PIESLĒDZIES E-KLASEI

Otrdiena, 2024. gada 23. jūlijs

Magda, Magone, Mērija

5832.jpeg
Foto: 123RF Stock Photo
Satversmes tiesa (ST) ir atzinusi, ka norma, kas paredz publicēt un vismaz astoņus gadus uzturēt valsts un pašvaldību institūciju mājaslapās informāciju par šo iestāžu amatpersonu un darbinieku atalgojumu, neatbilst Satversmei, pavēstīja ST pārstāve Ketija Strazda.

Lieta tika ierosināta pēc vairāku valsts dibinātu augstskolu, tostarp Rīgas Tehniskās universitātes un Rīgas Stradiņa universitātes darbinieku pieteikuma.

Apstrīdētās normas paredz, ka informāciju citstarp par valsts dibinātu augstskolu darbiniekiem aprēķināto atalgojumu un citām naudas summām, kas viņiem pienākas, publicē attiecīgo augstskolu mājaslapās, kur tā atrodas vismaz astoņus gadus.

Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka tādas informācijas publicēšana un ilgstoša atrašanās internetā, kas identificē konkrētu personu un raksturo tās finansiālo stāvokli, ierobežo viņam Satversmes 96.pantā nostiprinātās pamattiesības. Šajā pantā noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.

ST sākotnēji izvērtēja to, vai apstrīdētajās normās iekļautais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu. ST norādīja, ka Saeima, īstenojot likumdošanas tiesības, bauda rīcības brīvību tiktāl, ciktāl netiek pārkāpti vispārējie tiesību principi un citas Satversmes normas. Viens no vispārējiem tiesību principiem, kas atvasināts no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas, ir tiesiskas valsts princips. No tā izriet noteiktas prasības arī attiecībā uz likumdošanas procesu.

Tiesa savā spriedumā skaidroja, ka likumdošanas procesā jāievēro vispārējie tiesību principi, Satversmē un Saeimas kārtības rullī reglamentētie procesuālie priekšnoteikumi un prasības, arī attiecībā uz to likumprojektu pieņemšanas gaitu, kuri saistīti ar valsts budžetu, informē aģentūra LETA.

Apstrīdētās normas bija iekļautas likumā, kura projekts bija iekļauts gadskārtējā valsts budžeta likuma projektu pavadošo likumprojektu paketē. ST norādīja, ka likumdevējam ir tiesības un arī pienākums Valsts budžeta likumā un to pavadošo likumu paketē iekļaut vienīgi tādus jautājumus, kas attiecas uz konkrēto saimniecisko gadu un ir cieši saistīti ar valsts finanšu līdzekļu izlietojumu. Ja kāds likumprojekts vai priekšlikums šiem kritērijiem neatbilst, Saeimai tas jāizslēdz no budžeta likumprojektu paketes.

ST arī izcēla, ka tas vien, ka apstrīdētās normas noteic ar valsts un pašvaldību institūciju budžetu izlietojumu saistītās informācijas atklātību, vēl nenozīmē, ka šīs normas bija nepieciešams pieņemt, lai regulētu valsts finansiālo darbību kārtējā saimnieciskā gada ietvaros. Likumprojekts uzskatāms par attiecināmu uz konkrētu saimniecisko gadu, ja tas paredz tādu regulējumu, kas ietekmē valsts finansiālo darbību attiecīgajā saimnieciskajā gadā. Apstrīdētās normas šādu regulējumu nenoteic. Tādēļ ST secināja, ka apstrīdētajās normās iekļautais tiesiskais regulējums nevarēja tikt ietverts gadskārtējā valsts budžeta likumu pavadošo likumprojektu paketē.

ST arī norādīja, ka apstrīdēto normu pieņemšanas brīdī Vispārējā datu aizsardzības regula (VDAR) bija stājusies spēkā, taču nebija kļuvusi piemērojama. Šajā laikā dalībvalstīm bija jāveic likumdošanas pasākumi, kas nepieciešami tam, lai nodrošinātu nacionālo tiesību normu atbilstību Eiropas Savienības tiesību normām un sagatavotos Eiropas Savienības tiesību normu piemērošanai.

Saeimai atbilstoši labas likumdošanas principam apstrīdēto normu pieņemšanas gaitā bija jāvērtē VDAR izvirzītās datu aizsardzības prasības. Šāds vērtējums bija nepieciešams, lai Saeimas izraudzītais pasākums nebūtu tāds, kas ir pretrunā Eiropas Savienības dalībvalstu lojalitātes principam un apgrūtina Eiropas Savienības mērķu sasniegšanu. Tomēr ST secināja, ka Saeima nav vērtējusi apstrīdēto normu atbilstību Datu regulai un to savstarpējo saskaņotību.

ST secināja, ka apstrīdēto normu pieņemšanas gaitā netika ievērots labas likumdošanas princips. Minētie pārkāpumi izskatāmajā lietā, it īpaši to kopsakarā, tiesas ieskatā, bija atzīstami par būtiskiem. ST norādīja, ka pastāv pamatotas šaubas par to, ka tad, ja likumdevējs likumdošanas procesā būtu izvērtējis saistībā ar apstrīdētajās normās ietverto pamattiesību ierobežojumu izteiktos iebildumus un viedokļus, likumdošanas procesa rezultātā būtu pieņemts atšķirīgs lēmums. Tādējādi tiesa secināja, ka apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums nav noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu un tās neatbilst Satversmes 96. pantam.

ST norādīja, ka demokrātiskā tiesiskā valstī tiek ievērots princips, ka tiesību norma, kas nav pieņemta pienācīgā kārtībā, nevar radīt tiesiskas sekas. Tādēļ ST secināja, ka apstrīdētās normas zaudē spēku no to spēkā stāšanās brīža.