Vai domāšanu un atmiņu var nodalīt atsevišķi? Domāju, ka tas nebūs iespējams, jo tikko mēs sākam domāt par kādu noteiktu tēmu, tā cenšamies atcerēties visu, ko mēs par to zinām. Ja mums nav zināšanu par kādu konkrētu lietu, bet ir vēlme to izzināt, mēs meklēsim par to materiālus un papildināsim savas zināšanas par šo notikumu vai procesu.

Stāvot klases priekšā, vēroju šo atcerēšanās un domāšanas procesu. Ir skolēni, kuri nesagaidījuši uzdevuma skaidrojuma noslēgumu to jau ir izpratuši un risina uzdevumu patstāvīgi, bet ir skolēni, kuri vienaldzīgām acīm skatās uz tāfeli - un es zinu, ka šiem skolēniem nav pamatzināšanu, viņiem nav, ko atcerēties, nav, par ko domāt, nav, ko analizēt, jo atmiņā ir „tukšums”. Tiem skolēniem, kuri patstāvīgi ķeras pie uzdevumu risināšanas, ir atmiņas par iepriekš iemācīto vielu un vēlme parādīt savas zināšanas, varēšanu, iespējas.

Kāda mana skolniece ir atzinusi: “Man patīk pašai domāt un analizēt, man liekas, ka visu atrisinājumu rakstīšana uz tāfeles kavē vielas īstu izprašanu.”

Ja skolēnā ir ieliktas stabilas pamatskolas zināšanas, tad es kā skolotāja mācu skolēniem atkārtot pamatskolas vielu. Daļai skolēnu tas ir nepieņemami, jo viņos ir vēlme iet uz priekšu, lai sasniegtu savu mērķi. Šī iemesla dēļ esmu teikusi un atkārtošu neskaitāmas reizes, ka skolēni ir jāsadala grupās: tie, kuriem padodas matemātika, un tie, kuriem tā nepadodas.

Viens huligāns ir spējīgs pakļaut visu klasi, bet vairāki teicamnieki klasē nebūs spējīgi iespaidot nesekmīgos. Kāpēc? Tāpēc, ka sliktais piemērs un fiziskas vardarbības draudi rada lielāku iespaidu, nekā labs piemērs. Vērojot skolēnu uzvedību mācību stundās, starpbrīžos, saskarsmē ar vienaudžiem un skolotājiem, var spriest par to, kāda ir katra skolēna ģimene, kādas ir ģimenes tradīcijas, uz kādām vērtībām tās tiek balstītas. 

Tikai daži no trīsdesmit skolēniem veic savu darbu apzinīgi, labā rokrakstā, glīti zīmē ģeometriskās figūras, izmanto tam paredzētos rīkus, bet lielākā daļa to dara pavirši, steigā. Tādus darbus nepatīk labot, jo ir jātērē laiks, kura pietrūkst, lai izprastu skolēna rokrakstu, uztvertu viņa domu gājienu.

Bērnam no mazām dienām ir jāstāsta, ka viņa pirmais darbs ir mācības, ka tās zināšanas, kuras viņš apgūst, būs vajadzīgas nākotnes profesijai un visai dzīvei. Lielākajā daļā ģimeņu vairāk vai mazāk tiek runāts par attieksmi pret mācībām, bet bieži tiek aizmirsts, ka bērns ņem piemēru no saviem vecākiem. Kādu piemēru bērni gūst no vecākiem, kuri nievājoši izsakās par savu darbu, stāsta par to, kā noslaistījušies dienu, agrāk aizgājuši no darba, jo ir garlaicīgi un maz maksā. Bērns saprot, ka arī viņa darbs ir garlaicīgs un par to neko nemaksā. 

Mūsdienās skolas direktoram ir vajadzīgas labas sekmes, lai skolai būtu laba slava un šī iemesla dēļ uz augstākām instancēm ir jāsūta "labas" atskaites. Ko dara šāds direktors? Vērš represīvu spiedienu pret spītīgajiem skolotājiem, kuri atsakās skolēniem ar nepietiekamām zināšanām izlikt labus vērtējumus. Kareivīgi vecāki dodas pie skolotāja, lai pierādītu, ka tas ir nejēga un neprot mācīt.

Visi zina, ka tādus, kuriem nav zināšanu, ir viegli vadīt, pakļaut savai gribai, savām vajadzībām.Tādi direktori ap sevi veido sekotāju grupu, kurā ietilpst zemu kvalificēti skolotāji, bet ar augstām kvalifikācijas pakāpēm. Kādēļ nekvalificēti skolotāji? Tas tādēļ, ka šādi cilvēki pildīs jebkuru priekšniecības pavēli, jo saprot, ka var zaudēt darbu, ja direktors uzskatīs par vajadzību izsaukt Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) kvalitātes komisiju.

Ko no šādas attieksmes ir iemācījies skolēns? Viņš ir iemācījies to, ka gan jau izvilks, jo nesekmīgo taču nedrīkst būt, re, skolotāja mūs mācīja, bet maz iemācīja, jo 10.klasē no vērtējuma „8” palika tikai „4” balles. Un tikai semestra vidū skolēns saprata, ka ir maldināts... 

Vecāki bērna vietā izvēlas profesiju, skolas izvēlas, ko mācīt un gala rezultāts ir tāds, ka skolēns nezina, kas viņš ir un ko viņam darīt.  Kamēr cilvēks pats nav veicis izvēli, ko viņam mācīties un kur strādāt, viņš neuzņemas atbildību par savu veikumu.

Ja klases tiek sastādītas bez skolēnu atlases, neņemot vērā viņa spējas, piemēram, apgūt matemātiku, šādā veidā skolēns tiek vardarbīgi piespiests mācīties to, kas viņam nepadodas, to, kas nesaistās ar viņa nākotnes profesiju, un no šāda skolēna gaidīt labas sekmes ir bezcerīgi, ja vien viņā nemīt sportiskais gars. Ja skolēnam dažādu iemeslu dēļ ir grūtības apgūt matemātiku, tas nenozīmē, ka viņš ir nesekmīgs citos mācību priekšmetos.

Šādi skolēni parasti izjūt diskomfortu un bieži vien zaudē vēlmi apgūt citus priekšmetus vai pat atstāj skolu, jo saprot, ka ceļš uz augstskolu kā filologam ir slēgts. Šo pašu domu mēs varam attiecināt uz jebkuru citu mācību priekšmetu, kurš nesaistās ar bērna nākotnes profesiju, tādēļ esmu šokēta par to, ka kādam ir radusies ideja ieviest obligāto eksāmenu fizikā, ķīmijā, dabaszinībās.

Pirms spriest par kādas valsts ekonomisko izaugsmi, ir vērts iepazīties ar šīs valsts mācību modeli, jo kvalitatīvākas zināšanas saņem nākotnes darba darītājs, jo augstāku attīstības pakāpi sasniedz šī valsts. Ja paskatāmies kādu ekonomiski augsti attīstītu valsti, pirmais, ko iesaka, apskatīties šīs valsts skolu mācību modeli, sākot no pirmsskolas līdz augstākajām mācību iestādēm.

Vairākus gadus strādājot vidusskolas klasēs, esmu novērojusi, ka skolēniem netiek mācīts domāt radoši. Lielākā daļa pamatskolas skolotāju, kuriem nav radošas pieejas darbam, ņem kādu noteiktu standarta metodi, kā risināt uzdevumus, un iekaļ to bērnam. Šāds skolēns ilgu laiku nebūs spējīgs domāt radoši matemātikā. Sastopoties ar manu mācīšanas metodi, sākumā bērns ir apjucis, un šis apjukums ir pamatots, jo, daļa pamatskolas skolotāju, nepārzinot vidusskolas prasības, ir iekaluši vienu standarta metodi, kā risināt doto uzdevumu. Mana metode sevī ietver izvērstu vielas izklāstu. Izklāstot vielu, es piedāvāju skolēnam saprast, ka nepastāv tikai viena pieeja, kā risināt doto uzdevumu, bet var būt dažādas pieejas. Mācu skolēnam redzēt visu tēmu kopumā, saskatīt kopsakarības, jo iegūtās iemaņas būs vajadzīgas, mācoties augstākajās mācību iestādēs.

Rakstot pārbaudes darbus, ļauju skolēnam izvēlēties grūtības pakāpi, pārbaudīt savas zināšanas un varēšanu, piedāvājot uzdevumus no vienkāršākajiem līdz sarežģītākajiem uzdevumiem, un skolēnam tiek dota iespēja iegūt tādu vērtējumu par zināšanām, kādu viņš ir spējīgs iegūt.