Kā norāda pašvaldību vadītāji, par šo jautājumu tiek diskutēts jau ilgāku laiku, bet, mainoties ministriem, mainās arī skaitļi. Patlaban IZM ir piedāvājusi pedagogu darba samaksas modeļa izstrādes darba grupai apspriest šādus ciparus: republikas nozīmes pilsētas skolā 10. klasi varētu atvērt, ja tajā pieteiksies 22 bērni, reģionālās nozīmes attīstības centros – 18 bērni, bet novados – 14 bērni.

Kā norāda IZM Izglītības departamenta direktore Evija Papule, ministrija tiešā veidā nespēj ietekmēt skolu tīklu, jo skolu atvēršana, reorganizēšana vai slēgšana ir pašvaldību kompetence, tādēļ patlaban tiek runāts par to, kādā veidā pašvaldības varētu līdzfinansēt klašu atvēršanu gadījumā, ja tās uzskatīs, ka, neskatoties uz nepietiekamu skolēnu skaitu, klases tomēr ir nepieciešamas.

Tiek spriests arī par to, ka, pieņemot lēmumu par skolēnu skaita minimumu, kā arī Izglītības attīstības pamatnostādnēs 2014.-2020. gadam noteiktajiem principiem skolu tīkla sakārtošanai, būtu jāizskata arī izņēmuma gadījumi. Tādu Latvijā neesot daudz – iespējams, aptuveni desmit, un šo skolu liktenis un izglītojamo turpmākās iespējas ir jāizvērtē atbilstoši papildu kritērijiem, kuri sarunu gaitā varētu konkretizēties.

Tomēr pie kopsaucēja šajā jautājumā darba grupa pagaidām nav nonākusi.Publiskajā telpā jau izskanējis Rundāles novada domes viedoklis par to, ka ar IZM piedāvāto skolēnu skaitu Rundāles novadā nebūtu nevienas vidusskolas klases un ka, nosakot skolēnu skaitu klases atvēršanai, netiek ievērota skolas izglītības kvalitāte...

Gulbenes novada domes Izglītības, kultūras un sporta nodaļas vadītājs Arnis Šķēls:

„Neizbrīna, ka valsts (IZM personā) atkārtoti ir aktualizējusi jautājumu par minimālā skolēnu skaita noteikšanu vidusskolas posmā, jo skolēnu skaits tajā samazinās un samazināsies arī turpmāk.

Ja nosaka minimālo skolēnu skaitu vidusskolas klasē un izglītība tiek finansēta no valsts, tad pašvaldības būs spiestas izvērtēt mazo vidusskolu turpmāko statusu un valstī tiks pārskatīts vispārējās vidējās izglītības piedāvājums. Paredzu, ka pilsētās lielām problēmām nevajadzētu būt. Tomēr jāņem vērā, ka vidusskolas, to izvietojums novados ir ļoti atšķirīgs un viena mēraukla te diez vai derēs. Pamatā mazās vidusskolas atrodas lauku teritorijā, līdz ar to jādomā arī par vidējās izglītības  pieejamības nodrošināšanu, jo ne visi potenciālie vidusskolēni spēs izbraukāt no laukiem uz pilsētas vidusskolu, līdz ar to ir risks palielināt skolēnu skaitu, kuri pēc 9. klases neturpina mācības. 

Šinī situācijā jāparedz mehānisms, kad pēc noteiktiem kritērijiem ar valsts un pašvaldības līdzfinansējumu  tiek atvērta/saglabāta klase, kurā skolēnu skaits ir, piemēram, par 2-3 mazāks par valstī noteikto. Protams, katrs gadījums būs jāvērtē atsevišķi, ņemot vērā valsts noteiktās prasības un konkrētās pašvaldības vajadzības.”

Rēzeknes novada pašvaldības Izglītības pārvaldes vadītāja Lilija Žukovska:

„Rēzeknes novada vidusskolas klašu piepildījums svārstās no 12 līdz 23. Ja tiek paaugstināta prasība klašu piepildījumam vidusskolā līdz 14 skolēniem klasē, analizējot skolēnu skaita prognozes, secinu – pāris gadu vidusskolu 10. klases varam nokomplektēt bez akūtām problēmām. Tālākie gadi gan izskatās kritiskāki. Domāju, ka šajā periodā plānosim tālāku vidusskolu tīkla sakārtošanu un attīstību, jo bērnu skaits samazinās un līdz ar to pieaug konkurence. Ļoti gribētu, lai vidusskolas tiktu komplektētas no skolēniem, kuriem sākotnēji būtiska ir akadēmiskā izglītība, t.i., kuri savu tuvāko nākotni pēc vidusskolas beigšanas saista ar nopietnām studijām augstākajās izglītības iestādēs.

Lai mūsu skolu absolventi būtu konkurētspējīgi, papildus obligātajai izglītības programmai organizējam dažādus atbalsta pasākumus: iespēju iegūt bezmaksas autovadītāja tiesības, apgūt programmu Esi līderis un iespēju iepazīt biznesa vidi, pamatzināšanas un prasmes dažos amatos, kuri raksturīgi lauku videi, iespēju rakstīt pašiem projektu pieteikumus un realizēt tos mūsu novada teritorijā. Ceru, ka šīs papildu iespējas būs pietiekami motivējošas, lai vecāki un skolēni izvēlētos mūsu novada vidējās izglītības iestādes.

Satraukumu rada cits fakts. Kā skolu tīklu ietekmēs jaunā pedagogu darba samaksas modeļa ieviešana? Nav informācijas, pēc kādiem kritērijiem tiek plānots aprēķināt finansējumu pašvaldībām, ja modelis Nauda seko skolēnam tiks atcelts. Mēs esam par skolotāja darba nedēļas pielīdzināšanu pārējo strādājošo darba nedēļai, esam par nepieciešamajām pārmaiņām, jo laiks nestāv uz vietas, laiks izaicina! Bet mēs vēlamies jau laikus saprast, ko valdības plānotās pārmaiņas mums piedāvā, kādi izaicinājumi ir priekšā, kā mums tiem gatavoties.

Vēl mums nav pieņemami tas, ka valsts vidusskolas redz atrodamies tikai pilsētās, it kā laukos nebūtu iespējams nodrošināt konkurētspējīgu vidējo izglītību. Nenoliedzami, lauku novadam, kādi esam mēs un kam centrā ir republikas nozīmes pilsēta ar spožām ugunīm, skaistu koncertzāli, kafejnīcām, veikaliem, ir grūti konkurēt ar savu vidi, sevišķi rudens un ziemas periodā, kad notiek mācības. Kad jautāju jauniešiem, kāpēc viņi izvēlas pilsētas vidusskolu, lielākais vairums norādīja uz košo, krāsaino, aicinošo pilsētvidi, iespēju būt brīvākam, mazāk kontrolētam, jo ir taču tik vienkārši pazust pilsētas ielu tīklojumos. Jaunietim nav viegli ikdienā atrasties vietās, kur visi viņu pazīst un katru dienu caurskata kā rentgenā. Tāpēc mums ir nopietni jādomā, ko un kā pretstatīt pilsētai, lai skolēns izvēlētos mūsu novada skolu. Bet izaicinājumi taču liek domāt, attīstīties, radīt ko jaunu!”

Cesvaines novada Cesvaines vidusskolas direktors Didzis Baunis:

„Apsveicami, ka notiek diskusija, kurā iesaistīti cilvēki no visiem valsts reģioniem. Veidojot jaunu pedagogu darba samaksas modeli, saistībā ar skolēnu skaitu svarīgi ir neatkārtot iepriekšējo kļūdu. Varbūt doma par modeli Nauda seko skolēnam nebija galīgi aplama, taču netika ņemts vērā viens ļoti būtisks faktors – mazais un nevienmērīgais iedzīvotāju blīvums valstī.Varbūt piešķiramo finansējumu vajadzēja rēķināt, izmantojot iedzīvotāju blīvuma koeficientu?

Manuprāt, minimālais skolēnu skaits, lai atvērtu vidusskolas klasi, republikas nozīmes pilsētās varētu būt 22, bet novados – 12 bērni.  Pilnīgi noteikti jāparedz arī izņēmuma gadījumi, ņemot vērā iedzīvotāju blīvumu reģionā un attālumu līdz tuvākajai vidusskolai. Tāpat uzskatu, ka lauku reģionos nedrīkstētu direktīvi aizliegt atvērt vidusskolas klasi, ja bērnu skaits ir mazāks nekā noteiktais minimums. Tas gluži vienkārši nav nepieciešams, jo – ja būs pārāk maz skolēnu, klase nenokomplektēsies pašas skolas, skolēnu un viņu vecāku izvēles dēļ. Var vienīgi runāt par finansējuma apjomu atkarībā no bērnu skaita klasē (ja tas ir mazāks par noteikto minimumu). Arī skolas ēkas uzturēšanas izdevumi, samazinoties klašu skaitam, faktiski nemainās.

Nosakot minimālo skaitu, jānosaka arī maksimālais pieļaujamais skolēnu skaits klasē, lai nodrošinātu nepieciešamo mācību procesa kvalitāti, jo vidusskolā skolēnu spējas ir ļoti atšķirīgas. Vidusskolas klasēs maksimāli pieļaujamais skolēnu skaits tādā gadījumā ir 30, pamatskolas klasēs – 25 skolēni. Izglītības kvalitāte vairāk ir atkarīga no tā, lai klasē nebūtu par daudz skolēnu, nevis no minimuma.

Iedzīvotāju, tātad arī skolēnu skaits Latvijas valsts lielākajā daļā pēdējos 15 gadus katru gadu ir samazinājies. Daudzas skolas ir slēgtas. Mēs nezinām, kas būs pēc 10 gadiem. Varbūt valstī tiks izmainīta nodokļu politika, kas ļaus cilvēkiem atgriezties lauku reģionos? Varbūt pieaugs dzimstība, bērnu skaits, vai,  uzlabojoties ekonomiskajai situācijai, ieplūdīs imigranti? Skolas atkal būs jāatver.

Esmu par vienmērīgi attīstītu Latviju, līdzvērtīgas kvalitātes izglītības (tai skaitā – vidējās, kuru vēlamies kā obligātu) pieejamību iespējami tuvu skolēna dzīvesvietai. Tas ir finansiāli izdevīgāk arī skolēnu vecākiem un stiprina mūsu valsts pamatu – ģimeni.”

Ventspils novada Ugāles vidusskolas direktore Lāsma Millere:

„Jau ceturto gadu Ugāles vidusskolas klasēs skolēnu skaits ir mazāks par 20 skolēniem. Tomēr uzskatām, ka arī vidējai izglītībai mūsu bērniem jābūt pieejamai. Ja klasē ir 10 skolēni, skolā ir iespējams nodrošināt kvalitatīvu mācību procesu. Bet ļoti iespējams, ka tad, ja tiks noteikts lielāks skolēnu skaits klasē un lauku skolas vairs nevarēs atvērt 10. klasi, daļa jauniešu vispār neiegūs izglītību, jo vecākiem vienkārši nav finansiālu iespēju.

Šobrīd pašvaldība nodrošina kvalitatīvu pakalpojumu – skolēnu atvešanu līdz izglītības iestādei. Bet, ja vecākiem jāmaksā ceļa izdevumi, uzturēšanās pilsētā (piemēram, jāīrē dzīvoklis vai jāapmaksā kopmītnes), tad šādas naudas cilvēkiem nav. Būtu jāņem vērā attālumi līdz skolām, piemēram, līdz tuvākajai vidusskolai ir 30 kilometri, kā arī iedzīvotāju blīvums – tas varētu būt pamatots arguments, lai ļautu atvērt klasi ar 10 skolēniem vidusskolas klasē.

Mūsu jaunieši aktīvi iesaistās vietējās sabiedrības jeb kopienas kultūras dzīves veidošanā. Viņi sporto, piedalās tautas nama pašdarbības kolektīvos – jauktajā korī, jauniešu deju kolektīvā, dramatiskajās kolektīvā. Ja šo jauniešu vairs nebūs, nebūs pagastu kultūras tradīciju saglabātāju. Nevienam nav noslēpums, ka vecāki tad izvēlēsies dzīvot tajās vietās, kur būs pieejama izglītība. Kā piemēru varu minēt 1960.- 70. gadus Latvijā, kad tika likvidētas mazās lauku skolas un cilvēki tika aicināti dzīvot ciemos. Senie centri šobrīd ir miruši, jo jaunās ģimenes laukos neatgriezās. Sabiedriskā transporta kustības daudzviet laukos vairs nepastāv! Vienīgā iespēja saņemt medicīniskos pakalpojumus, apmeklēt ārstu, pastu un citas iestādes ir tikai tad, ja pašiem ir savs transports.

Arī likumdošana nosaka, ka vecāks ir atbildīgs par bērnu līdz 18 gadiem. Bet – kā atbildība izpaudīsies tajā brīdī, kad vecāks vienkārši fiziski nevarēs kontrolēt sava bērna ikdienas gaitas, jo bērns dzīvos īrētā dzīvoklī vai internātā?

Lūdzu lēmumu pieņēmējus rūpīgi pārdomāt, vai viņi ar saviem lēmumiem neiznīcinās valsti. Latvija nebeidzas pie Rīgas zīmes! Latvija nav tikai lielās pilsētas! Latvijas vēdlodziņš ir Latvijas lauki.”

Rīgas Jāņa Poruka vidusskolas direktore Dr. sc. admin. Žanete Tauriņa:

„Plānojot izglītības nozares turpmāko darbību, jāņem vērā sociāli kulturālās vides attīstība Latvijā un savlaicīgi jānovērtē valsts demogrāfiskās tendences. Šobrīd sociāli kulturālās vides nozīmīgākie kritēriji (iedzīvotāju vērtības, attieksmes, dzīvesveids, demogrāfiskā situācija) tiešā veidā ietekmē izglītības procesus valstī. Samazinoties iedzīvotāju skaitam un dzimstībai valstī, tiek apdraudēta nelielu skolu eksistence, tāpēc izglītības iestāžu stratēģiskajā plānošanā viens no būtiskākajiem lēmumiem ir par skolēnu skaitu skolā.

Latvijas sabiedrība noveco, pieejamais cilvēkkapitāls valstī arvien samazinās, tāpēc jau tagad jādomā par to, cik efektīvi pielietojam katra sabiedrības indivīda iegūtās zināšanas, prasmes, iemaņas un kompetences.

Manuprāt, jautājums par to, cik daudz skolēnu varētu mācīties vidusskolā, ir diskutējams. Rīgas Jāņa Poruka vidusskolas kolektīvs ir jau pieredzējis šos ierobežojumus – vienā mācību gadā 10. klasi ar 24 skolēniem neatvēra, jo pietrūka viena skolēna līdz atļautajam limitam. Atklāts ir jautājums – vai situācijā, kad valsti joprojām pamet tik daudz valsts iedzīvotāju, mēs varam atļauties ierobežot vidusskolas klašu atvēršanu tikai pie noteikta skolēnu skaita? Ieklausoties nozares vadītāju argumentos, zemtekstā var lasīt domu, ka priekšroka dota profesionālajām vidusskolām un jaunatnes nākotne būtu vairāk pie darbagaldiem, nevis vadības procesos. Šāda nostāja – 80% strādnieku, 20% inteliģences – atsauc atmiņā nesenos padomju laikus, turklāt profesionālās vidusskolas Latvijā mūsdienās joprojām ir ļoti atšķirīgas.