E-klases redaktore Dita Lapsa uzskata, ka prātīgākais ir sākt ar mācību grāmatu digitalizāciju. Pirmkārt, tas būtu krietni izdevīgāk, jo grāmatu izmaksas samazinātu vismaz piecas reizes, turklāt, ja arī skolās visiem netiktu ieviesti planšetdatori, pilnīgi pietiktu arī ar to, ka klasē varētu izmantot digitālo tāfeli un skolēnam mājās vai bibliotēkā būtu iespēja mācīties, izmantojot datoru, e-grāmatu lasītāju vai kādu citu ierīci, kas nodrošina digitālo materiālu lietošanu, piemēram, mobilo telefonu.

Otrkārt, tas atvieglotu skolēnu fizisko noslodzi, pārnēsājot visas nepieciešamās grāmatas, kuru kļūst arvien vairāk.

Runājot par digitālo darba burtnīcu izveidi, D. Lapsa pauda viedokli, ka tās tomēr degradētu mācību procesu, jo skolotājam būtu grūtāk izsekot skolēnu domu gaitai un loģikai, turklāt vislabāk atmiņā paliek tas, kas tiek uzrakstīts ar savu roku.

D. Lapsa norādīja uz Ministru kabineta noteikumiem par kārtību, kādā izvērtē un apstiprina mācību literatūras atbilstību pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības valsts standartiem, saskaņā ar kuriem par mācību literatūras izdevumu tiek uzskatīti arī elektroniskie izdevumi. Tādējādi arī šos mācību līdzekļus skolas turpmāk varēs iegādāties par valsts mērķdotācijas mācību literatūras iegādei līdzekļiem.

Pēc viņas domām, lai šīs izmaksas optimizētu un izslēgtu pirātisma draudus, būtu lietderīgi izveidot sistēmu, ka mācību materiālu autori vērstos nevis izdevniecībā, bet gan Izglītības un zinātnes ministrijā, kur pēc visiem kritērijiem un vajadzībām katrā mācību priekšmetā tiktu atlasīti, izrediģēti un centralizēti akreditēti mācību materiāli, kas atbilstu mācību standartiem. Valsts autoram no šī finansējuma, kas paredzēts mācību literatūras iegādei, samaksātu autoratlīdzību, tādā veidā nopērkot tiesības šos materiālus izmantot un sagatavot visos nepieciešamajos elektroniskajos formātos. Šie materiāli varētu atrasties ministrijas mājaslapā.

D. Lapsa gan uzskata, ka būs nepieciešams mācību materiālus arī izdot papīrformātā, jo paies kāds laiks, līdz tiks ieviesta digitalizācija. Pēc viņas domām, izdevniecībām būtu jāseko, cik liels ir pieprasījums pēc mācību materiāliem papīrformātā un jāizdod tie atbilstoši pieprasījumam.

"Daudzus māc bažas, ka šī mācību materiālu digitalizācija var iespaidot skolēnu redzi, tomēr izmantojot, piemēram, ierīces ar e-tintes tehnoloģiju, uz cilvēka redzi netiek atstāts nekāds negatīvs iespaids," piebilda E-klases redaktore.

Tāpat D. Lapsa uzskata, ka planšetdatoru ieviešana skolās būtu nepieciešams tikai kā papildu instruments digitalizācijai skolās, jo, lai skolēni un skolotāji ar tiem strādātu, vispirms nepieciešams ieviest un attīstīt projektus, kas mācību procesu palīdz pārnest uz digitālo vidi.

"Turklāt nedrīkst aizmirst ne tikai par tādu lietu kā programmatūras un vīrusu datu bāzu atjaunošanu, bet arī par skolēnu un skolotāju apmācību, pretējā gadījumā sanāks tā, kā ar Peru skolu vērienīgo digitalizācijas plānu, kura mērķis bija piešķirt aptuveni 800 000 Peru skolēniem datorus. Šis vērienīgais plāns faktiski ir izgāzies, jo, lai arī lielākā daļa datoru līdz skolām gan ir nonākuši, daudzviet nedz skolēni, nedz skolotāji nesaprot, ko ar tiem iesākt. Neskatoties uz to, ka tam par iemeslu ir daudz problēmu, kas galvenokārt saistītas ar Peru augsto nabadzības līmeni, lielākā kļūda bija tā, ka skolas tika apgādātas ar datoriem, pirms tam nesagatavojot skolotājus. Teorētiski visiem skolotājiem gan bija jāiziet 40 stundu ilgi apmācības kursi, taču no tiem lielas jēgas nav bijis, jo viņi nesaprot, kā darbojas dators un ko ar tā palīdzību iespējams paveikt," vērtēja D. Lapsa.

Viņa atzina, ka Latvijā situācija nav tik dramatiska, tomēr vismaz 30% skolotāju datorzināšanas varētu būt krietni labākas. E-klases projektu vadītāji, braukājot pa Latvijas skolām un veicot apmācības, nereti mācot skolotājiem arī to, kā strādāt ar datoru. Daudziem skolotājiem ne tikai nav šo zināšanu, bet arī nav iespēju tās gūt - trūkst ne tikai apmācību, bet daudzviet - arī pašu datoru. Daudzviet skolās tiek izmantoti ļoti veci datori, ar kuriem skolotāji nevar pilnvērtīgi strādāt.

D. Lapsa arī domā, ka nepietiek skolēniem piešķirt jaunākās tehnoloģijas, lai tas nekavējoties sekmētu pozitīvas izmaiņas, uzlabojot izglītības kvalitāti. Vispirms nepieciešams izveidot un attīstīt kvalitatīvus produktus, kas palīdz apgūt mācību priekšmetus. Pretējā gadījumā vienīgais pozitīvais rezultāts būs tāds, ka uzlabosies skolēnu abstraktā domāšana un informācijas apstrādes ātrums.