PIESLĒDZIES E-KLASEI

Trešdiena, 2024. gada 29. maijs

Maksis, Raivis, Raivo

10797.jpeg
Foto: kuzmichstudio / 123RF
Ik gadu Rīgas labākajiem bērnudārzu darbiniekiem tiek pasniegtas balvas, lai izteiktu atzinību par sasniegumiem un ieguldījumu pirmsskolas izglītībā un tās attīstībā.

Arī vakar, 10. novembrī, pirmsskolu darbinieki tika sumināti ar Martas Rinkas balvu, ko pasniedza Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāja Eiženija Aldermane un Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta direktors Guntis Helmanis.

Par Martas Rinkas balvu un sumināto skolotāju pieredzi Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta portālā plašāk informē Ilze Brinkmane:

„Ideja par nepieciešamību apbalvot pirmskolā strādājošos pieder Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētājai Eiženijai Aldermanei. Varu tikai piekrist, ka mazo bērnu audzināšana nav tikai pieskatīšana un viņu darbs ir jānovērtē. Nominācija ir dažādās kategorijās – gan par mūža ieguldījumu, gan par godprātīgu, profesionālu pedagoģisko darbu, un balvu saņem gan skolotāji, gan tehniskais personāls.

Cik esmu uzrunājis nominantus, cilvēki ir gandarīti, ka viņu darbs ir novērtēts un viņi ir pamanīti, jo sasniegumi pirmsskolās neizskan tik publiski kā par paveikto skolā, bet izglītošanās sākumposms bērnam ir ļoti svarīgs,” atzīst Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta direktors Guntis Helmanis un atgādina, ka pirmo bērnudārzu Rīgā izveidoja mecenāts Augusts Dombrovskis un tā saukto Zaļo skolu vadīja, viņa palīdze un līdzgaitniece Marta Rinka, tādēļ balva pamatoti ir nosaukta viņas vārdā.

Apveltīta ar viedu gudrību

Nominācijā „Par ilggadēju darbu profesijā” par sasniegumiem un pašaizliedzīgu ieguldījumu savā profesijā balvu šogad saņem Rīgas 220. pirmsskolas izglītības iestādes (PII) vadītāja Silvija Linaberga.

Satiekot sirmo, bet citādi jauneklīgo kundzi, ir grūti noticēt, ka viņai ir tik garš darba mūžs. Bērnu vecāki ir gatavi pacietīgi gaidīt rindu, lai viņu bērni nokļūtu tieši šajā dārziņā. Jautāta, kāds tam ir iemesls, Silvijas kundze smaida un nosaka – laikam zina, ka ikviens bērns te saņems vajadzīgo uzmanību. Taču, kā atklājas sarunā, pašas ceļš uz pirmskolu nav bijis nemaz tik taisns.

„Kad meitas bija mazas, nebija, kur viņas atstāt, tādēļ, meklējot risinājumu, 1973. gada rudenī sāku strādāt bērnudārzā par skolotāju, lai gan Rīgas Politehniskajā institūtā biju studējusi ķīmiju un apguvusi tolaik progresīvo plastmasas pārstrādes tehnoloģiju. Studiju laikā paši būvējām Olaines profesionāli tehnisko skolu, kur pēc sadales sāku strādāt par skolotāju un mācīju jauno maiņu,” atceras S. Linaberga. Vēlāk – neklātienes studijas Latvijas Valsts universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē, iegūstot šo priekšmetu skolotājas diplomu. 2004. gadā atkal vajadzēja uzsākt studijas, šoreiz – pirmsskolas pedagoģijā, lai varētu turpināt praksē apgūto profesiju.

Darbs ar bērniem esot ļoti aizrāvis, strādājusi par kādreizējā Maskavas rajona izglītības metodiķi, un tieši šis dārziņš padomju laikā bijis kā paraugs, kur vest arī ārzemju viesus. Silvijas kundze piemin, ka kādreizējā premjera Ivara Godmaņa laikā bija vēlme visu mainīt, nojaukt, atdot privatizācijai, arī bērnudārzus. „Šis bērnudārzs man bija pie sirds īpaši, jo to izloloju. 1993. gada 13. decembrī ar gariem zvejnieka zābakiem iebridu pagrabā, jo visa infrastruktūra tika tīšuprāt nolaista, lai ēkas nodotu privatizācijai. Tolaik Latgales priekšpilsētā bija 104 PII, tagad ir palikušas pāris, daudzas vēlāk tikai izdemolēja,” ar matemātiķes precizitāti nedaudz skumji atceras S. Linaberga.

Ar kāda vecuma bērniem pieredzējusī pedagoģe ir strādājusi? Esot sākusi ar vecākajiem un sagatavošanas grupiņām, bet skolotājas amatā pēdējos gados atgriezusies pie pavisam maziņajiem, sākot ar pusotru gadu.

Kādus cilvēkus sev pulcinājusi talkā, būdama vadītāja? „Mani kolēģi ir ar ilgu gadu darba stāžu, darbinieki nemainās, tādēļ M. Rinkas piemiņas balvu vajadzētu pasniegt divreiz vairāk cilvēkiem, kuri 20–30 gadus strādā ar sirdi un dvēseli. Manuprāt, Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) ierēdņiem nav īstas sapratnes, kāds ir darbs bērnudārzā, ja viņi pirmskolas skolotājām darba slodzi atļāvās pagarināt līdz 40 stundām nedēļā – kas praktiski nav reāli izpildāms. Tāpēc, piemēram, skolotājas, kas strādā ar piecus un sešus gadus vecajiem bērniem, finansiāli neko nav ieguvušas, jo varam nodrošināt vien 0,85 slodzes darba. Sekoju likumdošanai, un ir radies priekšstats, ka daudzi domā pavisam absurdi,” secina S. Linaberga. Kad kolēģi reiz mudinājuši aktīvi iesaistīties politikā, viņa esot atbildējusi, ka netīk garas stundas sēdēt pie papīriem, bet tagad klusībā apsverot, vai būtu izdevies kaut ko ietekmēt.

„To, ko ar kolēģiem esam paveikuši, var izdarīt tikai trakie, jo 1993. gadā atalgojums bija vien 35 lati skolotājām un 43 lati man, vadītājai,” atbild Silvijas kundze, kad jautāju par misijas apziņu. Viņa stāsta, kā viens otram finansiāli palīdzējuši, lai varētu iegūt nepieciešamo augstāko izglītību, ko pašvaldība sākusi atbalstīt krietni vēlāk.

S. Linaberga vārdos ir tieša un atklāta, tāda esot arī sarunās ar augstākstāvošām amatpersonām, tādēļ kolēģes parasti viņu izvirzot uzdot jautājumus, kurus pašas neuzdrošinās vaicāt. Daudz esot domājusi, kā palīdzēt bērniem ar attīstības traucējumiem, kur un kā atrast iespējas, piemēram, nodrošināt logopēda palīdzību, jo bērni nespēj iemācīties lasīt, ja nedzird skaņas, ko paši izrunā, utt., bet tagad šos speciālistus iesaista novēloti.

„23 gadu laikā iekštelpu remontam līdzekļus no pašvaldības neesam saņēmuši, tāpat mūsu skolotājiem nav paredzēts saņemt papildu atalgojumu par latviešu valodas mācīšanu, lai gan tiek atvesti daudzi krieviski runājoši bērni un nodarbības notiek bilingvāli, tāpat kā krievu plūsmas dārziņos, kur par to arī maksā. Lepojos, ka mums visiem kopā tomēr izdodas panākt daudz, nevienam neko speciāli nelūdzot, jo to darīt ir pāri maniem principiem,” atzīst viedā S. Linaberga.

Medus maize skolotājam

„Pie mums ir kā ģimenē, jo grupiņās kopā atrodas bērni no trim līdz septiņiem gadiem. Mēs apdzīvojam visu māju, jo dodamies uz atsevišķo ēdamzāli, tualeti. Arī lielajā un plašajā dārzā visi nepulcējas tikai noteiktā nojumē, bet galvenais – katram ir sava dobīte, kurā izaug pašu sēti, stādīti, ravēti augi un dārzeņi, no kuriem pēc tam mācāmies pagatavot kaut ko veselīgu un garšīgu,” stāsta bērnudārza „Madariņa” skolotāja Gunita Eglīte, kura tika nominēta balvai par ieguldījumu pirmskolā. Stāstītais atsauc atmiņā dzirdēto par M. Rinkas pedagoģiskajām metodēm, arī 1939. gadā celtā majestātiskā pirmskolas ēka izstaro īpaši mājīgu un latvisku vidi. To, ka darbā palīdz pat sienas, smaidot apstiprina arī Gunita.

Gunitai ir līdzīgs stāsts kā Silvijas kundzei, jo pirmskolas skolotājas darbu esot sākusi, lai dabūtu vietu pašas meitai, taču tas ātri kļuvis par sirdsdarbu un turpinās jau 19 gadu garumā. „Man ir svarīga vide, kurā strādāju, un kolēģes ir ļoti atsaucīgas un pieredzes bagātas, piemēram, vēl strādā manu meitu audzinātāja Ruta Rudzīte. Bet galvenais – mūs, skolotājas, māca bērni, viņi jau pasaka priekšā, kā ir jādara, – atliek viņos uzmanīgi klausīties un viņus vērot,” atzīst skolotāja, atklājot, ka uz to bērnus arī mudina, jo katru nedēļu, kad tiek pieteikta jauna tēma, viņiem jautā: ko par to jau zināt, ko vēl gribat noskaidrot un jaunu iemācīties? Pēc tam kopīgi domā, ko un kā darīt.

Iepriekšējās nedēļas tēma bija „Mūsu māja”, un māju atveidošanā atsaucīgi iesaistījušās arī mazuļu ģimenes, bet mēs tiekamies nedēļā, kad „Madariņā” svin svētkus – Mārtiņdienu un Lāčplēša dienu. „Ar latvju zīmēm apgleznojām stikla burciņas, tajās iedegsim sveces un arī laukā no šīm gaismiņām veidosim latvju zīmes. Ideja radās jau pērn, tā visiem iepatikās, atbalstīja arī vecāki, un nolēmām šogad, Lāčplēša dienā, to atkal atkārtot,” pieredzē dalās G. Eglīte. Atbildot uz jautājumu, kur rod idejas, Gunita smaidot atklāj – dažkārt esot izdomājusi, ko darīt, bet, atnākot uz darbu un jūtot bērnu noskaņojumu, saprotot, ka būs jādara kaut kas pilnīgi cits. Daudz palīdzot tuvējā apkārtne – dārzs, Nordeķu parks, Dzegužkalns, ir iekārtota zaļā klase, kur bērniem ir radīta iespēja pētīt un izzināt visu par dabu.

Lai gan jaunākā meita – četrpadsmitgadīgā Dārta – reiz esot secinājusi, ka skolotājas darbā daudz laika aizņem papīru rakstīšana, viņa labprāt iesaistoties, jo viņai patīk, ja mamma ko šuj, veido utt. Protams, neiztikt bez rakstīšanas, jo, ieguvusi 4. kvalitātes pakāpi, pati veido plānus, bērnu individuālās darba burtnīcas u. tml. Tā kā bērni ir dažāda vecuma, katram ir jāsagatavo citādi uzdevumi: ir bērni, kas lasa un raksta agrā vecumā, citiem acis un prāts atveras vēlāk. Katru rītu, sēdot aplī un skatoties spogulīšos, bērni izlokot mēles un lūpas, jo „ir pamodusies mēles madāmiņa un loka mēlīti šurpu un turpu” – joko Gunita, bet kopā ar logopēdu nodoms ir nopietns – palīdzēt ātrāk pareizi saburtot skaņas, lai iemācītos lasīt.

„Bērns ir tendēts uz bērnu. Lielākajiem ir gods, ja var palīdzēt mazākajiem, tādēļ ir svarīgi, ka grupiņā ievēro gadu ziņā atbilstīgu proporciju, lai mazākajiem ir, uz ko tiekties,” skaidro G. Eglīte.

Kas rada prieku nākt uz darbu? Skolotāja smaida, un acīs pamanu pat prieka asaras, kad viņa saka: „Kad septembrī ciemos atnāk bērni, kas ir sākuši iet skolā, un saka: Gunita, paldies, ka iemācīji to un to, tad tā ir medus maize pedagogam.” Bērnudārzā „Madariņa” ir tradīcija skolotājas uzrunāt vārdā un bieži no kāda stūrīša mīļi atskan: „Gunitiņa!”

Ir jābūt ideālistam

M. Rinkas piemiņas balvu par mūža ieguldījumu šogad saņem Ligita Priede, kura sastapta Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā (RPIVA), jo pedagoģe savu pieredzi nodod arī topošajām skolotājām.

„Izvēlējos vadīt divus studiju priekšmetus: mājturības metodika jeb rokdarbi un dabaszinības jeb daba. Tā ir ideāla saderība, un kolosāli var pievilkt klāt matemātiku utt. Fantāzijai un izdomai, manuprāt, nav gala, tikai nevajag bērnus dzīt uz priekšu arvien jaunās tēmās, bet, piemēram, parādīt, cik bezgala daudz rudenī var darīt ar koku lapām. Tās var līmēt, griezt, plēst, šūt, locīt… Aicinu studentes vismaz rudenī aizmirst, ka ir papīrs, un kļavas lapas negriezt no tā, bet izmantot dabiskās. Tā arī bērns patiesāk izdzīvo gadalaiku, iepazīst dabas materiālus, iepazīst krāsas, formas. Uz visu mūžu bērns atcerēsies, ka ozols ir pašpietiekams koks, jo tā lapas ir praktiski neiespējami pielīmēt,” aizrautīgi stāsta L. Priede. Augstskolā viņa talkā aicinot profesionālas floristes, un parasti pirms Ziemassvētkiem kopā ar studentiem topot brīnumaini darbi no daudzveidīgiem dabas materiāliem. Nevis sarežģītas un ļoti skaistas lietas, bet – svarīgi – tādas, ko varēs veidot kopā ar bērniem.

Kad stāstu par redzēto pie kolēģēm PII „Madariņa”, skolotāja atbalsta ideju par grupiņām, kurās ir dažāda vecuma bērni, un atzīst, ka tādā veidā vecākajiem bērniem nepiespiestā veidā tiek iemācīta atbildības izjūta. Viņiem jau arī patīkot rūpēties par mazākajiem un palīdzēt viņiem, taču, nenoliedzami, skolotājam ir nepieciešama liela erudīcija un zināšanas.

L. Priede stāsta, ka pati darba gaitas esot uzsākusi jau 16 gadu vecumā, kad sākusi strādāt Rīgas 22. bērnudārzā par auklīti, vēlāk turpinājusi skolotājas darbu. Pirmos gadus darbā esot palīdzējusi intuīcija – pedagoģisko izglītību ieguvusi vēlāk.

Vaicāta, ko vajadzētu apgūt RPIVA studentēm, viņa atzīst, ka vissvarīgāk ir zināt bērnu attīstības psiholoģiju, ir jāzina vajadzības un intereses dažādā vecumā. „Ir trīs lietas – zināt, saprast un darīt, tādēļ skolotājam svarīgi ir apgūt ne tikai teoriju un zināt, bet arī praktiski darīt. Skolotājs var būt priecīgs, bēdīgs, bet nedrīkst būt vienaldzīgs. Skolotājam savā ziņā ir jābūt ideālistam,” uzsver lektore. Pilnu rakstu ar foto attēliem iespējams skatīt Ilzes Brinkmanes publikācijā, Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta mājaslapā

Suminātie pedagogi

E-klase jau informēja, ka šogad "Martas Rinkas piemiņas gada balvu "Mūžs veltīts bērniem"" saņēma Rīgas 126.pirmsskolas izglītības iestādes metodiķe Ligita Priede. Balvu nominācijā "Par ieguldījumu pirmsskolā" saņēma Rīgas 154.pirmsskolas izglītības iestādes skolotāja Ilze Gangnuse, Rīgas 13.pirmsskolas izglītības iestādes "Ābecītis" skolotāja Inga Andiņa, Pirmsskolas izglītības iestādes "Madariņa" skolotāja Gunita Eglīte, Pirmsskolas izglītības iestādes "Imanta" vadītāja Jeļena Timofejeva un Rīgas 208.pirmsskolas izglītības iestādes mūzikas skolotāja Inga Meļķe.

Savukārt nominācijā "Par ilggadīgu darbu profesijā" balvas saņēma Rīgas 225.pirmsskolas izglītības iestādes skolotāja Ineta Tomase, Rīgas 220.pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja Silvija Linaberga, Pirmsskolas izglītības iestādes "Mārītes" skolotāja Tatjana Botina, Rīgas 110.pirmsskolas izglītības skolotāja palīdze Lidija Zvereva, Rīgas 239.pirmsskolas izglītības iestādes pavāre Inta Linde.