Ar to parasti tiek komentēta dīvaina, īpatnēja, savdabīga uzvedība, rīcība, reakcija, aizmirstot par šī vārda patieso saturu. Būt atšķirīgam, īpatnējam, savdabīgam arī tad, ja apkārtējos tas pārsteidz, nav nekas slikts. Gluži otrādi, tas, ka mēs nebaidāmies būt mēs paši, reaģēt un rīkoties atbilstoši sev, ir drošs pamats, lai veidotu savu dzīvi un izdarītu savas izvēles. Šizofrēnijas pazīmes, kas var liecināt par saslimšanu, kā arī ārstēšanas iespējas izklāsta krīžu un konsultāciju centra Skalbes psihoterapeite Ritma Lasmane.
Šizofrēnija – savdabība vai slimība?

Kas ir šizofrēnija?
Šizofrēnija ir smaga psihiska saslimšana, kas ietekmē cilvēka smadzenes. Slimības rezultātā mainās cilvēka pasaules uztvere, domāšana, sajūtas un līdz ar to arī uzvedība. Veselam cilvēkam, lai cik savdabīga nebūtu viņa reakcija, saglabājas saistība ar realitāti - ir ārējs notikums (saruna, situācija), kuru viņš uztver, sajūt, domā un reaģē (iekšēji vai ārēji). Kad cilvēks slimo ar šizofrēniju, zūd iekšējais veselums, sakarības starp realitāti, domām, sajūtām un rīcību. Cilvēks vairs nespēj racionāli izvērtēt apkārt notiekošo un savas attiecības ar citiem, nespēj atšķirt iekšējo pieredzi no apkārt notiekošā. Zūd robeža starp sevi un citiem, starp savām un citu domām. Ilgstoši slimojot, parādās būtiskas izmaiņas cilvēka personībā.
Tiek uzskatīts, ka ar šizofrēniju slimo 1% cilvēku visā pasaulē, tātad katrs simtais no mums. Lielākajā daļā gadījumu šizofrēnija parādās vēlīnā pusaudžu vai jauniešu vecumā (15 - 28 gadi). Šizofrēnija nav pilnībā izārstējama - tā ir smaga un hroniska saslimšana, kuras ārstēšana var būt ilgstoša un grūta, tomēr cilvēki dzīvo ar dažādām neārstējamām slimībām, iemācās tām pielāgoties un sadzīvot. Arī saslimstot ar šizofrēniju, lielā daļā gadījumu, laikus saņemot nepieciešamo medicīnisko palīdzību un psiholoģisko atbalstu, var iemācīties ar savu slimību sadzīvot un dzīvot pilnvērtīgu, apmierinošu dzīvi - mācīties, strādāt, veidot attiecības. Neatsverams ir arī ģimenes un draugu atbalsts. Pētījumi liecina, ka vientulība vai apkārtējo cilvēku neiecietīgā attieksme padara slimības saasinājumus biežākus un smagākus.
Šizofrēnijas pazīmes
Diemžēl parasti šizofrēnija tiek diagnosticēta tikai pēc pirmās psihotiskās epizodes - kad cilvēks pirmo reizi pilnībā zaudē saistību ar realitāti. Jo agrīnāk tiek diagnosticēta šizofrēnija, jo veiksmīgāka ir slimības ārstēšana. Pacienti pēc pirmā saasinājuma un šizofrēnijas diagnosticēšanas mēdz atcerēties, ka jau pirms tam ir jutušies dīvaini. Tādēļ R. Lasmane aicina pievērst īpašu uzmanību agrīnām ārēji pamanāmām pazīmēm, kas var liecināt par šizofrēnijas iespējamību:
- sociāla norobežošanās, izolēšanās, aizdomīgums;
- personīgās higiēnas neievērošana, nevērīgums pret apģērbu;
- izmaiņas mīmikā, nespēja paust prieku, nespēja raudāt vai pārmērīga raudāšana, situācijai neatbilstoša smiešanās;
- pārmērīgs nogurums, miegainība vai nespēja gulēt;
- pēkšņas izmaiņas personībā, negaidīts naidīgums, pārmērīgi asa reakcija (izmisums) gadījumos, kad ģimenes locekļi vai vienaudži nepiekrīt vai nosoda, nepārvarama spītība, nomāktība (smaga un nepārejoša);
- nespēja koncentrēties, tikt galā ar sīkiem sarežģījumiem; vienaldzība pat ļoti svarīgās situācijās;
- agrāk interesējušu nodarbju pārtraukšana, izkrišana no dzīves; sekmju līmeņa vai sasniegumu sportā krasa pasliktināšanās, aizmāršīgums, vērtīgu lietu zaudēšana;
- pārmērīga aktivitāte vai nekustīgums; svārstīšanās no viena uz otru, dīvaini žesti, pozas, gaita, skatīšanās stingi, gandrīz nemirkšķinot vai pārmērīga mirkšķināšana;
- pārmērīga reliģiozitāte, pārņemtība ar misticismu, okultismu;
- pārmērīga jūtība pret stimuliem (skaņu, gaismu, krāsu), krasas izmaiņas ožas un garšas sajūtās, pārmērīgs jūtīgums vai aizkaitinājums, kad kāds pieskaras, atteikšanās pieskarties cilvēkiem vai lietām, piemēram, pieskaras tikai ar cimdiem;
- ārēji pamanāma, strauja svara zaudēšana;
- mēģinājumi izbēgt, mainot vidi;
- daudz raksta bez nozīmes, jēgas, dīvaini paziņojumi, dīvaina vārdu lietošana, jaunvārdu radīšana.
Nekas no iepriekš minētā pats par sevi atsevišķi nav uzskatāms par psihiskas saslimšanas pazīmi. Turklāt šādas agrīnās pazīmes var liecināt ne tikai par šizofrēnijas, bet arī par citu psihisku vai citu traucējumu iespējamo veidošanos. Situāciju vēl vairāk sarežģī tas, ka daļa no minētā ir pusaudžiem raksturīga uzvedība. Tomēr, ja ilgstoši ir novērojamas vairākas no šīm pazīmēm un ja tuviniekiem ir iekšēja sajūta, ka kaut kas ir ne tā, būtu svarīgi piedāvāt aprunāties ar speciālistu (psihoterapeitu, psihiatru).
Līdzās ārējām pazīmēm, protams, ir arī paša cilvēka subjektīvās izjūtas. Tās var būt vēl daudzveidīgākas un individuālākas nekā ārēji pamanāmās pazīmes. Daži piemēri no prakses:
- pēkšņa, pieaugoša iekšēja tukšuma izjūta;
- sajūta kā aiz stikla sienas, kurai nav iespējams tikt cauri;
- uzmācīgs jautājums "ko tas nozīmē es?", ieraksti dienasgrāmatā par sevi, kas rakstīti trešajā personā (viņa gāja, viņa skatījās);
- brīži, kad izmainās telpas un laika izjūta (nokavē nodarbību, jo uz brīdi pazūd laiks, nespēj pakustēties aiz bailēm);
- sajūta, ka manas rokas nav manas;
- visam, uz ko skatos, ir izplūdušas kontūras, viss it kā dubultojas un pārklājas;
- pieaugošs apjukums un iekšēja haosa izjūta;
- nepārvarams nogurums un bezspēks bez ārēja iemesla;
- aizvien lielāka piepūle, lai tiktu galā ar pierastām ikdienas aktivitātēm;
- aizvien mazāk spēju kontaktēties ar citiem, man ir par daudz;
Lai kādas nebūtu subjektīvās ilgstoši mokošās domas un sajūtas, tas ir pietiekams iemesls, lai meklētu speciālista palīdzību.
Palīdzības meklēšanai parasti visvairāk traucē mūsu sabiedrībā vēl joprojām valdošie aizspriedumi attiecībā uz psihiskām saslimšanām. Tās tiek uzskatītas par kaut ko apkaunojošu un slēpjamu. Kad mums sāp zobs, ir gadījies salauzt kāju vai noķert smagu vīrusu, mēs nešaubāmies, ka labākais risinājums ir meklēt speciālista palīdzību. Kādēļ gan lai būtu citādāk, ja ilgstoši ciešanās un sāpēs mokās mūsu dvēsele?
Šizofrēnijas simptomi
Šizofrēnijas izpausmes ir ļoti individuālas un dažādas. Ir daudz simptomu, kuri var liecināt par šizofrēniju. Tomēr jāatceras, ka diagnosticēt šizofrēniju drīkst tikai speciālists!
Halucinācijas - maņu kropļojumi, kas cilvēkam pašam ir ļoti reāli un parasti apdraudoši. Cilvēks redz, dzird, saož, sagaršo vai satausta to, kā reāli nav, piemēram, dzird balsis, redz tēlus, ēdiens garšo dīvaini.
Murgu idejas - īstenībai neatbilstošas idejas un pārliecības, kuras nav iespējams koriģēt vai izmanīt ar loģiskiem skaidrojumiem vai citiem acīmredzamiem pierādījumiem.
Dezorganizēta, fragmentēta domāšana - saraustīti maina tēmas - viens teikums par kaut ko vienu, otrs - par kaut ko pilnīgi citu, teiktajam trūkst jēgas. Dezorganizēta domāšana var radīt arī uzvedības traucējumus (nemierīga uzvedība, nespēja ievērot personīgo higiēnu) un emocionālos traucējumus.
Samazināta spēja paust emocijas - izskatās, ka cilvēkam nav emociju, piemēram, neveido acu kontaktu; nemainīga sejas izteiksme, runa ir monotona, bez intonācijas un uzsvariem, trūkst galvas un roku kustību, kas emocionāli uzsver teikto.
Verbālo izpausmju traucējumi, piemēram, neoloģismu (jaunu vārdu) veidošana, skaļa runāšana ar sevi, neloģiska runa, nesakarīga dažādu vārdu vai teikumu savienošana, pēkšņa runas pārtraukšana teikuma vidū.
Gribas traucējumi - nespēj uzsākt vai turpināt uz mērķi vērstas aktivitātes (mācības, darbs).
Šāds simptomu uzskaitījums, protams, nerada priekšstatu par apjukumu un bailēm, kas rodas, dzīvojot šādā realitātē. Gan halucinācijas, gan murgu idejas, gan sajūtas pašam šizofrēnijas slimniekam ir absolūti reālas, jo viņa smadzenes saka, ka tā ir realitāte. Visas ārēji redzamās dīvainības ir mēģinājumi ar šo realitāti sadzīvot.
Tā kā šo realitāti izturēt ir grūti, tad cilvēkam, kurš saslimis ar šizofrēniju, ir daudz lielāks pašnāvības risks.
Šizofrēnijas izcelsme
Šizforēnijas izcelsmē nozīme ir vairākiem faktoriem, taču neviens no tiem pats par sevi nav pietiekams, lai izskaidrotu, kādēļ cilvēks saslimst ar šizofrēniju. Pētījumos tiek uzsvērta iedzimtības loma šizofrēnijas attīstībā. Gadījumos, kad tuvāko asinsradinieku vidū jau ir novērota saslimšana ar šizofrēniju, saslimstības risks tomēr var būtiski palielināties. Ja vienam no vecākiem ir bijusi šizofrēnija, tad bērniem risks ir saslimt 13% gadījumu. Ja slimi ir abi vecāki, saslimstības risks pieaug līdz 35-40%. Saslimšanas risku var palielināt arī dažādi nelabvēlīgi faktori, kas iedarbojas uz galvas smadzenēm, kad tās vēl tikai attīstās grūtniecības laikā. Pētīta tiek arī nelabvēlīgas sociālās vides, vardarbības un narkotisko vielu lietošanas ietekme uz šizofrēnijas rašanos un attīstību. Vienlaikus ne katrs, kam ir paaugstināts šizofrēnijas risks, saslimst. Nav skaidrs, kādi tieši vides un dzīves faktori nosaka, vai cilvēks, kam ir palielināts risks, saslims vai nesaslims. Turklāt lielai daļai cilvēku, kuri saslimst ar šizofrēniju, šī slimība ģimenē nav bijusi diagnosticēta.
Pagaidām medicīnas zinātne vēl nevar novērst saslimšanu ar šizofrēniju, tomēr mēs katrs varam mēģināt atrast sevī pietiekami daudz cilvēcības un iejūtības, lai saprastu, ka ar šizofrēniju slims cilvēks dzīvo ļoti mokošā pasaulē, kas ir pilna draudu, trauksmes un ciešanu. Mēs katrs varam meklēt savas iespējas nevis atstumt, bet atbalstīt un palīdzēt.
Raksts tapis Slimību profilakses un kontroles centra un Veselības ministrijas rīkotās kampaņas Nenovērsies! ietvaros.
Plašāku informāciju par šizofrēniju, depresiju un citām psihiskām saslimšanām (somatoforma veģetatīva disfunkcija, neirotiski ar stresu saistīti traucējumi, ēšanas traucējumi u.c.) meklējiet Nenovērsies! mājaslapā.