru sarakstā par mūsu izteiktajiem „ne”, atcerēsimies, ka tie visi ir pašu radīti. Un nākamreiz vispirms domāsim, tikai pēc tam runāsim, kā tas pieklājas profesionāliem pedagogiem.

Skolotāja reakcija uz vizuālajiem kairinātājiem

Ja aizliegumus var iedalīt grupās, tad nākamā attieksies uz tiem, kurus visbiežāk sāk izteikt pamatskolas posmā un turpina līdz augstskolas pēdējam kursam. „Noņem cepuri... kapuci”, „aiznes virsdrēbes uz ģērbtuvi”, „atbīdi matus no sejas”... es tos nosauktu par skolotāju reakciju uz vizuālajiem kairinātājiem. Protams, sēdēt klasē virsdrēbēs ir nehigiēniski, tikai situācijas mēdz būt dažādas. Arī atbildes reakcijas. Vispirms ir skaidri jāzina, vai virsjaka neslēpj kādu materiālas dabas problēmu, vai skolas ģērbtuve ir pietiekami sakārtota un droša vieta, vai skolēns nav saslimis, vai... Turklāt, aizsūtot kādu stundas sākumā uz ģērbtuvi, mēs riskējam, ka viņš atgriezīsies tikai īsi pirms beigu zvana vai neatnāks vispār. Ja par cepurēm, kapucēm un matiem – te atkal būtu vietā psihologa skaidrojums. Par vēlmi norobežoties, paslēpties, (dažkārt šāds skaidrojums ir attiecināms arī uz situāciju ar virsdrēbēm), lai gan var gadīties arī situācijas, kas vizuāli pazemos skolēnu viņa vienaudžu priekšā. Atceroties savus pirmos darba gadus, kad tikko aktuāls kļuva jautājums par gludi skūtajām zēnu frizūrām, dažs, ieraudzījis sevi spogulī, pāris nedēļu nenoņēma cepuri vai kapuci.

Protams, protams, higiēnas un sabiedrībā pieņemto normu aizstāvji! Jums ir taisnība, ka nevar taču atļaut visu. Nevar jau arī, tikai atceraties, ka iemesli tai vai citai augoša un arī pieauguša cilvēka uzvedībai nav viņam uz pieres uzrakstīti. Tie var būt dziļi personīgi un nepubliskojami. Kā mēs justos, ja skolēni sāktu izteikt savu viedokli par mūsu apģērbu, izskatu? Un kādas mums tiesības izteikt aizrādījumus? Jā, es arī lūdzu novilkt virsdrēbes, bet nevienu nedzenu uz ģērbtuvi un arī neuzstāju, jo arvien rēķinos ar dažādajiem iemesliem. Ja par cepurēm, tad dažreiz atgādinu par cepures noņemšanas seno vēl viduslaikos iedibināto ieradumu – atsedzot bruņota kareivja galvu kā pierādījumu viņa miermīlīgajiem nolūkiem. Tiesa, dažreiz atļaujos lieku un atgādinu arī, ka dāmas drīkstēja telpās palikt ar cepuri galvā, kas dažkārt bija visai apgrūtinoši apkārtējiem, īpaši teātrī. Bet pietiekami bieži es pat nepamanu, ka kādam galvā cepure. Man tas neliekas aktuāli.

Ja par apģērbu – tad vissmagākos nodarījumus bērna pašcieņai atļaujas sporta skolotāji, bet tas ir atsevišķs stāsts un risināms katrā gadījumā nekavējoties, pat iesaistot juristu.

Ja par higiēnu, tad jāaizrāda, ka bieži vaina ir tajā pašā kvalitātē. Ja skolēni nevalkātu tirgus varianta apavus un virsdrēbes, ja skolās būtu slēdzami individuāli skapīši, ja visur būtu iespēja pēc sporta nodarbībām ieiet dušā un nomainīt piesvīdušo sporta apģērbu (arī pietiekami daudz laika šīm higiēnas procedūrām), daudzi aizliegumi kļūtu lieki paši no sevis.

Ja mūsu sabiedrība būtu pietiekami izglītota, tostarp pedagogi, un būtu pieejamas konsultācijas pie labiem speciālistiem, arī vizuālo kairinājumu pedagogu saasinātajiem receptoriem būtu daudz mazāk. Diemžēl augšanas grūtības nav iespējams izārstēt, arī individuālo iedzimtību.

Lielos laika posmos aizliegumu laušana ir cilvēces attīstības pamatu pamats, bet ikdienā tas rada lieku spriedzi un neveiklas situācijas. Dažus, protams, aizliegumi norūda, bet citus ieliek būros. Cilvēkbērns, pieradis, ka neko nedrīkst, sāk prasīt atļauju vienkāršām darbībām, neprot izdarīt savu izvēli situācijās, kur izvēlei pat nav nekādu noteikumu. Piemēram, ar kādu paņēmienu risināt šo konkrēto matemātikas uzdevumu. Jo kāds ir iestāstījis, ka ir tikai viens pareizais risinājuma ceļš, citi ir aizliegti.