Turpinājumā – pētījuma, kuru prezentēja LIZDA priekšsēdētāja Ingrīda Mikiško, nozīmīgākie fragmenti un atziņas.

Divus gadus LIZDA ir veikusi šo projektu, lai padziļināti izprastu, ko nozīmē pedagoga cienīgs darbs (pētījuma e-versija pieejama interneta lapā). Projektu īstenoja ar Norvēģijas Inovāciju aģentūras un Norvēģijas finanšu instrumenta programmas Globālais fonds cienīga darba un trīspusējās sadarbības veicināšanai atbalstu. Pētījumu veica aptaujas veidā, aptaujājot 1500 izglītības darbinieku, lai noskaidrotu, ko pedagogi domā par cienīgu darbu, kā vērtē pašreizējo darba vidi, kāda būtu vēlamā vide.

Cienīgs darbs ir starptautiskā diskusijā izstrādāts un starptautiski lietots termins, ar kuru apzīmē visu, pēc kā cilvēks tiecas savā darba dzīvē: iespēju strādāt produktīvi un radoši, taisnīgu atalgojumu, drošību darba vietā, sociālo aizsardzību ģimenei, iespējas personības izaugsmei un sociālajai integrācijai, iespēju brīvi paust savus apsvērumus par problēmām, tiesības organizēt un piedalīties lēmumu pieņemšanā utt.

Pedagoga darbam ir jābūt cienījamam, bet…

No pētījumā iesaistīto skolotāju atbildēm var secināt, ka viņi uzskata – pedagoga cienīgam darbam raksturīgs tas, ka šis darbs ir sabiedrībai vajadzīgs, sniedz gandarījumu, darot to no sirds, ar prieku un godprātīgi. Tas ir darbs, par ko pienākas un tiek saņemts cienīgs atalgojums, darbs, ko atzīst un novērtē skolēni, viņu vecāki, tuvinieki un sabiedrība kopumā. Cienīgs darbs tiek veikts piemērotā, sakārtotā, drošā vidē, ar atbilstošu mācību līdzekļu nodrošinājumu un sniedz arī karjeras izaugsmes iespējas. Pedagogi uzskata, ka realitāte Latvijas izglītības sistēmā ir krasi atšķirīga no cienīga darba ideāla, jo gandrīz katrā no minētajiem cienīga darba aspektiem ir problēmas. Skolotājiem ir pārliecība – lai arī ir daudz problēmu, pēc būtības pedagoga darbs ir cienījams un viņi strādā prestižā profesijā. Lielākā izglītības darbinieku neapmierinātība skar atalgojuma problēmu – pedagogi uzskata, ka tas neatbilst viņu iegūtajai izglītībai, ieguldītajam darbam un atbildībai. Atalgojuma dēļ pedagoga darbs Latvijā tiek uzskatīts par necienīgu. Viņi jūtas kā situācijas ķīlnieki – grib godprātīgi un ar misijas sajūtu strādāt savā profesijā, bet niecīgais atalgojums, kura apmēru viņiem nav iespējams tieši ietekmēt, raisa pazemojuma sajūtu. Pedagogi to mēģina risināt, strādājot vairākās darba vietās, piepelnoties ne savā profesijā, paļaujoties uz ģimenes locekļiem.

Citas ar atalgojumu saistītās problēmas, ko norādījuši pētījuma respondenti, ir: krasās algas apmēra atšķirības dažādās izglītības iestādēs dažādos Latvijas novados naudas sadales principa nauda seko skolēnam dēļ; atšķirīga algas apmēra noteikšana dažādos vispārizglītojošās izglītības posmos, neskaidrība par algas apmēru vēl mēnesi vai vairāk pēc mācību gada sākuma.

Informācija ir pietiekama, daudz ko nodrošina saviem spēkiem

Kopumā fiziskā vide izglītības iestādēs tiek attīstīta ar pašvaldību atbalstu, dažādiem projektiem, kuros iesaistās konkrētās izglītības iestādes, sponsoriem, skolēnu vecākiem un pašiem pedagogiem, kuri nereti daļu no savas jau tā pieticīgās algas izmanto mācību nodrošināšanai. Izglītības darbinieki kopumā atzinīgi vērtējuši arī informatīvo vidi. Viņiem ir pietiekama pieeja informācijai par dažādiem izglītības procesa aspektiem skolā, kā arī informācijai, kas mācību procesā nepieciešama gan skolēniem, gan pašiem pedagogiem (grāmatas, cita veida izziņas materiāli). Mācību procesā nepieciešamās informācijas apmaiņu starp skolēniem, pedagogiem un vecākiem nodrošina e-vide.

Nezina, kā rīkoties kritiskās situācijās, problēmas saskarsmē ar bērnu vecākiem

Pedagogi ir labi informēti par darba drošības noteikumiem, tomēr tikai nedaudz vairāk par pusi respondentu pilnībā zina, kā rīkoties kritiskās situācijās.

Līdztekus pamatpienākumu pildīšanai nereti papildu spriedzi un papildu pienākumus darbā izglītības iestādē pedagogiem rada attiecības ar izglītojamajiem un viņu vecākiem. Skolēnu un viņu vecāku priekšstati un uzvedība atspoguļo visas problēmas, kādas ir mūsdienu sabiedrībai. Lai gan lielākoties pedagogi veiksmīgi veido saskarsmi ar izglītojamajiem, pastāv bērnu agresivitāte un konflikti – gan pašu izglītojamo vidū, gan ar pedagogiem.

Nepieciešama vieta atpūtai

Vairākums skolotāju pauž, ka ir nepieciešama vieta/telpa atpūtai skolā, kur relaksēties, būt vienatnē vai ar kolēģiem. Skolotāji ir publiskas personas, tāpēc izjūt vajadzību pēc privātas norobežošanās iespējas. Tiek norādīts, ka sarežģītu problēmu risināšanā ar izglītojamajiem un arī sevis psiholoģiskā sakārtošanā ļoti nepieciešama kvalificētu speciālistu – psihologu, sociālo pedagogu – palīdzība.

Bažas par pensiju

Sociālās drošības dažādu aspektu vērtējumos pedagogi ir daudz kritiskāki nekā vērtējumos par darba vides drošumu. Pedagogi nav pārliecināti par iespēju saņemt sociālās garantijas, ko paredz valsts oficiālā likumdošana. Viskritiskāko vērtējumu izglītības darbinieki pauduši par iespējām saņemt cienīgu dzīvi nodrošinošu pensiju. Pārliecība, ka viņi pēc darba gaitu izbeigšanas saņems cienīgu dzīvi nodrošinošu pensiju vai arī izdienas pensiju pēc 58 gadu vecuma, ir tikai desmitajai daļai respondentu. Ņemot vērā izglītības darbinieku pašreizējo vecuma struktūru, situācija uzskatāma par negatīvu.

Sociālo dialogu vērtē skeptiski

Kopumā aptaujas rezultātos vērojama šāda tendence: jo tālāk kāda cilvēku grupa vai institūcija ir no tiešā pedagoģiskā procesa izglītības iestādē, jo kā mazāku tās iesaistes intensitāti sociālajā dialogā vērtē izglītības darbinieki. Lai gan daļa respondentu atzīst, ka Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) vienmēr vai gandrīz vienmēr iesaistās sociālajā dialogā, tomēr tās veikumu un darbības metodes sociālajā dialogā viņi pārsvarā vērtē negatīvi. IZM pedagogi izjūt kā attālinātu, formālu varas pārstāvi, kas autonomi rada likumus un noteikumus, neiedziļinoties lietas būtībā.

Koplīgumu nepieciešamība

Pozitīvi vērtējams fakts, ka daudzās izglītības iestādēs ir noslēgti darba koplīgumi. Par koplīguma nepieciešamību vienisprātis ir vairākums aptaujāto. Pedagogi uzskata, ka darba koplīgums ir instruments, ar kura palīdzību ir iespējams nostiprināt pedagogu sociālās garantijas, un tajā būtu jāpalielina sociālo garantiju klāsts. Vērtējot konkrēti noslēgto darba koplīgumu saturu, ir redzams, ka tas ir daudzveidīgs, katrā izglītības iestādē tajā iekļauti dažādi nosacījumi. Visbiežāk tajos tiek ietverti ikgadējo atvaļinājumu nosacījumi. Vairāk nekā pusē skolu koplīgumu iekļauti arī darba drošības noteikumi, darba tiesisko attiecību izbeigšanas kārtība un kvalifikācijas paaugstināšana. Visretāk koplīgumos paredzētas piemaksas par papildu darbiem un darba kvalitāti. Kopumā var secināt, ka pedagogi vēlas koplīgumos vairāk iekļaut visus materiālās stimulēšanas un sociālo garantiju aspektus, kas šobrīd tiek paredzēti retāk vai nepilnīgi.

Skolotājiem ir jāaizstāv savas prasības jeb kā streiko norvēģu pedagogi

Norvēģijas kolēģi konferencē stāstīja par savu pieredzi – kādu visai netipisku streiku, kas pie viņiem notika no šā gada pavasara līdz rudenim. Unikāls šis streiks bija tāpēc, ka galvenais protests nebija par algas pielikumu, bet gan skolotāju cīņa par profesionālu autonomiju. Stāsta Finnmark novada Izglītības darbinieku arodorganizācijas priekšsēdētājas vietnieks Bjernars Mjūens (Bjørnar Mjøen):„Streiki pie mums ir katru otro gadu, tomēr šis bija unikāls.Galvenie jautājumi, par kuriem nācās daudz šķēpu lauzt, bija darba koplīgumi un darba laiks. Neliels vēsturisks atskats: Norvēģijā līdz 2003. gadam skolotāji bija valsts pakļautībā, kopš 2003. gada skolotāji nonāca pašvaldību pakļautībā. Tādējādi tika mainīti savstarpējie līgumi. Pašvaldības pamazām sāka slēgt ar skolotājiem jaunus darba līgumus, kuros bija skolotājiem nepieņemami noteikumi. Viens no tiem bija noteikta darba laika – 7,5 stundu darbadienas – kā obligāta nosacījuma ieviešana. Skolotāji to uztvēra kā viņu profesionalitātes apšaubīšanu un pamazām brieda protestam.

Šā gada pavasarī arodbiedrība ar e-pasta starpniecību izsūtīja visiem saviem biedriem jauno līgumu projektu, ko darba devēji piedāvāja skolotājiem, un skolotāji nebija ar mieru piekrist (61 200 biedru piedalījās balsošanā, un 46 000 biedru pateica nē). Skolotāji vērsās ar neizpratni pret arodbiedrību, radās konflikti starp arodbiedrības vadību un skolotājiem.

2013. gada vasarā bija pirmās protesta akcijas. Tās sākās Bergenā, un tobrīd šai kustībā piedalījās vien 36 izglītības darbinieki. Skolotāji visi sāka ģērbties vienādos T-kreklos ar uzrakstu SKOLOTĀJU STREIKS un ĻAUJIET SKOLOTĀJIEM BŪT SKOLOTĀJIEM!. Pedagogi vēlējās paši organizēt savu darba laiku.”

Finnmark arodbiedrībā ir 95 000 biedru - tie ir pedagogi un skolas vadība skolās un bērnudārzos. Rudens sākumā skolotāju streikam jau bija pievienojušies 9000 dalībnieku. Palielinoties streikā iesaistīto skaitam, arodbiedrība pieņēma lēmumu, ka 1.–6. klašu skolotājiem darbs ir jāturpina un dalība streikā ir liegta. B. Mjūens uzskata, ka tas bija pareizs lēmums.

Streiks izpaudās dažādi – notika koncerti, velo braucieni un citas aktivitātes, iedzīvotāji bija skolotāju pusē, atbalstīja, un bija jādzird pat pārsteiguma pilni izsaucieni: „Cik daudz mums ir skolotāju!” – jo visi bija pamanāmi vienādos T-kreklos. Protams, ikdienā skolotāji nav atšķirīgi no kopējās masas un strādā savās darba vietās.

Septembra sākumā darba devēji ar arodbiedrību starpniecību skolotājiem piedāvāja jaunus līguma noteikumus, kuriem vairums izglītības darbinieku piekrita.

Kopumā šajā akcijā un balsošanā par labu jaunajam darba līgumam piedalījās 61 tūkstotis skolotāju. Konflikts bija atrisināts, un skolotāji ieguva sev labvēlīgāku līguma variantu.