Mums, pieaugušajiem, ir jāsaprot, ka šeit ir darīšana ar spēkiem, kuri spontāni meklē izeju, tāpēc gluži vienkārši nepadodas savaldīšanai.

Dresūras sistēma Eiropā darbojās līdz pat 20. gadsimta 60.-70. gadiem. Padomju laikā tā tika vien papildināta, bet mūsdienu pasaulē tā vairs nedarbojas. Taču grūtības bērnu disciplinēšanā pastāv un skolotāji saka – mūsdienu bērni nereti ir nevaldāmi un agresīvi. Ko darīt – sarunā ar centra Dardedze Konsultāciju nodaļas vadītāju Lailu Balodi.

Cik izplatīta ir emocionālā vardarbība ģimenēs, skolā? Kādi ir pētījumi?

Pastāv četri vardarbības veidi: fiziskā, seksuālā, novārtā pamešana un emocionālā vardarbība, bet emocionālā vardarbība ir īpaša ar to, ka tā pastāv pati par sevi – respektīvi, mēs varam kādu sāpināt, izmantojot gan runāšanu, gan nerunāšanu. Turklāt emocionālā vardarbība gluži kā tāda māsa iet līdzi visām pārējām vardarbībām: ja mēs kādu atstājam novārtā vai par viņu neparūpējamies, fiziski iespaidojam vai seksuāli izmantojam, mēs viņu arī emocionāli varmākojam. Līdz ar to emocionālā vardarbība ir visizplatītākais vardarbības veids.

Pētījumu par vardarbību Latvijā tikpat kā nav – pēdējais, ja nemaldos, ir bijis 2001. gadā. Toreiz tika konstatēts, ka ceturtā daļa Latvijas skolēnu, kuri aizpildīja aptaujas anketas, cieš no emocionālas vardarbības. Pie tam ir neiespējami pateikt, kur šī vardarbība notiek – tiklab tā ir skola, bērnudārzs, kā ģimenes vide un ikdienas dzīve, kas norit sabiedriskajā transportā, uz ielas un citviet.

Kas ir emocionālā vardarbība?

Emocionālā vardarbība ir apzināta rīcība, kad mēs apzinātā veidā liekam kādam cilvēkam justies slikti. Tas nozīmē – mēs apzināti kādam sakām sliktus vārdus vai apzināti nesakām neko, t.i., ignorējam viņu, izliekoties nedzirdam, vai klusējam, ar mīmiku un attieksmi paužot, ka šis cilvēks mums ir netīkams, vai kā citādi viņu pazemojam. Emocionālā vardarbība ir izplatīta tādēļ, ka, ja fiziskā ir viegli atpazīstama un nosakāma, jo tā rada sekas uz cilvēka ķermeņa, kuras var ieraudzīt, tad vārdus, ko mēs kādam pasakām, ieraudzīt nevar, bet to radītās sekas reizēm ir pat smagākas par fizisku izrēķināšanos.

Kas veicina emocionālo vardarbību?

Vardarbība veicina vardarbību. Domājot par bērnu un vecāku attiecībām vai bērnu un pieaugušo attiecībām, vardarbība ir ļoti sens disciplinēšanas veids, ar kuru mēs spējam pateikt, kā tautā saka, tā, ka zāle te neaugs vai tu uz mūžu atcerēsies. Bet, kopš mēs zinām, ka Latvija ir pievienojusies Konvencijai par bērna tiesībām un Bērnu tiesību aizsardzības likums ir skaidri nodefinējis fizisku vardarbību kā prettiesisku, skolā, bērnudārzā vai mājās šādai rīcībai, kad es, pēc sentēvu metodēm, paņemšu siksnu vai žagaru, var būt daudz lielākas sekas nekā tad, ja es ko riebīgu pateikšu – tam seku varētu nebūt vai tās būs daudz mazākas, jo ir grūtāk pierādāmas.

Ikdienā šeit, Dardedzē, mēs redzam, ka vardarbība ir metode, kā pieaugušie mēģina tikt galā ar bērniem. Skaidrs, ka audzināšana ir process, kur starp pieaugušajiem un bērniem notiek cīņa par varu, un vienalga, cik bērnam ir gadu – divi, trīs, četri vai septiņpadsmit... Ja vecāku rīcībā nav adekvātu un labu instrumentu, viņi izmanto sliktos, bet iedarbīgos, piemēram, publiski pasakot kādam, ka viņš ir stulbs, varam paredzēt, ka vismaz divas dienas viņš varbūt paklusēs – tad, kad mēs runājam, vai viņš varbūt to ņems vērā savā uzvedībā... Bet ko patiesībā mēs ieraugām?- Sliktais jau nekur nepaliek, pēc laika tas nāk atpakaļ, un tās ir šīs pārciestās vardarbības sekas – bērni kļūst vardarbīgi pret citiem. Viņi baras, lamājas vai izsaka skarbas piezīmes.

Manuprāt, tas ir kaut kas tāds, kas šobrīd vērojams sabiedrībā kopumā. Ja mēs palasām komentārus interneta vidē – tur viss virmo no apvainojumiem, paģērēšanas, salīdzināšanas, izsmiešanas. Tā ir mūsu ikdiena. Un ko mēs varam sagaidīt no šāda cilvēka – ja viņš tā rīkojas virtuālajā vidē, vai dzīvē viņš spēj būt citāds?- Visticamāk, ka nē. Vēl arī var paklausīties Latvijas Radio 1, kur klausītājiem ir iespēja piezvanīt – cilvēki bieži zvana un izmanto šo telpu, lai izgāztu to, kas viņiem sāp.

Varbūt cilvēks izgāž šmuces spaini un kļūst labāks?

Protams, tai mirklī viņam kļūst labāk, savukārt visiem pārējiem, kas to ir dzirdējuši, ir sliktāk. Tam ir tāds domino efekts: ja esmu ko sliktu saņēmis, es to nododu tālāk, jo es jau nebūšu tas, kurš šo slikto nēsās sevī. Tāpēc tā ir mūsu, pieaugušo, atbildība – mēģināt atrast veidus, kā tikt galā ar sevi, kā sublimēt slikto mūsos, dodot uz āru tikai labo, un tas nav viegli, domājot par skolas vidi. Skolotāji ļoti daudz ko dzird, un daudzi saka: „Jūs runājat, ka bērni cieš, bet mēs arī ciešam.” „Jā,” mēs atbildam, „bet jūs esat pieauguši, un jums ir jāatrod veids, kā ar negācijām tikt galā. Ja mēs iesaistāmies šai ķēdītē, sliktā pasaulē nekļūst mazāk, bet vairāk.”

Bieži pieaugušie nespēj ieraudzīt vardarbību, jo viņiem trūkst zināšanu. Un, tiklīdz mēs izejam cīņā pret vardarbību ar vardarbību, a priori ir paredzams fiasko – šādi mēs nekad neuzvarēsim. Vardarbībai pretī ir jāliek ļoti liela pacietība, sirds mīlestība, labestība, un to nav viegli izdarīt – ir jābūt spēcīgai personībai, lai mēs nevairotu vardarbību.

Es domāju, ka pieaugušajiem jābūt tiem cilvēkiem, kuri ir tik gudri, spējīgi un spēcīgi un kā personības visu varoši un kuri spēj dzirdēt ļoti daudz slikta, bet vienalga – dot pretī labo. Tātad viņos notiek šis transformācijas process, kad tu saproti, kādēļ šis bērns saka šos vārdus, vai arī mēģini saprast – tātad iesaisti speciālistus, kuri cenšas noskaidrot, kas ar šo bērnu notiek, nevis tikai pateikt – bērns ir slikts, jo viņš man tā pateica, un es arī viņam teikšu pretī sliktu. Mēs, pieaugušie, bērnam palīdzam, lai viņš turpmāk neteiktu šādus vārdus, lai neapvainotu, nepazemotu, neņirgātos… To, ka skolas vidē tā notiek, mēs zinām, un tās nav labas lietas. Tai pašā laikā mēs arī ļoti labi saprotam, ka bērns tāds nepiedzimst – to viņš kaut kur ir redzējis, iemācījies, dzirdējis un piedzīvojis.

Vārdiem, ko un kā izsakām, ir liela nozīme bērna attīstībā. Dardedzei ir kampaņa Vārdi ievaino uz mūžu. Pastāstiet plašāk par to.

Šī kampaņa radās tādēļ, ka ikdienā, nu jau 15 gadus, mēs sastopamies ar dažādām ģimenēm un dažādiem bērniem – viņi nāk no krīžu centriem, bērnunamiem, arī no skolām, un, domājot par emocionālo vardarbību, esam konstatējuši – to mums bērni pasaka priekšā, jo mums šeit notiek psiholoģiskās izpētes–, ka viņi tiek saukti dažādos vārdos un viņiem tiek piedēvēti dažādi apzīmējumi saistībā ar kādām viņu īpašībām, spējām. Un vārds, ko visbiežāk ekspluatē pieaugušie, ir stulbenis.

Vēl arī – mežonis, briesmonis…

Tas ir kļuvis par sabiedrības komunikācijas sastāvdaļu, tādēļ mēs uzskatām – ar to kaut kas jādara. Man pat liekas, ka pieaugušie šos vārdus izsaka automātiski, nedomājot, ka bērns, savā ziņā būdams tīrradnis, dzirdot to, uzņem sevī un ļoti bieži tā arī jūtas. Jo biežāk mēs kādam sakām stulbenis, jo biežāk bērns jūtas kā stulbenis, uzvedas kā stulbenis, reaģē kā stulbenis un izmanto šo vārdu tālāk, lai ar to apzīmētu citus cilvēkus, kas, viņaprāt, neuzvedas tā, kā vajadzētu, vai neatbilst normām un viņa iekšējai izpratnei par to, kas ir labi vai slikti.

Tā radās ideja par šo zēnu ar iegravēto uzrakstu pierē, ko sabiedrība uztver ļoti dažādi. Daudzi šausminās, jo uzskata, it kā mēs ar to pastiprinām sabiedrības negācijas, bet tāds bija mūsu mērķis. Līdzīgi ir ar šūpuļdziesmu, par ko mums bijušas diskusijas Latvijas Radio, jo ar mūzikas pasauli saistītie cilvēki pārfrazēto dziesmas tekstu Velc, pelīte, saldu miegu mazajam stulbenim uzskata par spļāvienu sejā kultūrai. Jā, iespējams, šādi vārdi ir lieki, bet mēs, kā organizācija, šobrīd savu mērķi esam sasnieguši, jo cilvēki ir aizdomājušies. Lai arī viņu spriedumi ne vienmēr ir pozitīvi, viņi reaģē uz to, ko dzirdējuši, un tas jau ir labi. Es ticu – tas turpmāk varētu izraisīt pozitīvas blaknes, jo cilvēki ne tikai ieklausīsies reklāmas tekstā vai aplūkos reklāmas stabu, bet sāks domāt, ko runā un saka saviem bērniem.

Vai esat domājusi, kāpēc sabiedrības duļķes biezā slānī uzpeldējušas virspusē?

Kāpēc tas šobrīd tā ir noticis, es nevaru atbildēt, jo es nezinu. Es tikai saku – tā notiek. Domājot par psihoterapijas efektiem, varu teikt – ja cilvēki apzināsies, ko viņi dara, tad, kā saka, apzināšanās jau ir puse no veiksmes. Respektīvi, ja mēs saprotam, ko mēs darām nepareizi, mums ir viena izvēle – sākt darīt pareizi, darīt labāk. Bet, vai būs labāk, ir atkarīgs no katra viena cilvēka, kas šai valstī dzīvo – no ikviena vecāka, kurš izlemj – nosaukt savu bērnu par stulbeni vai ne, vai tā vietā varbūt ieraudzīt to, ko bērns šodien labu izdarījis un uzteikt viņu par to. Vai, braucot mašīnā ar dzīvesdraugu, jau kuru reizi atcerēties, ka aizmugurē sēž bērns, un savstarpēji nekritizēt, neaprunāt (ak, kā mums tas patīk!) visu to, kas ir noticis nepareizi – ko skolotāja dara nepareizi, valdība dara nepareizi, vai mums priekšā kāds cilvēks brauc nepareizi… Stāsts ir par to, vai mēs izvēlēsimies fokusēt savu dzīvi uz negatīvo, vai tomēr mēģināsim atrast ko labu, kas ar mums notiek, un pārrunāsim labo. Tas viss ir ļoti cieši saistīts ar mūsu ikdienu – ar to, kā mēs izvēlamies lietas redzēt, un, ja mēs izvēlamies izcelt negatīvo, tad arī bērni būs tādi. Tā ir mūsu, pieaugušu cilvēku, atbildība.

Skolotāji saka – mūsdienu bērni nereti ir nevaldāmi, agresīvi. Vai tās ir emocionālās vardarbības sekas, kuru cēlonis ir paviršas attiecības ģimenē?

Ne tikai. Es domāju, ka citi speciālisti varētu pastāstīt, kāda ir mūsu pārtika, kura savā ziņā veicina bērnu aktivitāti. Savukārt tas, ka vecākiem pietrūkst laika, veicina to, ka bērni vairāk cīnās par viņu uzmanību. Negribu teikt, ka bērns nav vērtība, tas joprojām ir vērtība, tomēr ģimenes un bērna vērtība ir samazinājusies iepretī materiālajām lietām, par kurām šobrīd cīnās pieaugušie. Mammas nespēj padzīvot mājās ilgāk, lai izveidotos attiecības ar bērnu, bet nodod viņu te vienai, te otrai auklei, tad – vienā bērnudārzā, otrā… Vide, kurā dzīvojam, ir sasteigta, un mēs ļoti gribam arī bērnus sasteigt. Mēs dzīvojam patērnieciskā sabiedrībā un jau no agras bērnības liekam bērniem atrasties konkurējošās attiecībās, stimulējam viņus būt pirmajiem, censties, sacensties, mēģinām viņus ievirzīt pieaugušo pasaulē, kur patiešām valda haizivju likumi.

Reizēm man liekas – tas notiek daudz par agru, jo mēs neļaujam bērnam izdzīvot bērnību – mierīgi, normāli, harmoniski – un jau lielākā vecumā atrast to, kas viņam labi sanāk un veicas, un tad uz turieni viņu virzīt. Šeit, krīzes centrā, mēs redzam – jau četru piecu gadu vecumā bērna nedēļas dienas kārtība ir maksimāli noslogota (ir tik daudz pulciņu!), diena ārkārtīgi strukturēta – tur nepārtraukti ir lietas, kuras bērnam jāsasniedz un par kurām jāsacenšas ar citiem bērniem, tā ka viņš neizdzīvo savu bērnību spēlējoties, kā tas ir jādara, bet no agrīna vecuma tiek uzlikts uz sacensības sliedēm, un tas rada bērnā agresivitāti, ar ko varbūt pēc tam, 1. klasē, ir grūti tikt galā.

Otra lieta ir sistēma. Kāpēc mums šobrīd 1. klasē ir 30 bērnu? Tik ļoti dažādi bērni – vienai skolotājai. Mēs zinām, ka septiņu gadu vecums bērna dzīvē ir krīzes posms – no rotaļām bagātas bērnudārza vides vai pirmsskolas izglītības iestādes viņš ir aizgājis uz skolu, kur ir struktūra, sistēma, sacensība, daudz bērnu, liels troksnis... Pat tie bērni, kuri līdz tam varbūt nav uzrādījuši nekādas uzvedības problēmas, pēkšņi tās uzrāda, bet mēs sakām – bērni ir traki vai bērni ir slikti, vai bērni nespēj pielāgoties. Bet ko mēs, kā pieaugušie, esam darījuši, lai vide būtu tāda, kurā bērns jūtas labi un kur viņam nebūtu jāsāk jau no 1. klases cīnīties?

Diemžēl vērojumi liecina, ka agresija sabiedrībā tikai pieaug. Kur rodas un kāpēc vispār pastāv agresija?

Agresija ir dabiska lieta – to mēs nesam no aizlaikiem, no saviem sensentēviem, jo tā bija nepieciešama, lai mēs izdzīvotu. Šobrīd tā nav tik daudz nepieciešama, bet līmenī, kad cilvēka primārās vajadzības ir apdraudētas, kad par sevi jācīnās, agresija nāk uz āru. Katram no mums piemīt agresija – ja mums nebūtu agresijas, visticamāk, mēs neizdzīvotu, bet pieaudzis cilvēks iemācās savu vajadzību pēc mortido, kā Freids teica, harmoniski samērot ar savu libido. Jo katram cilvēkam ir vajadzība postīt un vajadzība radīt. Lai mēs ko radītu, mums kaut kas ir jānoposta. Lai mēs uztaisītu mājās remontu, vecās tapetes mums ir jānoplēš, un tur savā ziņā arī ir vajadzīga agresija. Bet pieauguši cilvēki to spēj salāgot līdzsvarā un šādu cilvēku mēs saucam par harmonisku personību. Savukārt bērni vēl ir mazi un nespēj saprast, kas ar viņiem notiek – viņu vidi radām mēs, un, ja mēs radām to bez pietiekamas prāta līdzdalības, bērns kļūst agresīvs, jo viņam ir jācīnās.

Vai agresivitāti iemācās? Vai latviešiem kā zemkopju tautai agresija ir bioloģiski nosacīta vai fundamentāli iemācīta?

To man ir grūti pateikt – neesmu ne biologs, ne antropologs. Agresija visiem ir klātesoša, ikvienam cilvēkam šai pasaulē, un tas ir normāli, bet svarīgi – cik lielā daudzumā tā mums ir, latviešiem, poļiem, igauņiem utt. – manuprāt, nav prātīgi šobrīd identificēt sevi ar konkrētu tautību, jo es nezinu, vai latvietības gēns ir atrasts vai nav – šeit mēs esam pietiekami sajaukti, un zemkopju tauta – tā ir tikai viena versija par latviešiem. Mēs esam arī pietiekami cīnījušies, un kuršu kareivji bija zināmi tālu tieši ar savu agresiju. Tāpat latviešu strēlnieki – paklausīsimies, ko par viņiem stāsta Krievijā!

Katrā konkrētā paaudzē ir vairāk vai mazāk agresīvi cilvēki, kuri apzinās agresiju un zina, ko ar to iesākt. No šī punkta, manuprāt, arī jāsāk domāt. Mēs apzināmies – šobrīd bērni ir agresīvi, un mēģinām saprast, ko mums darīt, nevis meklēt vēsturē atspulgus, kāpēc tā ir vai kāpēc tā nav. Ir bijis visādi dažādos laikos, bet ir bijuši dažādi mehānismi, kā ar agresiju tikt galā. Mēs esam šobrīd šeit, mūsu laikā, kas nav vienkāršs laiks – bērniem augt tajā nav viegli, tādēļ tā ir mūsu, pieaugušo, atbildība viņiem šo dzīvi radīt vienkāršāku. Palīdzēt ikvienam bērnam izaugt labam, lai viņš iemācās iekšēji atrast harmoniju starp agresiju un vēlmi radīt.

Kā pozitīvi disciplinēt bērnus, savienojot saprātīgu stingrību ar mīlestību?

Ir jāizmanto disciplinēšanas metodes, un metožu ir daudz. Disciplinēšana ir smalka lieta, un vecākiem tā ir jāmācās. Centrs Dardedze kopā ar sadarbības partneriem ir izstrādājis vienotas disciplinēšanas vadlīnijas speciālistiem, kas ikdienā strādā ar bērniem, kuriem ir nevēlama vai dažkārt nepieņemama uzvedība.

Kas, jūsuprāt, uzstāda audzināšanas mērķus? Vai sabiedrība?

Šis ir ļoti grūts jautājums. Savā ziņā noteikti – sabiedrība, bet ģimenei ir jābūt tai, kura spēj sabiedrības prasības koriģēt. Sabiedrība mums šobrīd saka – tev jābūt agresīvam, tev jāiet, jācīnās, jābūt pirmajam un jāspēj šai kaujas laukā izcīnīt savu vietu, lai dzīvē būtu veiksmīgs, uzņēmējs, darba devējs, un tas viss ir labi. Bet ģimene ir tā, kura spēj bērnam iedot līdzsvaru, iedrošinājumu, nevis arī liek viņu uz sacensību sliedēm, bet ierauga viņā labo, slavē un vēro, kas ir tā joma, kurā bērns varētu būt veiksmīgs.

Es atcerējos Meža skolu, kur visiem zvēriem – vāverēm, zivīm un trušiem – bija jāmācās pēc vienas programmas. Kad bija peldēšana, truši un vāveres bija izmisumā, bet zivīm izgāja labi, turpretī, kad bija jākāpj kokā, nabaga zivtiņa vispār neko nespēja izdarīt... Tas ir stāsts par to, ka reizēm mēs bērnam gribam iedot visu, taču mums ir jāsaprot, ka visi nekad nebūs darba devēji, līderi. Varbūt kāds būs pulksteņmeistars un smalkmehāniķis, un to mēs bērnībā varam novērot – kas bērnam patīk un padodas, un par to viņu slavēt, nepelt, ka zivs nekāpj kokā un mūsu trusis negrib nirt. Vecākiem jājūt ar sirdi, nevis jāpakļaujas sabiedrības spiedienam, ka tagad mums visas zivis kokos kāps. Nu, nekāps! Bērni ir ļoti dažādi, un mamma un tētis ir tie, kuri var ieraudzīt, atbalstīt un atrast veidu, kurā bērns jūtas vislabāk.

Par ģimenes mērķiem ir saprotams, bet vai vajadzīgi valsts mērķi?

Veiksmes atslēga ir sadarbībā. Ja mēs domājam par bērnu, tad katrs bērns ir individualitāte un katram ir savi audzināšanas mērķi. Valsts mērķi ir attīstības mērķi, līdz kuriem mums ir jānonāk, bet katrs bērns vienalga ies pa savu ceļu, jo katrs ir citāds – ar savu temperamentu, spējām, sociālo vidi, pieredzi un ģimenes vēsturi. Tie ir mainīgi komponenti, līdz ar to – mēs nevaram mērīt visus ar vienu mērauklu. Arī tai klasē, kur ir šie 30 pirmklasnieki, katrs ir citāds, tāpēc mērķis, ko valsts varētu izvirzīt, ir – lai tas skolotājs, kurš nostājas klases priekšā, būtu spējīgs ieraudzīt šo katru, unikālo, bērnu un valsts būtu tā, kuras atbildība ir radīt tādu atbalsta personāla tīklu un tādus apstākļus, kur tiktu respektēts atšķirīgais un ikviens bērns varētu sasniegt savu uzvedības mērķi, kas ir viņa lielākais mērķis.

Nacionālā apvienība nākamā gada valsts budžeta ietvaros par 27 035 eiro piedāvā dotēt mācību priekšmeta Dzīvesziņa programmas izstrādi. Cik audzinoša ir šāda deputātu budžeta dāvana vēlētājiem?

Mēs, kā sabiedrība, ievēlam Saeimu, esam viņiem uzticējušies, savukārt viņi rīkojas sava saprāta/neprāta robežās. Domājot par šo Dzīvesziņu, tas nav nekas slikts – pirms gadiem piecpadsmit, atceros, bija šāds eksperiments. Svarīgi ir, ka mēs spējam integrēt gan latvisko dzīvesziņu, gan kristīgo mācību un bērnam iemācām pamatvērtības, bet pamatvērtības var mācīt arī matemātikas stundā un šim nolūkam obligāti nav nepieciešama īpaša stunda, kurā mēs paužam savu attieksmi pret vērtībām. Arī matemātikas stundā mēs ar savu attieksmi rādām, ka cienām visus bērnus, un iemācām viņiem šīs vērtības darbībā, nevis bērns no galvas mācās, piemēram, desmit Dieva baušļus vai trīs tautasdziesmas. Te atkal vajadzīga mūsu, pieaugušo, spēja ieraudzīt veselumu, bet, ja kāda šaura grupa grib parādīt, ko viņi dara sabiedrības labā, mums ir jāsaprot, ko ar to darīs simts citi. Tāpēc arī notiek diskusijas. Mūsu atbildība ir raudzīties, lai ievēlētie cilvēki izdarītu vairāk labu lietu, nevis populistisku. Piemēram, ja 3. klases skolēns atnāk mājās un beidz mācīties deviņos vakarā, tas, manuprāt, nav labi.

Kas traucē mūsdienu skolotājam salikt vajadzīgos akcentus vērtībizglītībā?

Skolotāji šobrīd ir ielikti lielos rāmjos – viņiem ir ārkārtīgi daudz kvantitatīvu mērījumu, kad viņi tiek nepārtraukti analizēti un mērīti, un tas rada trauksmi. Īstenībā skolotājs arī ir tai reitingu tabulā, E-klasi ieskaitot, kur viņš nepārtraukti tiek svērts un mērīts, un tas nav viegli cilvēkam, jo savā ziņā nomāc radošo garu. Ja tu tiec ielikts rāmī – kā tāds lopiņš aplokā, tomēr kādā brīdī pārkāp šo rāmi, neapšaubāmi – tev ir jāsajūt elektriskais gans un tavai darbībai uzreiz ir kādas sekas, tādēļ skolotājam zūd vēlme pārkāpt šīs robežas. Bet radošums sākas tur, kur cilvēki uzdrošinās tikt pāri robežām! Šobrīd maldīgi esam iestāstījuši sev, cik patiesībā te esam brīvi, bet šis gans, domāju,dažkārt ir vēl skarbāks nekā padomju laikos.

Šī iemesla dēļ daļa pedagogu varbūt neuzdrošinās šķērsot šīs robežas un radošāk pieiet stundām, bet es ticu – radošu pedagogu mums netrūkst. Varbūt mēs par viņiem mazāk zinām, varbūt viņiem nav tādu sasniegumu, jo viņu bērni nepiedalās olimpiādēs, bet, iespējams, pēc desmit divdesmit gadiem bērni atcerēsies tieši viņus – par kādu frāzi, īpašu notikumu, ko viņi pavadījuši kopā un kurā bērns guvis kādu atziņu.

Vēl ir pedagoga personības aspekts – viņam ir jābūt skolotājam nevis šaurā amata apraksta izpratnē: tu iemāci standartu un bērns spēj gada beigās diagnosticējošā darbā uzrādīt rezultātus, bet tu esi skolotājs Austrumu izpratnē, kura vārdos bērni ieklausās un kura uzvedību neapzināti pārņem un nes gadiem līdzi.

Vai ir kādas absolūtas vērtības, kas bērnu un vecāku attiecībās būtu jāņem vērā?

Vērtības ir kaut kas tāds, kas katrā ģimenē ir unikāls. Protams, absolūtas mums ir kristīgās vērtības, desmit Dieva baušļi, kurus vieglāk ir pateikt nekā izdarīt, bet katra ģimene veido savu vērtību sistēmu, un absolūtās vērtības ģimenē ir šādas: savstarpēja cieņa, uzticēšanās, godīgums un paļaušanās, ka ģimene ir vieta, kur esmu gaidīts un mīlēts. Tas jāiemāca bērniem jau bērnībā, domājot gan par viņiem pašiem, gan viņu drošību pasaulē.

Eiropa balstās uz septiņām absolūtām vērtībām: no antīkās pasaules nāk vīrišķība, mērenība, saprātīgums un taisnīgums, no kristīgās pasaules – ticība, cerība un mīlestība. Kā tās adaptēt un saprast šodien?

Ar ļoti lielu ticību labajam, skaidru prātu un godīgumu pret sevi. Protams, varam paņemt visas direktīvas un pildīt 1:1, bet vai tad mēs būsim godīgi? Tādēļ mums ir jāatrod laiks un telpa diskusijām pa visu jauno, kas ienāk skolā. Taču diemžēl skolotājam nav laika, tāpēc daudzas lietas tiek pieņemtas nekritiski. Turklāt, lai skolotājs cīnītos, ir nepieciešama vīrišķība.