Pieci pēcpusdienā, kad mājāsbraucēju autobuss devies prom, devītklasniecei Līgai - tāpat kā pārējiem Salas pamatskolas internāta bērniem - bija mājasdarbu laiks. Meitene bieži vien skolas kārtību neievēroja un devās pie mīļākās skolotājas Kristīnes. Pieskatot mazākos, Kristīne ar Līgu darīja to, kas meitenei patīk vislabāk - no papīra locīja trauslas origami figūriņas, dekupēja vai sēja pušķos konfektes. “Ar skolotājām vienmēr varēja parunāt,” saka Līga. Mamma Iveta piebilst - arī aiziet izraudāties, kad vajadzēja. Mazajā lauku skoliņā Līgai un klasesbiedriem skolotājas nereti bija vecāku vietā.

Šopavasar Līga Salas pamatskolu pabeidza. Te viņa sāka mācīties pirms pieciem gadiem. Mamma, palikusi viena ar pieciem bērniem, bez darba, naudas un pienācīga mājokļa, Līgu un vecāko māsu Lāsmu izņēma no Preiļu 1.pamatskolas. Kopā ar lielajām māsām pirmdienu rītos ar autobusu no Preiļiem uz 18 km tālo Salas skolu Smelteros sāka braukāt arī pirmklasniece Beāte un trīsgadnieks Matīss. Pie mammas palika pastarītis - dažus mēnešus vecais Raivis. 

Lauku skoliņa ar internātu un bezmaksas ēdināšanu četrreiz dienā ģimenei kļuva par glābšanas riņķi. Un vēlreiz gadu vēlāk, kad Ivetai atklāja vēzi. Neko tādu, ko deva Salas skolā, pilsētā viņai nepiedāvāja.

Kamēr mamma cīnījās ar audzēju, pastarīti pārmaiņus auklēja radi, bet pārējie bērni bija paēduši un pieskatīti Smelteros. “Matīsiņš jau tur ir izaudzis, no mazām dieniņām internātā,” saka kalsnā sieviete par tagadējo otrklasnieku, strauju puišeli zibošām acīm un īsi apcirptiem matiem. Iveta runājot ik pa brīdim nedroši piekārto matus. Šaurās lūpas nogurušajā sejā cieši sakniebtas, acis atklātas un siltas. 

Mazās lauku skolas Latvijā bieži ir patvērums sociāli neaizsargātu ģimeņu atvasēm. Īpašā attieksme, kam lielajās nereti trūkst spēka vai vēlmes, ir mazo iespēja. Aizvien rūkošā skolēnu skaita dēļ cīnoties par pastāvēšanu, tās ķer un lolo katru bērnu, vienlaikus uzturot dzīvību arvien klusākajos Latvijas nostūros. Taču galveno mērķi - dot bērniem labu izglītību - nenodrošina.

Uzsverot lauku skolu īpašo misiju, esam izlikušies neredzam, ka izglītība Latvijā aizvien vairāk dalās bagāto un nabago skolās. Deviņu gadu laikā  segregācija notikusi tik strauji, ka turīgāko un izglītotāko bērni vairs nav atrodami gandrīz pusē Latvijas skolu.

Sociālekonomiskā noslāņošanās, kas ir izteikta starp laukiem un pilsētām, nes līdzi platu plaisu zināšanās. Mūsu izglītības sistēma nav pat centusies to mazināt.

Līderi segregācijā

Skolu segregācijas ziņā pēc bērnu sadzīves un ģimenes apstākļiem Latvija ievērojami apsteidz pārējās Baltijas jūras reģiona valstis. To, analizējot Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas (PISA) pētījumu datus, secinājis LU Izglītības pētniecības institūta direktors Andrejs Geske. Profesora vadītā institūta pētnieki pēc OECD metodikas reizi trijos gados aptaujā 15 gadus vecus skolēnus Latvijas skolās. 2012.gadā gandrīz 6900 jauniešu 270 skolās.

Pētnieki ne tikai pārbauda skolēnu zināšanas un prasmes, bet arī noskaidro viņu ģimeņu apstākļus jeb sociālekonomisko stāvokli (SES). Anketās ir jautājumi par vecāku izglītību, nodarbošanos, sadzīves apstākļiem, grāmatu, datoru esamību mājās.

Rezultāti bērnus ļauj anonīmi sagrupēt desmit SES līmeņos: no zemākā līdz augstākajam. 2003.gadā vismaz viens bērns no augstākā SES jeb turīgākajām un labāk izglītoto vecāku ģimenēm mācījās 75% Latvijas skolu. 2012.gadā šis pats rādītājs bija nokritis uz 55% skolu.

Atbilde, kur mācās trūcīgākie, nav tālu jāmeklē. Tās ir lauku skolas. Plaisa pilsētu un lauku bērnu labklājībā, ko rāda arī Latvijas statistikas dati, ir viena no dziļākajām Eiropā, turklāt tā palielinās.

Mazo skolu atrod, apstākļu spiesti

Smelteru ciems, kur Salas skolā nonāca Ivetas bērni, ir Saunas pagasta nomale. Rudeņos un pavasaros pa slapjumā izārdīto zemes ceļu ierasto 15 minūšu vietā no Preiļiem turp jākratās vismaz pusstunda. Smelterieši joprojām nezaudē cerību reiz ieraudzīt to asfaltētu.

Jaunākajā no abām vienstāvu ēkām mācās sākumklases un bērnudārznieki. Tajā iekārtota virtuve, bibliotēka un istabas tiem, kuri nakšņo skolā. Otrajā mājā - lielāko skolēnu klases. Ēkām ir nomainīti logi, vienai nesen uzlikts jauns jumts. Plašajā ābeļdārzā pērn visi kopā sastādīja 50 skolotājas Silvijas dāvinātos upeņkrūmus. Daudz darīts pašu spēkiem un par dažādu projektu naudu - āra kamīns un basketbola grīda, rotaļlaukums, mēbeles, datori. Vecākajā ēkā vēl cer ierīkot centrālapkuri, lai nebūtu jākur daudzās krāsnis.

Otrpus ceļam ir neliels lūgšanu nams, tam blakus dubļus stampā bariņš tuklu gaļas lopu. Tuvējā apkaimē ir 17 zemnieku ģimenes. Tautas nama te nav, tāpēc viņiem skola ir arī vieta sanākšanai Jāņos, kristību un apaļu jubileju svinībās.

Tāpat kā citur ārpus galvaspilsētas un pārtikušās Pierīgas, skolēnu kļūst mazāk. Izņēmums ir šis gads, kad skaitlis palicis nemainīgs - 46. Vēl 20 - bērnudārza grupās.

Internātu, kurā dzīvo trešā daļa, arī bērnudārznieki, atjaunoja 2009.gadā, īsi pirms Saunas pagasta iekļaušanās Preiļu novadā. Direktore Valentīna Liniņa par to sākusi domāt, skatoties uz mammu, kas diendienā uz bērnudārznieku grupu ar velosipēdu vedusi trīsgadīgo meitiņu. “Astoņi kilometri, ziemā ritenis viss nosalis. Autobusa vēl nebija”.

Tagad autobuss ir, taču bērnu skaits, kas darbadienās nakšņo Smelteros, ar katru gadu aug. Nu jau telpas neļauj ņemt vēl kādu.

Latvijas izglītības sistēma neuzskaita, cik katrā skolā ir sociālā riska ģimeņu bērnu un kāda palīdzība viņiem vajadzīga, bet Sala ir maza un pašiem katra stāsts labi zināms.

Skolu sauc par mājām

Apstākļu spiesta, lauku skolā nonāca arī Ivetas ģimene. Mamma par bērnu pārcelšanu uz Salas skolu izlēma pēc sarunas ar direktori. Būdama Latvijas Bērnu fonda Preiļu nodaļas vadītāja, Liniņa ik gadu rīkoja nometnes daudzbērnu un trūcīgo ģimeņu atvasēm un bērniem invalīdiem. Iveta, nesen šķīrusies, ar pieciem bērniem, no kuriem viens tikai nesen dzimis, mitinājās  šaurā istabiņā vecā koka mājā ar stāvām trepēm. Nepietika naudas. Arī fiziski bija par smagu.

Iveta atceras dīvaino sajūtu, kad mazie kādā svētdienā neilgi pēc aiziešanas uz Smelteriem teikuši, ka grib mājās. “Sākumā domāju, pārsakās. Bet nē, skolu sauca par pirmajām mājām. Tad bija jocīgi”. Vecākās meitas pieradušas lēnāk un ne tik viegli.

Tagad gan Līga, gan Lāsma, kas Salas skolu pabeidza pērn un otro gadu mācās Preiļu valsts ģimnāzijā, par Smelteriem stāsta tikai labu. Kā ziemas vakaros, iestājoties tumsai, kopā ar internāta skolotājām šļūkušas pa pašu uzlietu ledus trasīti, kā visi kopā spēlējuši futbolu. Meitenes laukos kļuvušas drošākas, saka mamma.

Ivetai pašai bērnu nonākšana Smelteros bijis pamatīgs spēriens, kas licis saņemties. Kad labdarības organizācijas “Eurika” puiši prasījuši, kā ģimenei vislabāk palīdzēt, Iveta ierunājusies par mācībām. Pabeigusi neklātienes studijas Rēzeknes augstskolā, viņa būs diplomēta grāmatvede. Par mācībām maksā kāda norvēģu ģimene. Iveta plāno praktizēties pie brāļa zemnieku saimniecībā, tad meklēt darbu pilsētā. Kafejnīca, kurā viņa agrāk bija pārdevēja, sen slēgta. Fiziski smagu darbu pēc vēža viņa strādāt nevar, citu atrast nav izdevies.

Iveta vairākreiz atkārto, ka tagad ir daudz labāk nekā toreiz. Pēc slimības viņa saņem invaliditātes pensiju, bērnu pabalsti kļuvuši lielāki. Galvenais - tagad viņi dzīvo labā divistabu sociālajā dzīvoklī pilsētas nomalē.

Pastarītis Raivis iet bērnudārzā blakus mājām un arī mācīsies, visticamāk, pilsētā, jo viņu atstāt Iveta vairs nespēj. Taču, ja nebūtu toreiz palaidusi bērnus uz Smelteriem, diez vai viņa varētu mācīties augstskolā. Un cerēt, ka dzīve kādreiz kļūs labāka.

Lauku skolas un sociālā politika

Ivetas stāsts apliecina vēl vienu aspektu, kas veicina noslāņošanos. Latvijā lauku skolas nav tikai lauku bērniem. Pagājušajā mācību gadā uz trim novada mazajām skolām brauca 15 Preiļu un tuvākās apkārtnes bērnu. Dažus - un tie nav trūcīgākie - vecāki vadāja pretējā virzienā.

Salas skolā atbraucējs ir katrs piektais. Visi - ģimenes apstākļu vai mācīšanās grūtību dēļ.  No Preiļu otras puses šurp pagājušajā mācību gadā brauca arī septiņi čigānu jeb romu bērni, kuri tikai Smelteros iemācījās runāt latviski. Mācībās arvien iet smagi, toties visi ir labi dziedātāji. Uz skolas rīkoto romu bērnu koncertu pavasarī sanāca pilna zāle.

Piektdaļai audzēkņu ir speciālās izglītības programma. Ir bērni, kuru vecākiem atņemtas audzināšanas tiesības, un ir bērni, kuri arī brīvdienās prasās palikt skolā.

“Reizēm mums pat ir labi, ka ir tāda Salas skola. Bērni, kas nespēj tikt galā, kas visu laiku ir problēmās - varbūt viņam tiešām pietrūkst individuālās uzmanības,” spriež Preiļu 1.pamatskolas direktore Nora Šņepste. Tā ir novada lielākā izglītības iestāde ar gandrīz pustūkstoti audzēkņu. Jautāta, kāpēc problēmbērni tādu nevar saņemt pilsētas skolā, direktore min nepietiekamo atbalsta personālu un kā paraugu min Somijas piemēru.

Somija ir starp pasaules labākajām izglītības sistēmām, un par veiksmes atslēgu sauc vienādu iespēju došanu katram bērnam katrā skolā neatkarīgi no ģimenes situācijas. To nodrošina pietiekams speciālo pedagogu skaits un sistēma, kā laikus pamanīt vajadzību un pareizi palīdzēt katram.

Arī Preiļu novada domes priekšsēdētāja Maruta Plivda atzīst, ka lauku skolas ar internātiem ir daļa no pašvaldības sociālās politikas. Pirms dažiem gadiem tāds atvērts vēl vienā no novada trim lauku skolām Pelēču pagastā.

Plivda savas lauku skolas ļoti slavē. Vecāki esot apmierināti, valsts pārbaudījumu rezultāti labi, daudzi aizejot uz Preiļu valsts ģimnāziju.

Uz eksāmenu rezultātiem, kas pašlaik ir teju vienīgais Latvijas skolu kvalitātes mērījums, eksperti visi kā viens tomēr iesaka nepaļauties. Kaut vai tāpēc, ka devītajā klasē pārbaudes darbus labo pašu skolas skolotāji, un cīņā par skolas sagabāšanu nevar izslēgt vērtējuma pavilkšanu uz augšu.

Trūcīga ģimene + lauku skola = vāji rezultāti

Speciālistu bažas apstiprina PISA dati, kas ir pasaulē atzītākā izglītības sistēmu salīdzināšanas metode. Nokļūšana tās galvgalī ir līdzvērtīga zeltam olimpiādē. Par valstīm līderēm raksta grāmatas-dižpārdokļus, pie izglītības politikas veidotājiem vizītēs plūst ideālās receptes meklētāji no citām valstīm. Tradicionāli augšgalā ir Ķīna, Singapūra, Koreja, arī Somija, kuras sasniegumi pēdējā mērījumu ciklā gan kritušies. Mums tuvējo valstu vidū ievērojams kāpums bijis Igaunijai un Polijai.

Latvijas skolēnu akadēmiskie sasniegumi ir OECD dalībvalstu vidējā līmenī - nav pārāk labi, taču arī ne slikti, turklāt katrā mērījumu reizē nedaudz uzlabojas. Taču, pētot dziļāk, atklājas neglīta aina - Rīgas ģimnāziju rezultāti mērojas ar pasaules labākajām valstīm, bet laukos (PISA definīcijā lauku skola ir tāda, kas atrodas apvidū ar mazāk nekā 3000 iedzīvotājiem), kur ģimenes daudz trūcīgākas, bērnu zināšanas ir vājas. Pamatīgu plaisu lauku un pilsētu bērnu akadēmiskajos sasniegumos tie rāda jau kopš pirmā pētījuma 2000.gadā, turklāt starp laukiem un Rīgu tā aizvien pieaug. Tas nozīmē, ka izglītība, kas pasaulē atzīta par taisnāko ceļu prom no nabadzības, Latvijā pilnvērtīgi šo uzdevumu nepilda.

Trūkums ir pirmā atbilde uz jautājumu, kas plaisu rada.  Virkne pētījumu apliecina, ka ģimenēs ar ļoti zemiem ienākumiem ir augsts stresa līmenis, bērni bieži tiek atstāti novārtā, tas mazina viņu pašapziņu. Viņi saņem sliktāku uzturu un nereti arī veselības aprūpi. Sekas redzamas skolā.

Tomēr PISA izmantotā metodika, kas ļauj analizēt bērnu sasniegumus, ierēķinot nabadzības un skolas atrašanās vietas ietekmi, rāda vēl vienu būtisku aspektu. Latvijas trūcīgie lauku skolēni mācībās atpaliek vairāk nekā viņu līdzīgā situācijā esošie vienaudži vairākās kaimiņvalstīs. Pie mums komplekts  nabadzīga ģimene un lauku skola daudz biežāk nozīmē vājus mācību rezultātus un līdz ar to sliktākas izredzes nākotnē.

 To, ka Latvijas lauku skolās ir kvalitātes problēmas, jau 2009.gadā LU doktora darbā pierādīja izglītības pētniece Ieva Johansone.

J.Johansone, kura jau vairākus gadus strādā respektablo izglītības pētījumu PRLS un TIMSS starptautiskajā centrā Bostonā, salīdzināja Latvijas lauku un pilsētu skolēnu sniegumu. Secinājums bija skaudrs - laukos arī labi situētu ģimeņu atvases, pat neraugoties uz labo pašvērtējumu, uzrāda sliktākus rezultātus nekā viņu līdzīgi nodrošināti vienaudži pilsētās. Savukārt trūcīgākie laukos atpaliek vēl vairāk nekā tikpat trūcīgie pilsētās. Tātad vaina jāmeklē citur, ne tikai bērnu sadzīves apstākļos.

Lielākas algas dos labākus pedagogus?

Tam piekrīt arī izglītības ministre Mārīte Seile. Lauku skolu atpalikšanu zināšanās saucot par ļoti satraucošu, viņa netieši norāda uz skolotāju kvalitāti un risinājumu redz jaunajā atalgojuma sistēmā. Tā gan šobrīd izskatās bezcerīgi iestrēgusi. Ja mazajās skolās maksātu vairāk, tām ar laiku būtu vieglāk piesaistīt jaunus, motivētākus, prasmīgākus pedagogus.

Salas skolā par atalgojumu nesūdzas. Tā kā vairāki pedagogi strādā arī internātā, vidējā alga te ir 633 eiro pirms nodokļiem.Mazā skolēnu skaita dēļ tieši laukos ir visvairāk skolotāju, kas saņem minimālo slodzes likmi - 420 eiro “uz papīra”. Vai vēl mazāk, jo pilna slodze daudziem nesanāk. IZM cer mazāko skolu grupā minimālo likmi pacelt llīdz 760 eiro. Tad atšķirība starp mazāko un pašu lielāko skolu pedagogu saņemto būs vien 20 procenti, nevis 60 kā pašlaik.

Vienlaikus atsevišķu speciālistu trūkumu Sala izjūt tāpat kā citur laukos, kur mazais klašu skaits viņiem nenodrošina pat pusslodzi. Kad ilgi slimoja angļu valodas skolotājs, aizvietotāju tā arī neatrada. Ilgi meklēts arī fizikas skolotājs. Tagad to mācīt uz Smelteriem reizi nedēļā brauc netālās Rudzātu vidusskolas direktors, bet dažreiz bērnus sasēdina autobusā un aizved turp. Jaunajā dabaszinātņu kabinetā, kādi ir tikai vidusskolās, tad smelterieši jauc un eksperimentē visu dienu.

Vēl pavasarī M. Seile cerēja, ka skolotāju algas izdosies pacelt jau šajā mācību gadā. Taču reforma, kas gadā prasītu papildu 30 miljonus eiro, pat nav nonākusi līdz valdībai. Pret ir lielās skolas, kurās daļai algas mazinātos, bažās par skolu slēgšanu atturīgas ir pašvaldības.

Klasesbiedriem ir nozīme

Latvijas skolotāju algas, kas ir starp zemākajām OECD vērtēto valstu vidū, galina profesijas prestižu - jaunie skolotāji skolās neienāk, esošajiem bieži trūkst motivācijas.  Tomēr, lai gan virkne pētījumu apstiprina, ka labs skolotājs bērnu “ceļ”, pētniece Ieva Johansone brīdina - tikai ar lielākām algām zināšanu plaisu starp laukiem un pilsētām izlīdzināt var neizdoties.

Johansone pierādīja, ka uz Latvijas izglītības sistēmu var attiecināt ASV izglītības sociologa Džeimsa Kolemana ASV jau pirms 50 gadiem atklāto, ka trūcīgu ģimeņu bērni ir jutīgāki pret klasesbiedru ietekmi un mācās sliktāk, ja lielākā daļa klasē ir tikpat nabadzīgi un vāji motivēti. Savukārt, ja vairums klasē nāk no labāk situētām ģimenēm un bauda lielāku vecāku atbalstu, arī trūcīgajam skolēnam “dabiski aug interese un vēlme sasniegt vairāk,” skaidro J.Johansone. Analizējot skolēnu sniegumus konkrētu klašu sastāvā, viņa secināja, ka vajadzīgais vairākums ir seši no desmit. Ja vismaz tik bērnu klasē nāktu no vidēja vai augsta SES indeksa ģimenēm, pirmsskolas vecumā skolai labi sagatavots trūcīgais lauku bērns no klases vidējā līmeņa neatpaliktu.

Kolemana secinājumi bija svarīgi, domājot, kā mazināt skolu segregāciju ASV. Lai celtu trūcīgāko bērnu sekmes, zinātnieks ieteica viņus “sajaukt” ar labākā situācijā esošajiem vienaudžiem. Latvijā tas nozīmētu - no tām vietām laukos, kur ir īpaši maz bērnu un liels trūcīgo īpatsvars, viņi būtu jāved uz pilsētu skolām, norāda J.J.ohansone.

Vajadzīgs mazo skolu audits

PISA pētījumu vadītājs Latvijā profesors Andris Kangro piekrīt J. Johansonei, taču uzsver, ka mazās skolas nav vienādas. Jāslēdz vājākās, bet pirms tam katra rūpīgi jāvērtē.

Latvijā tas darīts netiek. Neviens nevelk kopā, cik katrā skolā ir trūcīgu bērnu, cik regulāri apmeklē stundas, cik skolu nepabeidz vai tiek izslēgti. Neanalizē vecāku viedokli un beidzēju tālākās gaitas. Arī pedagogu kvalitātes iespējamās atšķirības ir tikai pieņēmums.

Aptveroši kvalitātes mērījumi, kurus IZM sola izstrādāt pāris gadu laikā, ne vien pamatotu vājāko slēgšanu, bet arī ļautu spēcīgākās stiprināt ar papildu finansējumu mācību aprīkojumam un pedagogiem, saka A. Kangro. Tas dotu iespēju sevi pierādīt arī tādām kā Salas skolai.

Ir valstis, kur tā dara. Nīderlandē un Beļģijas flāmu daļā skolas, kurās ir daudz sociālo problēmu ģimeņu bērnu, saņem lielāku finansējumu. Igaunijā piemaksas saņem skolotāji, kas strāda attālās vietās laukos. Pie mums to, vai bērns saņems palīdzību, nosaka nevis viņa vajadzības, bet skolas lielums un finansiālās iespējas. Pagājušajā mācību gadā trešajā daļā skolu nebija logopēda, aptuveni pusē - sociālā pedagoga un psihologa.

Salas skolai, kurā speciālo vajadzību bērnu ir daudz, atbilstoši skolēnu skaitam pienākas 0,01 psihologa slodze. Dzīvē tās ir četras stundas, un psiholoģe, kuras pamatdarbs ir Preiļu 1.pamatskolā, uz Smelteriem atbrauc reizi mēnesī. Logopēde secinājusi, ka braukāšana viņai nav izdevīga, tāpēc bērnus, kuriem palīdzību vajag, skola uz pilsētu ved pati. Pie viena pilsētā paķer ES finansētā “skolas piena” pakas, kuras citādi klāt neviens nevestu.

IZM plāno palielināt šiem speciālistiem paredzēto finansējumu, taču arī turpmāk to dalīs pašvaldības pašas. Kā vēl vienu rīku trūcīgāko atbalstam  ministrijā min plānu ar laiku panākt, ka skolotājs strādā tikai vienā skolā. Tad vairs nebūšot iespējama situācija, ka skolotājs pēc savu stundu novadīšanas no skolas iziet un nezina, kas ar bērniem notiek pārējā laikā, jo vairākas dienas nedēļā viņa tur nav. Mazajās skolās to gan dēvē par koku ar diviem galiem. Lai iegūtu pilnu slodzi, vienam pedagogam būs jāmāca vairāki priekšmeti, un var tikai minēt, kā tas ietekmēs kvalitāti.

Ko dara Somijā un Igaunijā

Tieši izmaksas ir tās, kas likušas lauku skolas slēgt tikpat mazapdzīvotajā Igaunijā un Somijā.

Somi to sāka darīt ekonomiskās krīzes iespaidā 90. gadu sākumā un vienmērīgi turpina līdz šim. Durvis aizvērušas vairāk nekā 1400 jeb gandrīz 70 % mazo lauku skolu. Kopš 2006.gada valdība atlikušajām vairs nepiešķir papildu finansējumu.

Vienlaikus to joprojām ir daudz - 2012.gadā 660 jeb gandrīz ceturtā daļa visu skolu. Somijā par mazajām uzskata tās, kur 1.-6.klasē ir mazāk par 50 bērniem.

Latvijā mazāk par 50 bērniem ir nepilnā simtā skolu jeb 12%. Atšķirībā no Somijas mūsējās ir vairāk klašu grupu - no 1. līdz 9. - līdz ar to tās ir dārgākas. Vēl 177 jeb 23% mācās 51 - 100  audzēkņu, neskaitot bērnudārzniekus.

Igaunijā valdība jau pirms desmit gadiem atzina, ka skolu tīkls ir neefektīvs. Lēmumi atstāti pašvaldībām, taču radītas sviras, ar kurām tās ietekmēt - galvenokārt attiecībā uz vidusskolām. Vietvarām liegts daļu pamatskolām paredzētā skolotāju atalgojuma novirzīt vidusskolām. Paralēli valsts lielākajos centros veidojusi savas, pilnībā no valsts budžeta uzturētas ģimnāzijas. Ar lielāku finansējumu panākts, ka, lai arī negribīgi, pamazām tām dod priekšroku gan skolotāji, gan skolēni.

Abās valstīs process nav ritējis viegli. Strauji, ar iedzīvotājiem nepietiekami izrunāti lēmumi bijuši sāpīgi cirtieni pa vietējām kopienām, pētot skolu slēgšanas sekas, secināja Somijas Oulu universitātes pētnieki Outi Auti un Eeva Kaisa Hyry-Beihammer. Vietējie ļaudis sūdzas, ka ir mazāk iemeslu sanākt kopā, vide kļūst nepievilcīgāka dzīvošanai, un tas neiet kopā ar vēlmi laukus saglabāt apdzīvotus.

Līdzīgus iemeslus savai pretestībai minējuši pērn Igaunijas IZM pasūtītā pētījumā aptaujātie pašvaldību vadītāji, Re:Baltica stāsta viena no tā autorēm Laura Kirsa. Pētījumu centrs “Praxis” secināja, ka līdz 2020.gadam atbilstoši demogrāfiskajiem rādītājiem un racionālam skolu lielumam - ne mazāk kā 45 skolēniem īpaši mazapdzīvotā vietā - būtu jāslēdz 27% jeb 132 skolas.

Lēmumu nav bijis

Igaunijā un Somijā, kas ekonomisku apsvērumu dēļ slēdza daļu mazo skolu, lauku skolēnu sasniegumi ir tikpat augsti kā pilsētnieku. Latvijā, kur lauki būtiski atpaliek un niecīgo algu dēļ trūkst skolotāju, politiķi līdz šim nav darījuši gandrīz neko. Skolēnu skaits pēdējos 15 gados krities četras reizes straujāk nekā skolu.

Visa atbildība atstāta pašvaldībām(skat.28.lpp.pdf.), kas rīkojušās pēc savas izpratnes par labu izglītību. Visbiežāk - izdabājot vēlētājiem un domājot, lai skolēns ar visu naudu neaizietu uz blakus pašvaldību.

2009.gadā savu padarīja krīze. Grūstot valsts budžetam, tika gandrīz divkārt samazināts valsts finansējums pedagogu atalgojumam. Rezultātā pašvaldības bija spiestas slēgt 57 skolas - lielāko skaitu viena gada laikā.

Toreiz IZM aktualizēja pētnieku ieteikumu pamatskolās saglabāt tikai pirmās sešas klases. 7.-9.klasi, kurās ir vairāk speciālo priekšmetu un vajadzīgs plašāks mācību aprīkojums, ieteica veidot pie vidusskolām lielākos centros.

Dzīvē tas noticis tikai dažās skolās un kā vēlamais variants atgriezies tagad jaunajā atalgojuma modelī. IZM arī aktualizējusi plānu noteikt minimālo audzēkņu skaitu vidusskolas klasēm, kas lauku apvidū aptuveni 80 skolām patlaban nav izpildāms. Līdzīgi mēģinājumi bijuši arī iepriekš, taču tāpat kā pašlaik sastapušies ar asu pašvaldību pretestību.

Paralēli politikas dokumentos tika plānota mazo skolu pārtapšanu daudzfuncionālos centros. Valsts tālāk par plāniem netika, un naudu un prasmes 53 skolām, tostarp Salas, konkursa kārtībā iedeva “Sorosa fonds - Latvija”.

Kas notiek, kad slēdz skolu

Preiļu novads skolas slēgšanai ir gājusi cauri. 2010.gadā dome likvidēja vienu no tobrīd četrām lauku skolām - pamatskolu Aizkalnē, kas daudziem labāk zināma kā Raiņa Jasmuiža. Tagad lēmumu nenožēlo, arī vecāki ar jaunajām skolām esot apmierināti.

Beigās tajā mācījās ap 30 bērnu. Pēc slēgšanas lielākā daļa aizgāja uz Preiļu 1.pamatskolu. Līgas Tumašovas audzināmajā klasē toreiz ienāca un joprojām mācās četri Aizkalnes bērni. Viņa ir gan 1.pamatskolas, gan divu lauku skolu psiholoģe un noraida vēlāk domes priekšsēdētājas teikto, ka “lauku bērns pilsētā pazūd”. “Ja bērns ir komunikabls, emocionāli drošs, ja ar viņu viss ir kārtībā, problēmu nav. Ja kaut kas ģimenē nav labi, tikpat grūti skolā iet arī pilsētniekam.”

Paši bērni, kam tagad jābraukā uz pilsētu, kā lielāko neērtību min autobusa gaidīšanu pēc stundām. Tiesa, lielākā daļa Aizkalnes pagasta bērnu uz skolu braukāja arī pirms skolas slēgšanas - ciemata centrā māju ir maz, cilvēki lielākoties dzīvo attālās viensētās.

Rītos no Aizkalnes tagad dažādos virzienos aizrūc trīs skolu autobusi. Lai gan viens no argumentiem pret skolu slēgšanu allaž bijis pārāk tālais ceļš līdz nākamajai skolai, tuvāko, Rušonas pamatskolu, izvēlējās vismazāk ģimeņu, jo tā ir citā novadā. Pašvaldības, savā starpā konkurējot par naudu, ģimenēm izdabā, vienlaikus pašu cilvēkiem ļaujot šaubīties, vai dzenājot trīs autobusus, tiešām tiek ietaupīts.

Pirmsskolas grupām jāpaliek

Pretēji bažām par skolas ēku aizlaišanu postā te tā nav slēgta un ir mājas labi apmeklētam sabiedriskajam centram. Taču līdz ar skolu Aizkalnē slēdza arī pirmsskolas grupu. Sākotnēji bijis domāts to saglabāt, taču pašvaldībā secināts, ka bērnu ir maz. Organizēt mācības un uzturēt virtuvi būtu dārgi. Tagad daļa mazuļu kāpj skolas autobusos, citi paliek mājās.

Tas ir pilnīgā pretrunā ar izglītības pētnieku ieteikumiem. Johansone,  balstoties uz lasītprasmes testu rezultātiem, doktora darbā atklāja: laukos bērnudārza apmeklēšana daudz būtiskāk ietekmē bērna vēlākās spējas mācīties nekā pilsētās. Jo īpaši trūcīgā vidē ārkārtīgi svarīgi tuvu mājām nodarbībās iesaistīt jau 2 - 3 gadus vecus ķiparus.

Pēdējos gados par to daudz runāts ASV, kur izglītības noslāņošanās ir ne mazāka problēma. Nobela prēmijas laureāts ekonomists Džeimss Hekmens pierādīja, ka, ļaujot nabadzīgo ģimeņu atvasēm palikt mājās, vēlāk nebūs iespējams novērst viņu atpalikšanu mācībās. Vēl vairāk - fakts, ka mazuļiem, piemēram, tiek regulāri lasīts priekšā, būtiski iespaido visu viņu dzīvi.

Kāpēc slēgt ir grūti

Pirms pieciem gadiem slēgusi Aizkalnes skolu, šopavasar Preiļu novada dome sprieda, ko darīt ar mazāko no trim palikušajām. Priekuļu pamatskolā no 1.līdz 9.klasei pērn bija vairs tikai 24 bērni, vēl septiņi - pirmsskolā. Līdz pilsētai ved 12 km asfaltēts ceļš. Vietējie smejas - kā privātskola, jo vairākās klasēs ir tikai pa vienam audzēknim. Bet iztika pat bez balsošanas. Deputāti parunāja un nosprieda, ka tā jāsaglabā.

Domes priekšsēdētāja Plivda ir pārliecināta, ka skolai jābūt, ja to vēlas iedzīvotāji, tāpēc aicina arī tās pāris ģimenes, kuras pašlaik bērnus ved uz Preiļiem, padomāt. “Lai kaimiņš kaimiņam saka - kāpēc tu tā dari! Ja gribi, lai būtu skola, kāpēc to dari?”

Tas, ka Priekuļu skolā strādā 17 skolotāji jeb viens uz katriem diviem bērniem, deputātus neuztrauc, jo pedagogiem maksā valsts. Pašvaldībai rūp nesen izremontētā ēka, kas pēc skolas slēgšanas vienalga būtu jāapkurina. Un tai ir bail, ka vecāki izvēlētos blakusnovada Rudzātus, kuru skola ir uz pusi tuvāk kā Preiļi. Tas samazinātu dotāciju pedagogu algām un pašvaldībai vēl būtu jāšķiras no prāvas summas savstarpējos norēķinos. Domes speciālisti atzīst, ka slēgt un reorganizēt varētu vieglāk, ja nebūtu šo norēķinu.

“Mums būtu vieglāk, ja valsts to izdarītu no augšas. Mēs gaidām. Domāju, ka ļoti daudzas pašvaldības gaida,” visbeidzot atklāti nosaka Plivda.

Lai būtu skolotāji, kas pieiet klāt katram

Novadi gaida, taču pieņemt pārmaiņas nevēlas. Jaunais atalgojuma modelis turēt skolu ar 20 skolēniem, ja piecus kilometrus tālāk ir cita, pašvaldībām vairs neļautu. Tas liegtu no lielo skolu pedagogiem paredzētās valsts naudas “dotēt” mazākās - tieši tā, atņemot lielākajām, dome tagad piefinansē arī visas trīs Preiļu novada lauku skolas. “Katastrofa,” par iespējamo aizlieguma stāšanos spēkā pavasarī sacīja domes priekšsēdētāja Plivda, tā netieši atklājot vienu no iemesliem, kāpēc reforma nekust.

Taču bez pašu mazāko skolu slēgšanas un klašu skaita samazināšanas citās, kas savukārt daļai skolotāju nozīmētu darba zaudēšanu, nav iespējams pārējos nodrošināt ar pietiekamu slodzi un solīto vismaz 760 eiro algu.

Laukos tad vēl vairāk bērnu rītos kāptu autobusos, taču viņiem būtu iespēja mācīties pie labāk atalgotiem un motivētiem skolotājiem. Un lielākās klasēs ar lielāku konkurenci klasesbiedru vidū. Ja pašvaldības un ministrija papildu tam atrastu veidu, kā visās, arī pilsētas skolās labi justies un vajadzīgo atbalstu saņemt katram bērniem, mēs tuvotos mērķim - vienlīdz kvalitatīva izglītība visiem un līdz ar to labākas izredzes nākotnē.

Par savu nākotni šopavasar domāja arī Ivetas meita Līga. Lai gan skolotājas un mamma bija pārliecinātas, ka viņai tāpat kā lielajai māsai Lāsmai jādodas uz ģimnāziju, Līga pēc ilgas svārstīšanās kopā ar klasesbiedreni iestājās Preiļu arodvidusskolā, kur mācīsies par pavāri. Meitene, kurai mazā Salas skola iedeva pašapziņu saskarsmē ar vienaudžiem un prieku kāpt uz skatuves, baidījās netikt citiem līdzi mācībās.