Atkarībā no noguruma pakāpes es atbildu – „patīk” vai „esmu pieradusi”. Parasti ar to saruna nebeidzas, jo seko „kā” un „kāpēc”, arī stāsti par „mums bija skolotāja…”.

Arī mani bijušie skolēni atkal un atkal uzmeklē mani, lai viņu bērni pajautātu vienkāršas lietas, kuras nevar pajautāt savai skolotājai. Jo, piemēram, „to taču var izlasīt grāmatā” pat tad, ja klasē nav 30 skolēnu. Nemaz nerunājot par jau sen zināmajiem izteikumiem, tā teikt, klasiku: „kā var nesaprast”, „vajag klausīties, kad es stāstu” un, protams, „meklē privātskolotāju”.

Ja šīs sarunas saliek kopā ar faktiem, kur skaidri redzams, ka, piemēram, skolēns nezina, kā aprēķināt y=2x+3, ja x=1, tad ap sirdi kļūst skumji. Un ir skaidrs, kā pie šādas ainas cilvēkbērns ir ticis (īpaši pēc kārtējā stāsta par administrācijas kategoriski pieprasīto – „tu taču vari iedot kaut ko, lai ieliktu 4”).

Kas notiek mūsu izglītības sistēmā?

Kāpēc situācijas, kuras vēl pirms gadiem 10 tika uzskatītas par ārkārtējiem vai izņēmuma gadījumiem, kļuvušas par tipiskām skolas dzīvē? Turklāt bērniem skola kļuvusi par patversmes (sakne no patverties) tipa iestādi. Tajā var atsēdēt ne tikai pāris pēdējos mācību gadus, tā saukto pubertātes krīzi, bet jau no 1., 2. klases.

Vai skolotāja profesija ir iznīcināta ar nemitīgajām prasību, standartu un algas peripetijām? Vai, nepārtraukti meklējot jauno/inovācijas, pazudusi būtība? Nedomāju, ka tikai alga ir noteicošā, jo mans pedagoga darbs nekad nav bijis īpaši labi atalgots. Samaksa periodiski ir turējusies kaut kādā vidējā līmenī. Turklāt publiski skolotājs vienmēr ir gan kariķēts, gan vainots visos pasaules grēkos. Tomēr tas nemainīja attieksmi kopumā – skolotājs bija cienījams amats. Un katram ir kāds stāsts par skolotāju, „kurš prata iemācīt”. Es uzskatu, ka formulējums ir diskutabls, bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka šobrīd aug jauna paaudze, kurai nebūs, ko atcerēties, kura zināšanas guvusi pie privātskolotājiem un tā izglītos arī savus bērnus. Agri vai vēlu, tikko būs izveidojies maksātspējīgs iedzīvotāju slānis, viņi apvienosies un veidos privātskolas, lai maksātu vienu summu kolektīvi, ne katrs atsevišķi.

Kādu nākotni veidojam?

Vai tāds ir politiskais pasūtījums – veidot sabiedrību, ar kuru viegli manipulēt? Skolas tiek tehniski modernizētas, bet skolotājs nav gatavs izmantot interaktivitāti, lai skolēni mācītos, tāpēc notiek spēlēšanās, kur aktivitātes sit augstu vilni, bet 2/3 skolēnu no stundas aiziet tikpat gudri kā ienākuši. Jo, kā to sen sarēķinājuši gudri psihologi, apmēram 1/3 skolēnu der jebkuri mācību paņēmieni, lai gūtu zināšanas. Vai tā ir lekcija, patstāvīgs darbs vai dažādi grupu darbi. Šī trešdaļa tad arī veido ekonomiku valstī un rūpējas par attīstību.

Lai gan izskatās, ka iedalījums jāpārrēķina, jo ir skolas, kurās mācās tikai tās 2/3, kurām vajag individuālu pieeju. To gan mēs neprotam vai nevēlamies piedāvāt.

Esmu labi apguvusi individuālā darba metodes, bet ar katru gadu garāks kļūst laiks, kurā skolēni jāpārliecina par nepieciešamību darboties un par doto otro iespēju. Šogad pat mēģinu aizpildīt lasītprasmes robus, bet neesmu pārliecināta par to, kurš izturēs līdz galam – es vai audzēkņi, tāpēc par to citu reizi.

Gribas vēlreiz klauvēt pie pedagoģisko augstskolu durvīm. Ir labi, ka sāktas nopietnas pedagogu tālākizglītības aktivitātes. Bet vajadzētu rūpīgāk strādāt ar topošajiem pedagogiem un izsniegt bakalaura diplomus ar un bez tiesībām mācīt jauno paaudzi. Izvērtējot ne tikai zināšanas, bet arī attieksmi. Un daudz vairāk punktu ietilpināt pedagoģijas, psiholoģijas un pedagoģiskās prakses „moduļos”. Nevar skolā strādāt cilvēks, kurš zina tikai ķīmiju, fiziku, matemātiku vai literatūru. Ārkārtīgi būtiska ir labestīgas, atbalstošas un uz mācīšanos orientētas vides veidošana. Es pat teiktu – nozīmīgāka par „gūtajām zināšanām”. Tikpat būtiska kā vispusīga attīstība. Ikviena tēma ir jāmāca tā, lai skolēns iegūtu kādu jaunu niansi savai personībai, ne tikai iegaumētu, piemēram, kurā gadā dzimis Rainis.

Kas attiecas uz matemātikas mācīšanu, ir jādod skolēnam kopskats par to, ko tad dara matemātika, kā tā attīsta mūsu domāšanu, kā tā veido mūsu izpratni par apkārtējo pasauli, kā tā palīdz gan mērīt, gan novērtēt un izdarīt izvēli.

Nesaprotu, kāpēc mazākumtautību un arī latviešu mācībvalodas vidusskolā būtu jāanalizē teksti augstajā filologu izpratnē, ja vajadzētu turpināt attīstīt prasmi apzināti lasīt, izprast tekstu un arī izteikties (gan rakstiski, gan mutiski) literārajā, politiskajā vai zinātniskajā valodā, pamatojot savus apgalvojumus un uzklausot oponentu. Bet skola šīs būtiskās lietas atstāj entuziastiem un ārpusstundu darbam.

Tik ilgi tiek diskutēts par fizikas un ķīmijas nozīmi, ar Eiropas atbalstu un bez tā aprīkoti dabaszinību kabineti, bet cik ir pedagogu, kuri māca skolēniem izprast ap mums dabā un ikdienā notiekošo, eksperimentēt, izvirzīt idejas un tās pārbaudīt, atstājot vēlākam laikam formulu pārveidojumus un uzdevumu risināšanu? Gribas piebilst – cik viņu var būt, ja netiek tam gatavoti. Arī es esmu mācījusi fiziku kā matemātiku – lasot, stāstot, rēķinot uzdevumus, pa retam tos atšķaidot ar praktiskiem darbiem. Tas gan bija pirms gadiem 30, bet nekas jau nav mainījies. Jo pat gadījumos, kad skolotājs ir labi sagatavots, skolas dienas režīmā stundai atvēlētajās 40 minūtēs neko nevar iespēt. Vajadzētu būt speciālām laboratoriju dienām, kur vienu reizi darbotos fiziķis, citu – ķīmiķis, biologs, arī ģeogrāfs, vēsturnieks un matemātiķis. Turklāt ar nelielām skolēnu grupām, lai katru pamanītu un neviens nevarētu atsēdēt. Somijā, piemēram, redzējām tādu darbošanos – pētīti tika mazi zvēriņi, kurus uz ceļa notriekusi satiksme, un klasē strādāja ne vairāk kā 8 cilvēki.

Mēs savos naudas rēķinos esam zaudējuši jebkādu loģiku. Lekciju var klausīties arī 100 cilvēku, ja netiek uzdoti jautājumi. Bet ikviena praktiska darbība nepieļauj grupā vairāk par 10–12 skolēniem. Lai skolotājs katram varētu veltīt laiku ar paskaidrojumiem, atbildēm uz jautājumiem utt. Bet mēs visu bijām pārvērtuši lekcijās, pat fiziku un literatūru, kuras tagad mēģinām inovēt ar tehniskiem līdzekļiem. Ar savu zinātnisko pieeju mēs veidojam aplamu priekšstatu par skolēna un skolotāja vietu un lomu mācību procesā. Un beigās vēlamies, lai kāds cits padara mūsu nepadarīto darbu.

Man ir tā priekšrocība sastapt skolēnus no visdažādākajām skolām. Aina ir bēdīga. Vai kāds, kurš ļāvis skolēnam atsēdēt kaut vai tikai vienu gadu, saprot, ka bērnam turpmāk vienīgā iespēja ir darbs gliemežu vai šampinjonu lasīšanā (labi, jau labi, to nevar nosaukt par vienīgo, jo izvēles iespēju ir daudz)? Bet – iegūt profesiju, kurā vajadzīgas arī kādas zināšanas, sēdētājs nespēj.

Kādas pārmaiņas nepieciešamas?

Nelīdzēs nekādi algu aprēķina modeļi, ja augstskolas nesāks atsijāt tos, kuri iet uz skolu komandēt, izrīkot, diktēt un ne par ko nebūt atbildīgiem. Un direktora krēslos nesēdēs cilvēki ar atbilstošu ne tikai pedagoģisko izglītību, bet arī menedžmentu un saskarsmes kultūru apguvuši, toleranti un mērķtiecīgi. Gatavi strādāt ne sava komforta, savas kabatas, bet sabiedrības nākotnes vārdā. Kur tādi ir? Dodiet labos piemērus, lūdzu! Ļoti gribas baudīt ko skaistu un iedvesmojošu.