Bet vērtēšana sākas ar vērošanu, kā to tagad sauc. Un redzētā objektīvu fiksēšanu. Un kritērijiem, kuru nav. Un kvalitatīvas stundas zinātniskiem pamatojumiem, par kuriem ir senas teorijas un maz jaunu pētījumu (es ar to saprotu pilnu ciklu – no tēmas pirmās stundas līdz pēdējai, ar iegūto rezultātu analīzi un kontrolgrupu).

Pirmais jautājums: cik lielā mērā ir iespējams pamanīt un pierakstīt visas stundas norises, cik – nepamanīt un nepierakstīt, cik – pierakstītajā iekļaut savu vērtējumu vai pat pierakstīt ar gatavu vērtējumu.

Nav manā praksē situāciju, kur es būtu mēģinājusi stundu pilnībā fiksēt. Kad manos amata pienākumos ietilpa stundu vērošana (hospitēšana), es to darīju reti un nelabprāt, jo zināju, ka tieši tāda ir skolotāju attieksme pret manu klātbūtni. Ja tomēr hospitēju, tad noteicu sev ļoti šauru un pārskatāmu uzdevumu, veidoju vienkāršu tabulu, kurā pierakstīt, un informēju skolotāju kā pirms stundas (ko vēlos redzēt), tā arī pēc (ko esmu redzējusi). Piemēram: cik daudz laika tiek dots skolēniem lasītprasmes attīstībai vai cik lielu stundas daļu skolēniem jāpieraksta informācija, vai... Protams, tie bija citi laiki, citas aktualitātes un uzstādījumi. Šī personiskā atkāpe bija vajadzīga, lai akcentētu faktu, ka mana attieksme un pārdomas par stundas hospitēšanu, atvainojos – vērošanu, nav radušās ne vakar, ne arī pirms gada, bet jau sen.

Par stundas norišu fiksēšanu

Tātad – atpakaļ pie mūsdienām! Par stundas norišu fiksēšanu. Vienīgā objektīvā iespēja, manuprāt, ir filmēšana. Diemžēl procedūra ļoti maina stundas gaisotni, jo ikviens ikdienišķs cilvēks objektīva priekšā uzvedas neadekvāti. Turklāt skolotājam jākļūst vienlaikus par režisoru un galvenās lomas izpildītāju (vai kā nu lai to nosauc). Arī kolēģis ar kameru, ja vien viņš nav profesionālis (un viņš tāds nav!), nespēj pietiekami kvalitatīvi izsekot visām norisēm, arī ar skaņas ierakstu ir problēmas. Ar slēpto kameru dati būtu objektīvāki (kvalitāti varētu nodrošināt ar vairākām), bet tiek pārkāptas procesā iesaistīto tiesības. Man gan ir aizdomas, ka šīs tiesības tā īsti netiek ievērotas arī situācijās, kad stundas tiek filmētas, bet tas ir tikai mans minējums. Par ieraksta kvalitāti un ar to saistītajām skolotāja problēmām pārliecinājos kursu laikā, kur mums tika piedāvāti stundu ierakstu fragmenti.

Cits variants ir stundas norišu pierakstīšana (transkripcija). To izmanto DZMC komanda. Lai pārbaudītu metodi, mēģināju pierakstīt vispirms demonstrētos stundu fragmentus, tad arī vienu no kursu nodarbībām. Praktiski pārliecinājos, ka par labu iegūto rezultātu nenosaukt. Vispirms jau neesmu profesionāla stenogrāfiste, lai paspētu pierakstīt ar datoru. Savukārt ar roku rakstītais pēc dienas nav īsti atšifrējams, jo nācās lietot saīsinājumus, bet arī tas nepalīdz – pilnīgi visu pierakstīt nespēju. Turklāt īsti nesaprotu, kā vienlaikus veikt klausīšanos, rakstīšanu un... vērošanu. Cenšoties maksimāli visu pierakstīt, nav iespējams skatīties, tātad daļu no tā, ko dara skolotājs vai skolēni, es neredzu. Savukārt uzmanīgi skatoties norisēs, es jau pēc neliela laika sprīža nespēju precīzi restaurēt skolotāja, skolēnu sacīto. Turklāt tā nav tikai mana vecuma norma – kursu laikā bieži tika jautāts: „Vai mēs redzējām vienu un to pašu stundas fragmentu?” Ir ļoti grūti vērot neiesaistoties, bez attieksmes, bez viedokļa izteikšanas.

Mans secinājums: nav iespējams pilnībā objektīvi fiksēt visas stundas norises, ja vien to nedara profesionāls datorrakstītājs (t.i., cilvēks, kurš raksta, neskatoties uz klaviatūru!). Diemžēl nevienā skolā tādu nav, arī kancelejas vadītāja vai sekretāres amatā nav. Vismaz neesmu nevienu sastapusi. Un nedomāju, ka t.s. eksperti apgūst šo prasmi pirms došanās vērot.

Tātad variants ir tikai viens: stundas vērošanai izvirzāms neliels, ļoti konkrēts un objektīvi izmērāms vērošanas mērķis. Tad var izsekot norisēm, fiksējot tikai noteiktus iepriekš nosauktus kritērijus, par kuriem, protams, jāvienojas.

Bet mūsu situācijā (es par kvalitāti kā tādu) ir jāizdara ļoti nopietni un tālejoši secinājumi. Piebilde, ka šāda mērķa kritēriji nav izstrādāti un katrā konkrētā skolā tiek izmantota sava pieejamā versija, ir tikai atgādinājums. Tātad – par pamatu ir vecā labā subjektīvāobjektivitāte. Tā kā stundas reālās norises nekur netiek fiksētas, tad krustiņunoteiktajā ailītē vērotājs ieliek pēc savas sapratnes, kuru apstrīdēt vai pamatot nav iespējams. Pat tad, ja tā ir godprātīga, tā tomēr ir katram sava.

Vai maz ir cits risinājums?

Kāpēc ne – vispirms būtu jāvienojas par citām pamatnostādnēm. Pirmā un galvenā no tām: stunda tikai parāda, vai skolotājs prot strādāt stresa situācijā, vai prot izmantot noteiktas metodes, vai ir labs vadītājs un prot veidot pozitīvu darba vidi konkrētajā klasē, vai prot atlasīt mācību materiālu, vai orientējas mūsdienu IT piedāvājumā un pamato savu izvēli. (Nedomāju, ka definīcijas uzrakstīšana prezentācijā vai rakstīšana ar interaktīvajā tāfelē iebūvētajiem rīkiem ir IT lietojums mācību procesā.) Vai prot izvērtēt savu stundu pēc tās, vai to dara un meklē uzlabojumus. Kā rīkojas neveiksmju gadījumos, ko dara, ja skolēni nav apguvuši mācību materiālu utt., u.t.jpr. Turklāt nesaliekot to vienā vienīgā (vai 2–3) stundā.

Otrā – vērotājs ir neziņā, vai skolotājs savas prasmes izmanto ikdienā! Šī pamatnostādne jautājumu par stundas vērošanas nozīmi maina kardināli. (Tāpat kā skolotāja sarakstītie memuāri, ko moderni sauc par pašvērtējumu.) Jo prast, zināt un pielietot tiešām nav viens un tas pats.

Diemžēl ir vēl kāda būtiska nianse pašā procedūrā, kas traucē objektīvam skolotāja prasmju novērtējumam: iepriekš minēto un arī neminēto var noskaidrot tikai vienā veidā – sarunājoties (gan pirms, gan pēc stundas). Jo vairāk informācijas būs vērotājam par konkrēto situāciju, klasi, skolotāja uzstādījumiem un izvēles pamatojumu, jo objektīvāks būs redzētā vērtējums. Bet tā nenotiek!

Ir taču mūsdienīgais PPP – paslavē, pajautā, piedāvā –, lai gan īsti nezinu, kā tas iet kopā ar kvalitātes latiņas uzstādīšanu. Sasaistot ar ikdienas realitātēm, man veidojas asociācijas ar utopiskā sociālismateorijām. Ne tikai mana pieredze – arī sarunās ar kolēģiem ne reizes neesmu dzirdējusi šādu labās stundu vērošanas prakses piemēru. Nevienu! Visbiežāk netiek pateikts nekas – ne pirms stundas, ne pēc (pat akreditācijas procedūrās!) – vai arī tiek izteiktas kādas nebūtiskas un izvairīgas frāzes, vai arī otra galējība: skolas administrācijas pārstāvis uzskaita visu, kas, viņaprāt, nav bijis tā, kā vajag būt. Domāju, ka tieši te slēpjas skolotāja kā vērošanas objekta attieksmes sakne. Un tā nemainīsies, kamēr skolu vadītājus un vietniekus neizvēlēsies pēc viņu profesionālās sagatavotības un kamēr profesionālā sagatavotība netiks pacelta citā kvalitātē (vēl viena utopiska cerība).

Ja par šodienas aktivitātēm ap mācību stundu, ko es nosauktu par riņķa danci, tad, manuprāt, tās ir mūsu izglītības sistēmas ačgārnības paraugdemonstrējums. No vienas puses, ideja, ka izglītību ieguvis pedagogs neprot vadīt mācību stundu, ir lielākais absurds un augstākās pedagoģiskās izglītības kvalitātes dubultnoliegums!

Skolotājs ir tikai izmēģinājuma trusītis

Ja tā tomēr ir realitāte, kas pierādāma ar faktiem, tad ir arī otra puse. Un ačgārnība ir faktā, ka tā vietā, lai labāk sagatavotu studentus, lai palīdzētu jaunajam vai ne tik jaunajam skolotājam, visi tiek ievilkti vienā lielā un nepārdomātā eksperimentā, kas saucas mācību stundas vērošana, ar mērķi noteikt tās kvalitāti (lai gan patiesais mērķis, kā jau esmu teikusi, ir nemaksāt par iegūto izglītību). Es vēl saprastu, ja tiktu noskaidrota metožu dažādība, izzināta pieredze vai klases mācību darbs, vai kas tamlīdzīgs. Bet tā taču nav. Un situāciju neglābj arī tie „labās pieredzes paraugi”, kas tika piedāvāti pēc procedūras dažādajās konferencēs, jo tās bija sekas, ne mērķis.

Skolotājs ir (un tā arī jūtas) tikai izmēģinājuma trusītis, jo vārds viņam netiek dots un viedoklis netiek sadzirdēts.

Vēl kāds jautājums no manas puses procesa organizatoriem: vai tiešām kāds ir tik naivs, ka atsevišķo redzēto stundu izlasi pieņem par realitātes atspoguļojumu? Ja jautātu skolotājiem, anonīmi, protams, atklātos, ka labi ja 20% no visiem „strādā kā parasti”, bet arī šajos gadījumos nekur nevaram aiziet no nestandarta situācijas radītajām blaknēm. Vairumā gadījumu stunda tiek gatavota īpaši, pat izmēģināta paralēlklasē (labākajā gadījumā), dažreiz pat iestudēta – kā jau pieklājas darīt ar izrādi, kas paredzēta publiskai apspriešanai.

Stunda tiek izrauta no konteksta

Neaizmirsīsim, ka stunda tiek izrauta no konteksta, vērotājam nav konkrēta priekšstata ne par skolēniem, ne par skolotāju, dažreiz tādu nav arī par konkrēto mācību priekšmetu.

Pēdējais, protams, ir strīdīgs jautājums. Kas izdara objektīvākus secinājumus: attiecīgā priekšmeta zinātājs vai nespeciālists? Kolēģe piedāvāja man pierakstīt angļu valodas stundu – ko es tur varu pierakstīt? – „skolotāja runā angliski, skolēni klausās; skolotāja runā angliski, daži skolēni atbild...”. Ne tik eksotiskā situācijā – ja es 12. klasē atkārtoju bikvadrātvienādojuma risināšanu, bet vērotājs manis teikto palaiž gar ausīm, tad ailītē par iepriekšējo zināšanu aktualizāciju krustiņš netiek ievilkts (gadījums iz dzīves). Tādu piemēru ir milzums, katrs kādu varēs nosaukt, un tikai dažu kolēģu attieksme pret procedūru ir atbalstoša.

Lai cik tas nebūtu dīvaini, bet vēl viens loks ir apmests, un secinājums tas pats vecais: nepieciešamība pēc pedagogu labākas profesionālās sagatavošanas. Ne tikai oficiālajā studiju laikā, arī pirmajā darba gadā, kas būtu jāpavada mācoties, mēģinot, kļūdoties, labojot savas kļūdas un meklējot sev vien pieņemamos darba paņēmienus kādā prakses skolā, kas nebūs pamata darba vieta. Arī kvalifikācijas paaugstināšanai vajadzīgs cits līmenis un citas metodikas – apgūstot patiešām jaunus darba paņēmienus vai tehnoloģijas, veidojot sev piemērotus mācību materiālus, uzskati. Turklāt katrā atsevišķā jomā lietpratīgu mācībspēku – praktiķu un/vai kolēģu – praktiķu atbalstīti. Lai tiktu noskaidroti ne tikai ieguvumi, bet arī dažādās blakusparādības. Galvenais princips: es daru tā, bet notiek arī šādi... – lai būtu diskusijas, pētījumi un pamatojumi tam, ka jaunais tiešām ir jauns un tiešām efektīvs.