PIESLĒDZIES E-KLASEI

Trešdiena, 2024. gada 19. jūnijs

Nils, Viktors

Kas jāzina par Latvijas Republikas proklamēšanu?
Kas jāzina par Latvijas Republikas proklamēšanu?
Foto: Rīgas Stila un modes tehnikums
Latvijas Republika tika pasludināta 1918. gada 18. novembrī Rīgas pilsētas Otrajā teātrī (tobrīd – Latvju operas nams, mūsdienās – Latvijas Nacionālais teātris). Sēdi bija plānots atklāt plkst. 16.00, bet tā sākās aptuveni ar pusstundas nokavēšanos un ilga līdz plkst. 17.45. Svinīgo sēdi atklāja Tautas padomes priekšsēdētāja biedrs (vietnieks) Gustavs Zemgals.

Ideja par Latvijas valsti parādījās 20. gadsimta sākumā, līdztekus idejām par plašāku Latvijas autonomiju Krievijas sastāvā. Vēl 1917. gada vasarā, ticot Krievijas demokrātiskas attīstības iespējai, populārs bija sauklis: «Brīva Latvija brīvā Krievijā!»

1917. gada rudenī tika izveidotas divas galvenās latviešu nacionālās politiskās organizācijas – Demokrātiskais bloks vācu okupētajā Rīgā un Latviešu pagaidu nacionālā padome (LPNP) vācu karaspēka vēl neieņemtajā Valkā un vēlāk Petrogradā (mūsdienās – Sanktpēterburga). Pirmā no tām bija neformāla domubiedru kopa, ko veidoja dažādu partiju politiķi – tostarp sociāldemokrāti, kā Pauls Kalniņš, Marģers Skujenieks, Fricis Menders, kā arī Zemnieku savienības līderi Kārlis Ulmanis, Miķelis Valters un citi, tā darbojās nelegāli. Savukārt LPNP bija oficiāli dibināta organizācija ar mērķi izveidot neatkarīgu Latvijas valsti un tās rindās darbojās Ādolfs Klīve, Arveds Bergs, Jānis Čakste, Voldemārs Zāmuels, Zigfrīds Anna Meierovics, Kārlis Skalbe, Jānis Akuraters, Oto Nonācs un citi.

Abas organizācijas 1918. gada gaitā darbojās paralēli. Tādēļ 1918. gada nogalē, kad pārmaiņas Vācijā pavēra ceļu iespējai reāli panākt valsts izveidi, nacionāli noskaņoto politiķu vidū nebija vienprātības par Latvijas valsts dibināšanas tiesiskajiem un politiskajiem aspektiem. LPNP sevi uzskatīja par starptautiski atzītu Latvijas valdību un atzina, ka Latvija jau ir proklamēta 1918. gada janvārī, kad Padome savā sesijā pieņēma rezolūciju, kurā noteica, ka «Latvijai jābūt patstāvīgai demokrātiskai republikai, kas apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali». Demokrātiskais bloks, uzskatīdams, ka LPNP rokās nav reālas varas un tā nereprezentē visu latviešu politisko partiju spektru, uzstāja, ka par Latvijas neatkarību jālemj jaunai pārstāvnieciskai institūcijai – Latvijas Tautas padomei, ko veidotu nevis dažādas organizācijas, bet gan visas nozīmīgākās Latvijas politiskās partijas.

1918. gada 17. novembra vakarā, dienu pirms valsts proklamēšanas, tika izveidota Tautas padome, kura vienojās par Latvijas Republikas pasludināšanu, valsts organizatoriskajiem pamatiem un ievēlēja galvenās amatpersonas. Par Tautas padomes priekšsēdi ievēlēja redzamu LPNP līdzveidotāju Jāni Čaksti, kurš tikko bija atgriezies no bēgļu gaitām Krievijā, bet par Latvijas Pagaidu valdības galvu – Demokrātiskā bloka dalībnieku, Latviešu zemnieku savienības līderi Kārli Ulmani.

Pēc Tautas padomes lēmuma nākamā sēde – svinīgā Latvijas valsts pasludināšanas sapulce – tika sasaukta jau nākamajā dienā – 1918. gada 18. novembrī plkst. 16.00. Naktī no 17. uz 18. novembri tika nodrukāti ielūgumi ieejai svinīgajā sēdē, ko pēc saviem ieskatiem izdalīja partiju delegāti, savukārt 18. novembrī īsā laikā scenogrāfa Jāņa Kugas vadībā svinīgajam notikumam iekārtoja teātra skatuvi.

Nozīmīgajā brīdī uz teātra skatuves bija Tautas padomes locekļi, kas nolasīja iepriekšējā dienā izveidoto Tautas padomes protokolu, deklarējot, ka valsts vara pāriet Latvijas Tautas Padomes rokās. Pēc tam runu teica Latvijas ministru prezidents Kārlis Ulmanis, kurš Pagaidu valdības vārdā pasludināja, ka Latvijas valsts ir nodibināta kā neatkarīga un demokrātiska republika. Pēc vētrainiem aplausiem klātesošie piecēlās kājās un kopā vienojās Kārļa Baumaņa sacerētajā dziesmā “Dievs, svētī Latviju”, kuru ar Paula Jozuusa vadītā Latvju operas kora palīdzību nodziedāja trīs reizes. “Dievs, svētī Latviju” 1920. gadā tika oficiāli pasludināta par valsts himnu.

Pēc tam sekoja Pagaidu valdības vadītāja K. Ulmaņa paziņojums, ka valdības neatliekams uzdevums būs «Latvijas valsts izbūve un nostiprināšana uz ārieni un iekšieni». Latvijā visi pilsoņi būs vienlīdzīgi un ir aicināti piedalīties valsts dzīvē neatkarīgi no viņu etniskās piederības. Latvija «būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt vietas ne apspiešanai, ne netaisnībai».

Viens izraudzīts pārstāvis no katras politiskās partijas īsā runā izklāstījas savas partijas redzējumu par Latvijas nākotni vai izteica novēlējumus jaunajai valstij.

Vēsturisko sēdi noslēdzot, G.Zemgals nāca klajā ar aicinājumu visiem tautas dzīvajiem spēkiem nākt talkā grūtajā Latvijas veidošanas darbā. «Vienīgā mūsu vēlēšanās - lai Latvijai saules mūžs! Lai dzīvo demokrātiskā Latvija!» Šiem vārdiem atkal sekoja tautas lūgšana “Dievs, svētī Latviju”.

 

Informācija tapusi sadarbībā ar Latvijas Nacionālo vēstures muzeju. 

 

Ieteicamie resursi:

Grāmatas:

Cīrulis, I., Ķikuts, T., Pumpuriņš, T. Latvijas valsts dibinātāji. Rīga, 2018, 416 lpp.

Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izdevums, kas veltīts valsts dibināšanai un tās dibinātājiem (izdevums pieejams LNVM Brīviības bulvārī 32).

 

Video resursi:

video stāsts par situāciju Latvijā pirms neatkarības pasludināšanas “1918. gads. Brīdis pirms Latvijas valsts” (7:08 min). Pieejams šeit.

teatralizēts uzvedums “Latviju dibināsim rīt” par Latvijas valsts dibināšanas norisēm. Pieejams LNVM Youtube profilā (https://www.youtube.com/user/LNVMRigaspils/) no 18.11.2020.