PIESLĒDZIES E-KLASEI

Piektdiena, 2024. gada 24. maijs

Ilvija, Marlēna, Ziedone

Skolotāja Jūlija Šķestere: iepriekš nenovērtēju skolotāju laika, spēka un emocionālo ieguldījumu
Skolotāja Jūlija Šķestere: iepriekš nenovērtēju skolotāju laika, spēka un emocionālo ieguldījumu
Foto: Jūlija Šķestere
“Viss ir situatīvs – ar šo pārliecību es eju dzīvē, pielāgojoties situācijai. Pat tad, ja sagatavoju perfektu stundu, tas nenozīmē, ka man izdosies stundu novadīt perfekti,” stāsta Jūlija Šķestere, skolotāja Ludzas pilsētas vidusskolā un Rēzeknes 2. vidusskolā, kura māca padziļināto priekšmetu “Sociālās zinātnes II”, t.i., sociālās zinības un uzņēmējdarbības pamatus. Viņa norāda, ka spēku darba vidē balstītajām studijām “Mācītspēks” gūst no atbalsta ģimenē, kolēģiem un arī no skolēniem.

Vēlmi kļūt par skolotāju Jūlija apzinājusies, jau studējot komunikācijas zinātni Latvijas Universitātē, taču bakalaura studijas ar darba vidē balstītājām studijām “Mācītspēks” nebija iespējams apvienot. Pēc bakalaura grāda iegūšanas viņa sākotnēji plānoja strādāt savā profesijā, taču darbs uzņēmumā, apmācot jaunos darbiniekus gan individuāli, gan grupās, aizrāva un motivēja tomēr izvēlēties skolotāja profesiju.

“Pirms pati kļuvu par skolotāju, neapzinājos to slodzi, kas dažreiz var būt skolotājam – ka viņi dažreiz var pat “dzīvot skolā” un ka ir ļoti grūti nodalīt savu privāto dzīvi no darba. Agrāk man bija iespaids, ka skolotājs iegūst izglītību universitātē, iziet praksi, un tad skolā atliek vien paņemt grāmatas un burtnīcas, un stāstīt, taču tagad, esot procesā, es saprotu, cik tas no skolotāja ir liels laika, spēka un arī emocionāls ieguldījums,” norāda jaunā skolotāja.

Lai nodrošinātu sev atbilstošu slodzi un samaksu par darbu, Jūlija izvēlējusies strādāt gan Rēzeknes 2. vidusskolā, gan Ludzas pilsētas vidusskolā: “Ir vairāki izaicinājumi, ar ko es sastopos ik dienu. Strādāt divās darba vietās nav viegli, bet es to apzinos ar skatu nākotnē: man varētu pavērties plašākas iespējas. Tā ir iespēja paplašināt savu pieredzi. Sociālajās zinībās man ir arī jāmāca padziļinātais kurss, ar kuru man pašai vēl ir jāstrādā. Lai gan es izmantoju arī gatavus materiālus, ir tomēr jāiegulda darbs, lai mācību saturs skolēniem ir labi saprotams.”

Jūlija norāda, ka vēl viens izaicinājums ir skolēnu uzvedība un kopīgas valodas atrašana: “Katra klase ir citāda, un katrai ir jāatrod piemērotākā pieeja un atbilstošās pedagoģiskās metodes. 12. klases skolēnus dažreiz saucu par jauniešiem, dažreiz par topošajiem kolēģiem, savukārt 5. klases skolēni vairs nav bērni, viņi ir pusaudži, un ir jāatrod veids, kā katru no 24 skolēniem uzrunāt, iesaistīt. Dažām klasēm nevar dot grupu darbus, tikai individuālos, bet ir klases, ar kurām varam izpausties radošāk un pielietot zināšanas praksē oriģinālāk.”

Runājot par dienas ritmu, Jūlija atklāj, ka tas ir saspringts: “Ja agrāk biju pūce, tad pašlaik es pēc kopīga laika pavadīšanas dodos gulēt ar savu meitu jau pusdeviņos, deviņos vakarā. Ceļos ap plkst. 4.30, lai sagatavotos stundām, ja neesmu kaut ko paspējusi izdarīt skolā, kā arī lai iekšēji, emocionāli sagatavotos darba dienai. Mājās es negribu pavadīt laiku pie datora, tas ir laiks ģimenei. Mājas darbam es nevaru sakoncentrēties – domāju, ka vajadzētu sakārtot māju, pagatavot ēst. Es vēlos iziet ārā ar vīru un meitu. Līdz ar to es šobrīd ilgāk aizkavējos darbā, bet mājās esmu tikai un vienīgi ar ģimeni.” Skolotājas ceļš uz Ludzu ir aptuveni stundu ilgs, izmantojot sabiedrisko transportu. Dienā Jūlijai ir jāvada no piecām līdz deviņām mācību stundām, taču pēc tam viņa gatavojas nākamajai dienai, pārbauda mājasdarbus u.tml.

Darba vidē balstīto studiju “Mācītspēks” pirmā gada dalībnieki paralēli darbam skolā piektdienas pavada, studējot Latvijas Universitātē, Daugavpils Universitātē vai Liepājas Universitātē. “Pašlaik  mēģinu visu līdzsvarot: studijām veltu laiku brīvdienās, piemēram, sagatavojot literatūru diplomdarbam.”

Spēku darbam un mācībām Jūlija smeļas ģimenē: “Man ir liels atbalsts no ģimenes – no mana vīra, maniem un vīra vecākiem. Es sagatavojos pati un sagatavoju savu ģimeni, ka mums būs aktīvi jāsadarbojas un šis gads [kamēr iegūstu skolotāja kvalifikāciju] mums būs grūts, bet tas nebūs mūžīgi. Man ļoti ir paveicies arī ar mentoriem gan Ludzā, gan Rēzeknē. Rēzeknes 2. vidusskolas vēstures un sociālo zinību skolotāja bija klases audzinātāja manam tētim, tad – manam brālim. Pie viņas mācījos arī es, un tagad, atgriežoties skolā, ar viņu sadarbojos jau kā kolēģe. Savukārt Ludzā ir brīnišķīga mentore, kura palīdz man ar padomiem un materiāliem, kā arī palīdz atrast īsto ceļu problēmsituācijās.”

Skolotāja norāda, ka arī skolu vadība ir ļoti pretimnākošana un uz sadarbību vērsta, kā arī “Mācītspēks” jauniegūtie kolēģi – citi jaunie skolotāji ir vērtīgs resurss, tāpat arī paši jaunieši: “Vēl viens enerģijas avots ir paši skolēni. Es ļoti priecājos, ka, vismaz manuprāt, mums ir laba sadarbība, mēs esam atraduši kopīgu valodu arī ar tiem, kuri varbūt sākotnēji nebija tik atvērti. Skolēnu brīvlaikā man pat nav ērti strādāt bez viņiem klasē – es viņus nedzirdu, neredzu, ir jāatrod enerģija darbam sevī. Cenšos viņu atbalstīt arī ārpusskolas pasākumos: pie Ludzas pilsētas vidusskolas jauniešiem reizi mēnesi braucu uz handbola spēlēm, bet kopā ar Rēzeknes 2. vidusskolas piektajām klasēm būšu kā atbalsts skolas Ziemassvētku pasākumā.”

Visbeidzot skolotāja norāda, ka arī materiālais atlīdzinājums ir ļoti svarīgs: “Izvēloties skolotāja profesiju, man bija svarīgs atalgojums. Es meklēju darbu, kas ir labi apmaksāts, skatījos, vai varu atbilst šim amatam. Ģimenei ir svarīgs mans pienesums, tas ir pašsaprotami. Bet arī pašizaugsme, pašattīstība, un refleksija par šo pieredzi ir tas dzinulis, kas mani arī tur skolā, nevis kādā citā darba vietā, kur varbūt būtu vieglāks šis ceļš. Tie izaicinājumi uzlādē!”