PIESLĒDZIES E-KLASEI

Sestdiena, 2024. gada 02. marts

Laila, Lavīze, Luīze

9342.jpeg
Foto: dotshock / 123RF
Izglītība piedzīvo paradigmas maiņu: fokusu uz zināšanu iegaumēšanu aizstāj fokuss uz to izmantošanu

Ne tikai Latvijā, bet teju visā pasaulē šobrīd norisinās aktīvi centieni pagriezt izglītības sistēmas kuģi mūsdienīgākā virzienā – galvenokārt mācību satura ziņā. Var teikt, ka izglītība piedzīvo nozīmīgāko paradigmas maiņu pēdējos 100 gados, mēģinot pārorientēties no faktu apguves uz iemācīšanos šīs faktu zināšanas praktiski pielietot. Tas līdzi ved arī jautājumus par skolēnus motivējošu mācību procesu, individuālu pieeju katram apmācāmajam, citādu skolotāja lomu skolā utt.

Par šīm tendencēm tika runāts arī nesenajā izglītības līderu forumā Iespēju tilts, kam šogad bija dots nosaukums Radīt rītdienas skolu šodien. Forums, ko 27. novembrī rīkoja Latvijas Pašvaldību savienība, Izglītības tehnoloģiju asociācija un izglītības uzņēmums Lielvārds sadarbībā ar Lielbritānijas vēstniecību, notiek jau piecus gadus un pulcē pedagogus, izglītības iestāžu vadītājus, pašvaldību speciālistus, politikas veidotājus, ārvalstu ekspertus u. c. Šoreiz tajā klāt bija arī Skolas Diena.

Ne fakti, bet prasmes

«Šodien daudz svarīgāk nekā jebkad agrāk ir prast pielietot zināšanas, kas ir mūsu rīcībā, nevis iekalt prātā atsevišķus faktus. Paradoksāli, bet izglītībā tā ir relatīvi jauna paradigma – virzīties no informācijas iegaumēšanas uz kritisku izvērtēšanu, analīzi un jaunu zināšanu veidošanu. Vēl par arvien būtiskāku izziņas formu kļūst savstarpēja sadarbošanās. Tāpat nozīmīga ir arī regulāra ikdienas sasniegumu analīze, nevis vienreizēja zināšanu mērīšana kontroldarbos vai eksāmenos, kā tas ierasts līdz šim. Skolotājs šodien ir tikai viena no iesaistītajām pusēm izglītības procesā – kā pavadonis, dodoties ceļā pa zināšanu taku,» aktuālās tendences rezumē viens no Iespēju tilta ekspertiem Džims Vins, starptautiskas izglītības konsultāciju organizācijas Imagine Education un iniciatīvas Education Fast Forward vadītājs. Britu eksperts norāda, ka izglītība ir ekonomiskās izaugsmes stūrakmens un mūsdienu pasaulē tā vairs nevar būt tik mazkustīga un konservatīva kā līdz šim.

Arī Aivars Gribusts, Lielvārda vadītājs, atsaucoties uz PISA datiem, uzsver, ka izglītībai ir tiešs sakars ar ekonomikas izaugsmi. PISA dati liecina, ka 2012. gadā 10% skolēnu 15 gadu vecumā Latvijā nebija pietiekamu minimālo prasmju matemātikā. Taču, ja līdz 2023. gadam izdotos uzlabot izglītības sistēmu, kā rezultātā šādu skolēnu skaits saruktu, saskaņā ar aprēķiniem Latvijas IKP rādītāji varētu palielināties teju divreiz. A. Gribusts raksturo, ka XXI gs. izglītībā būtiskas ir gan zināšanas (ko mēs zinām), gan prasmes (kā izmantojam to, ko zinām), gan raksturs (kā uzvedamies). «Lielākais izaicinājums – kā vienoties par to zināšanu minimumu, kas skolā skolēniem jāsasniedz, lai skolotājiem būtu vairāk laika skolēnu prasmju un rakstura veidošanai,» viņš uzskata.

Pievērsīsies kompetencēm

Prasmes mūsdienīgā izglītībā izvirzās priekšplānā. Arī Latvijā sāktas mērķtiecīgas iniciatīvas, lai skola skolēnus pilnvērtīgāk sagatavotu dzīvei šodienas pasaulē. Līdz 2023. gadam Latvijas skolās tiks ieviests jauns, kompetenču pieejā balstīts izglītības saturs, stāsta Valsts izglītības satura centra vadītājs Guntars Catlaks. Šīm pārmaiņām novembra beigās valdība arī apstiprinājusi finansējumu – nepilnus 12 miljonus eiro no ESF līdzekļiem un divus miljonus eiro no valsts budžeta. Jauno mācību saturu paredzēts pakāpeniski sākt ieviest no 2017./2018. mācību gada, līdz tam to apbrobēs 80 skolās. Paralēli arī tiks izstrādāti jauni vispārējās izglītības standarti un vadlīnijas, jauni metodiskie un mācību līdzekļi. Tāpat tiks izveidots jauns diagnosticējošo darbu un piloteksāmenu saturs un izglītoti 6000 pedagogu.

Ar jauno izglītības saturu iecerēts attīstīt skolēnos septiņas galvenās kompetences: mācīšanos mācīties, matemātikas, dabaszinātņu un tehnoloģiju kompetenci, saziņu dažādās valodās, sociālo un pilsonisko kompetenci, pašizziņas, pašiniciatīvas un uzņēmējdarbības kompetenci, digitālo kompetenci un kultūras izpratnes kompetenci. Šo kompetenču apguve tiks integrēta pilnīgi visos mācību priekšmetos. G. Catlaks norāda, ka kompetence ir spēja izmantot zināšanas, prasmes un paust attieksmi, risinot problēmas mainīgās reālās dzīves situācijās, spēja adekvāti lietot mācīšanās rezultātu noteiktā kontekstā. Kompetents cilvēks ir ne tikai tas, kas perfekti zina, kā lietot savas zināšanas, bet arī kas spēj uzņemties atbildību par savu rīcību, spēj būt radošs, kritiski domāt un analizēt. «Skolā tas prasa, lai centrā vairs nav mācību process, mācību programma, skolotājs, bet gan skolēns,» saka G. Catlaks.

Savukārt Lielvārds kopā ar atsevišķām pilotskolām jau no nākamā gada sāks pievienošanos starptautiskajai dziļmācīšanās jeb Deep learning iniciatīvai, kurā piedalās arī skolas no Somijas, Kanādas, Austrālijas, ASV un Nīderlandes. Šī projekta ietvaros, sadarbojoties valsts un privātajam sektoram, tehnoloģiju izstrādātājiem, NVO, ekspertiem, skolotājiem, skolēniem un viņu vecākiem, plānots skolās adaptēt jaunākās pasaules tendences izglītībā un palīdzēt padarīt principu «mācīšanās darot» par realitāti.

Skolotājs nebūs autonoms

Lai izglītībā uzņemtu jaunu kursu, ļoti būtiska ir visu iesaistīto pušu sadarbība. Sevišķi aktīvi ikdienā būs jāsadarbojas dažādu priekšmetu skolotājiem, uzsver G. Catlaks. «Uz kompetenču apguvi vērstā pieejā vairs nevar paļauties uz to, ka katrs skolotājs ir pašpietiekams un darbojas autonomi,» viņš saka un piebilst, ka jaunā pieeja nozīmē arī izaicinājumu mācību materiāliem, mācīšanas metodikai, skolēnu sasniegumu novērtēšanai. Bet A. Gribusts spriež, ka līdz ar izglītības satura pārmaiņām varētu mainīties arī mācībstundu formāts, jo palikt pie tradicionālajām 40 minūšu stundām būs grūti.

Skolēnus vairāk jāmudina domāt un analizēt, meklēt risinājumus problēmām – to skolas daudzviet pasaulē patlaban nemāca pietiekami, norāda Dž. Vins. Skolās aizvien vēl visizplatītākais modelis darbam klasē ir «pedagogs stāsta, skolēni klausās», tomēr tas būtu vairāk jālīdzsvaro arī ar citām metodēm (skolēnu darbu grupās, zināšanu kopienu veidošanu u. c.), tāpat tehnoloģiju izmantošana ļauj mainīt proporciju starp to, kas tiek darīts klasē, un to, ko skolēns var paveikt patstāvīgi ārpus klases. Skolotājs klasē vairs nav tāpēc, lai sniegtu informāciju, bet gan lai iesaistītu skolēnus praktiskā izziņas procesā, kurā turklāt jāprot dot bērniem atšķirīgus, individuālus uzdevumus. Bez tehnoloģijām te, tāpat kā skolēnu snieguma vērtēšanā, neiztikt, taču skolotājam jādod brīvība izvēlēties, vai, kad un kā tehnoloģijas lietot, jo tās pašas par sevi vēl nenodrošina labāku rezultātu, visu izšķir tas, kā tās izmanto, teic Dž. Vins.