Viņa lepojas ar savu darbu, turklāt jūt, ka, strādājot par skolotāju, viņas karma būs plusos. Reti nākas sastapt tik izteiktus ideālistus, kuri turklāt nebaidās to atzīt, tādēļ  nebūtu jābrīnās, ja vārdnīcā pretim terminam maksimālisms paradītos tieši viņas bilde. To, vai Ancei izdosies atvērt savu skolu un mainīt izglītības sistēmu, rādīs laiks, taču, dzirdot, ar kādu aizrautību viņa runā par savu profesiju, skolotājas sūtību un iekšējām balsīm, kuras neļauj kavēt mācību stundas, šaubas gaist visai ātri.

Pērn Tu pabeidzi žurnālistikas studijas. Pastāsti, kā Tu kļuvi par skolotāju, kā tik pēkšņi nolēmi mainīt savu profesiju?

Bija pēdējais studiju gads, kad es rakstīju bakalauru, tieši pēdējā pusgadā biju sapratusi, ka man ir lielas ambīcijas žurnālistikā, taču man trūkst emocionālās noturības. Vismaz tajā laikā vēl trūka. Lai piepildītu savas ambīcijas un sasniegtu mērķus, savā jaunības maksimālismā es sapratu, ka nevarēšu to izturēt...  Kursa e-pastā pēkšņi pamanīju Iespējamās misijas vēstuli un izlēmu pieteikties. Tas bija tikai kāds ceturtais variants, ko varētu darīt tālāk. Es zināju, ka esmu uzņemta vēl pirms es biju aizstāvējusi bakalauru. Tad es vēl nedaudz šaubījos, bet, tiekot misijā, salīdzināju, kā es redzu Latvijas mediju vidi, ar to, kāda, manuprāt, ir Latvijas izglītības sistēma. Atskārtu, ka abās ir nenormāli daudz, ko darīt. Bet tajā brīdī es kaut kā tā jutos… Turklāt es sapratu, ka dievinu bērnus. Man liekas, lielos vilcienos bērni ir daudz gudrāki un sakarīgāki par pieaugušajiem. Aptvēru, ka tas man šajā brīdī būs īstais.

Vai Tu joprojām plāno ilgstoši strādāt par skolotāju?

Jā. Man šeit ir ļoti iepaticies. Mans pašmērķis nav visu mūžu būt par skolotāju, bet, pirmkārt, esmu nenormāli pieķērusies saviem skolēniem. Man ir audzināmā klase, negribu viņus pamest vidiņā – 6.klasē. Es daudz ko daru citādāk, nekā ir tradicionāli pieņemts. Bērniem būtu grūti atkal pāriet pie skolotāja, kuram ir citas prasības. Turklāt skaidrot viņiem, kāpēc es eju prom, būtu ļoti grūti. Es redzu, kā skolēni to uztver…

Līdz ar to, es neesmu pieņēmusi nekādus lēmumus par to, ko darīšu tālāk, bet es gribu palikt skolā, uzņemoties mazāku slodzi, lai man skolā nav jābūt 24/7.

Vai tas ir saistīts ar to, ka paralēli vēlies darboties žurnālistikā?

Jā. Man ir ambīcijas, trīs galvenie ceļi, pa kuriem es gribu iet, bet ne obligāti nākošajā gadā. Pirmais – es gribu vērt vaļā savu skolu. Otrais ir politika, respektīvi, mainīt un ietekmēt izglītības sistēmu jau no cita ietekmes līmeņa. Trešais – darbošanās Eiropas Savienības līmenī. Esmu sākusi strādāt vienā skolotāju treniņu programmā. Vēl tam visam paralēli man ir plāns par saviem bērniem, ģimeni… Man negribas teikt, ka tas kaut ko izjauc, protams, tas būs labākais, kas ar mani jebkad ir noticis! Tas vienkārši ir plāns, kas uz kaut kādu laiku var apturēt visus pārejos. Es noteikti ilgi nesēdētu mājās.

Kā Tu nonāci tieši Ozolnieku vidusskolā?

Misijā ir tā, ka mēs paši īpaši neizvēlamies skolu, to izvēlas mums. Man bija nosacījums, ka es negribu braukāt ļoti tālu, negribu pārcelties. Es dzīvoju Jelgavā un pēc braukāšanas uz augstskolu vairs negribēju tik bieži doties uz Rīgu. Līdz pēdējam brīdim izskatījās, ka man tā arī neatradīs skolu nekur Jelgavā! Tad Ozolnieku skola pēkšņi sazinājās ar Iespējamo misiju un teica, ka vajag latviešu valodas skolotāju.

Kā Tev veicās Iespējamās misijas apmācībās? Vai tik īsā laikā tiešām pagūst sagatavot darbam skolā?

Vasarā, kad mūs uzņem, ir Vasaras akadēmija, kas ilgst sešas nedēļas. Tas nozīmē, ka četras nedēļas mēs mācāmies klātienē, dzīvojam uz vietas. Tur ir viss, sākot no pedagoģijas, psiholoģijas, visi pamati un tā tālāk. Visi misijā ir tādi, kuriem pedagoģijā pieredzes nav nekādas… Mums ieliek pamatus ļoti, ļoti labi pasniedzēji. Tad ir Vasaras skola, kurā mēs pirmo reizi tiekamies ar bērniem. Mācības turpinās līdz augusta beigām. Pēc tam katru otro nedēļu – piektdienās un sestdienās – notiek mācības no rīta līdz pat vakaram. Es negribu neko sliktu teikt par saviem iepriekšējiem pasniedzējiem, bet nu… misijas mācības ir pacēlušas latiņu diezgan augstu. Es nezinu, kur pēc tam varēšu mācīties, lai man atkal liktos kaut cik sakarīgi.

Tu diezgan daudz kritizē esošo izglītības sistēmu Latvijā, turklāt minēji, ka vēlētos atvērt savu skolu. Salīdzinot ar jau novēroto, kas tajā atšķirtos, ko Tu darītu citādāk?

Es mēģinu izdomāt… tā…

Lai neaizvainotu?

Jā. Lai nebūtu tāds pretnostatījums, jo šī skola, kurā pašlaik strādāju, ir ļoti laba. Galvenais, ko es gribētu, verot vaļā savu skolu, ir vienotas vērtības jau no sākta gala, visa kolektīva vienota uztvere par to, kāpēc mēs šeit esam, ko mēs šeit darām? Nav iespējams neko mainīt, ja pašā pamatā ir problēmas, ja tie pamati ir nekādi…

Latvijā arī daži skolotāji, kuri gaužas par to, ka esot zems atalgojums, citiem dziļi sirdī īstenībā riebjas bērni! Viņi vienkārši piepilda kaut kādas savas ambīcijas, mācot bērnus. Es gribētu, lai man apkārt ir tāda komanda, kurā visi ir vairāk vai mazāk uz viena viļņa… Es gribu arī maksimāli maz birokrātijas savā skolā! Man tā riebjas papīru lietas! Protams, es zinu, ka pie kaut kā ir jāpieturas.

Zini, ir trīs lietas, caur kurām es galvenokārt gribu mācīt bērnus. Pārsvarā mēs skolā mācām bērnu galvas, bet vēl ir jāmāca rokas un sirds. Tas man šķiet ārkārtīgi svarīgi. Man pašai skolas laikā tas ļoti pietrūka. Arī tagad jūtu to iztrūkumu.

Kā Tu mācību procesā praktiski izproti šos trīs pīlārus – rokas, sirdi un smadzenes?

Ļoti daudz tiek dotas vienkārši zināšanas. Visos priekšmetos. Ļoti maz bērniem ļauj darboties ar rokām, pašiem taisīt, veidot. Ir atsevišķi priekšmeti, protams, mājturība un vizuālā māksla, bet, manuprāt, tās rokas ir jāliek klāt VISUR! Pat latviešu valodā es lieku viņiem veidot, griezt burtus, rakstīt plakātus, likt teikumus. Un maksimāli jāliek klāt arī sirds, proti, viss ir jāsavieno ar savu pieredzi. Es bērniem stāstu savus dzīves stāstus - gan priecīgus, gan mazāk priecīgus. Arī no viņiem es gaidu pretim šos stāstus - tā mēs dažreiz iebraucam tādās dziļajās sarunās… un tas ir riktīgi forši.

Visiem ir zināms, ka ir vizuālā uztvere, ir arī audiālā, bet šis jau ir nākamais līmenis. Sirds, rokas un galva - tās arī ir dažādas uztveres, tām visām vajag saslēgties.

Tu runāji par to, ka pašiem vajag darīt pēc iespējas vairāk ar rokām, ar tausti, dažādot mācīšanās veidus. Ko Tu domā par digitālo ierīču izmantošanu mācību procesā?

Es negribētu teikt, ka esmu fanāts, bet liels atbalstītājs gan. Es redzu ļoti daudzus veidus, kā tas var atvieglot darbu un ietaupīt laiku. Piemēram, stundā, kad ir jāapkopo klases viedoklis, mums ir balsošanas pultis. Tā vietā, lai viņi katrs stāstītu, es izdalītu lapiņas un pēc tam tās ievāktu, viņi ar pulti vienkārši nosūta man savu atbildi. Uzreiz ir gatavs kopsavilkums datorā. Otrs ir tas, ka – šausmīgi klišejiski – tās tehnoloģijas vienkārši pārņem mūsu dzīvi, un, manuprāt, ir ļoti forši parādīt, kā tās var lietot jēgpilnā veidā. Viens ir, protams, tas, ko viņi paši zina, piemēram, Instagram, Twitter, Youtube, video blogiutt. Mums skolā ir nopirktas planšetes, ko esmu sākusi lietot stundās. Vienai klases pusei ir milzīgs prieks un pārsteigums, otrai pusei mājās tādas jau ir, tāpēc tas neliekas nekas īpašs. Planšetēs viņiem ir visādas aplikācijas par valodu, alfabētu, mēs arī veidojam, piemēram, video. Viņi nemaz nezina, ko ar to visu var darīt! Es varu parādīt veidus, kā šīs tehnoloģijas izmantot pilnvērtīgāk.

Ir vēl kādi veidi, kā Tu izmanto visas šīs digitālās ierīces? Pamanīju, ka Tev klasē ir pielīmēts vietnes Twitter logo un piekarināts haštags* #lasītprieks.

Es ļoti daudz tās izmantoju… Pirmkārt, man katras stundas plāns vienmēr ir uztaisīts PowerPoint prezentācijā un rādīts ar projektora palīdzību. Tas ir tāpēc, lai skolēni vizuāli stundas sākumā redzētu mērķus, ir uzlikta arī laika atskaite, tas palīdz tieši vizuāliķiem. Ir arī t.s. dokumentu kamera – kas līdzīgs kodoskopam, tikai kā kamera, proti, zem tās var nolikt jebkādu dokumentu un tas tiek projicēts uz ekrāna. Pēdējā laikā esmu sākusi likt haštagus sociālajās vietnēs un tos viņi ļoti aktīvi izmanto. Esmu iedzīvinājusi haštagu #lasītprieks. Stundu beigās bieži vien Twitter vietnēlieku vienā divos teikumos uzrakstīt, ko viņi šodien jaunu iemācījās.

Vai skolotāja profesiju Latvijā pašlaik ciena? Kā šīs profesijas prestižu varētu uzlabot? Bieži nākas dzirdēt, ka visa vaina ir katastrofāli zemajā finansējumā, bet varbūt ir vēl citi faktori?

Nē, es galīgi neesmu viens no tiem cilvēkiem, kurš visur kā prioritāti redz naudu. Skolotāja profesija pavisam noteikti nav prestiža Latvijā. Diemžēl. Man par to ļoti bieži sāp sirds. Sabiedrībā ir pierasts domāt, ka tas ir drausmīgs darbs, grūts, zemu atalgots, ir kaut kādas stereotipiskās lietas, ko dara tikai učenes, kuras turklāt ir briesmīgas.

Bet vispār viena no pirmajām problēmām ir paši skolotāji, kuri domā: “Ko tad es?”. Pirmkārt, skolotājiem vajadzētu pašiem sākt lepoties ar to, ko viņi dara. Stāstīt par to, kas sanāk, un atzīt to, kas nesanāk. Tā liekas elementāra lieta! Mums, piemēram, misijā ir iegājies, ka ir jāstāsta veiksmes stāsti, jāanalizē un jāatzīst pieļautās kļūdas. Ļoti daudzi skolotāji vienkārši neiedomājas, ko viņi dara forši, jo neviens viņiem to nekad nepasaka. Viņiem pašiem tādēļ šķiet, ka nav nekāda iemesla lepoties ar sevi un savu darbu. Viss ir iegājies tādā ritenī, ka skolotāji neievēro, cik daudziem bērniem viņi ikdienu padara labāku un foršāku! Ļoti daudziem ir, ar ko lepoties!

Es nedomāju, ka, palielinot algu, celsies skolotāju profesijas prestižs. Es arī saprotu, ka man nav universāls viedoklis. Man ir tik maza pieredze, turklāt - salīdzinoši - ļoti laba skola. Es nevaru runāt lauku nostūru skolu vārdā, bet domāju, ka tā visa drīzāk ir komunikācijas vaina. Protams, kad jau tas dzīves sagurums ir iestājies, tad tas ir grūti.

Tev ir ļoti daudz ambīciju. Vai skolotājas darbs spēj tās piepildīt?

Misija man ir ļāvusi saprast, ka vissvarīgākais ir zināt, ar kādu jēgu es kaut ko daru. Agrāk likās, ka strādāt komercuzņēmumā ir riktīgi forši, bet kāda jēga ir, piemēram, no kaut kādas cigarešu izplatīšanas, kur tie cilvēki, kas ar to nodarbojas, saņem daudz? Ko Tu patiesībā dari? Man ir svarīgi, ko es daru ar savu dzīvi un vēl ar citu dzīvi. Protams, tam visam apakšā ir kaut kādas personīgās  intereses. Es pati arī gribu, lai mans darbs ir novērtēts un, paldies Dievam, pagaidām mani skolēni to novērtē!

Kā skolotāja es pašlaik pēc pilnas programmas piepildu savas ambīcijas. Es nevaru prasīt no sabiedrības, lai mani novērtē, ja es pati sevi nenovērtēju. Tagad es sāku kļūt pārliecinātāka par to, ko es daru, tāpēc arī sāku domāt par citām ietekmes sfērām. Skaidrs tas, ka es gribu piedalīties izglītības sistēmas mainīšanā, jautājums, kuru sfēru es izvēlēšos? Ja es palieku šajā darbā, tad es ietekmēju tās klases, kuras es mācu. Man tas jau ir ļoti daudz. Ja es atveru skolu, tas ir vēl nozīmīgāk. Nākamais līmenis, ja es iesaistos Izglītības ministrijā, tad es varu mainīt visas Latvijas izglītības sistēmu, jo mans pamatmērķis ir mainīt bērnu dzīvi. Jautājums, cik daudziem bērniem es varu mainīt dzīvi un uztveri? Es to nevēlos tāpēc, lai cilvēki iegaumētu manu vārdu. Es tiešām vienkārši gribu, lai ir labi, tāpēc ka es atceros, kā man bija skolā! Cik daudz man kāds nepastāstīja un neparādīja, nelika pārdomāt un saprast! Man vienkārši gribas, lai viņiem ir labi! Es zinu, ka tad mana karma būs plusos, es būšu laimīga un vesela, manai ģimenei viss būt kārtībā un tā tālāk.

Izklausās, ka Tev piemīt tāda patiesa skolotājas sūtība, turklāt ļoti izteikts maksimālisms.

Darbs ir nenormāli grūts. Es vienkārši strādāju ārkārtīgi daudz! Mans vīrs ir dusmīgs, ka bieži strādāju mājās, vecākus nesatieku utt. Dažreiz man ir tāda iekšējā cīņa - no rīta pamostos un nevaru izlīst ārā no gultas, laukā ir drausmīgs laiks un es jūtos slima, tad ierunājas mana iekšējā balss: “Laikam šodien jāpaliek mājās… Nē, bet skolēniem taču mani vajag, mums tur ir tāds projektiņš! Nē, jāceļas!” Tad es atkal domāju: “Bet es taču esmu slima, jāpaliek! Un skolēni īstenībā priecāsies, ka es neatnācu, viņiem būs brīvstunda!” Tad man galvā atkal ierunājas pretējā balss: “Jā! Tajā brīdī viņi varbūt priecāsies, bet gada beigās un dzīvē šai stundai būs liela nozīme!” Izklausās smieklīgi, bet man patiešām liekas, ka tā viena stunda var mainīt visu! Man ļoti nepatīk kavēt skolu. Vakarā, aizbraucot mājās, man ir šis tas, kas skolēnu vecākiem jāpaziņo, tad man ir dažas lietas, kas jāiesniedz vadībai, visādi plāni, jānovada kaut kas skolotājiem, un tad vēl ir pienākumi, kas attiecas uz mācību stundu, skolēniem. Un tas ir pats galvenais. Es sēdēšu, cik ilgi vajadzēs, lai izdarītu visu, kas attiecas uz skolēniem! Tā ir pati galvenā prioritāte. Nekad tam neatņemu laiku. Uz pārējo es mēdzu pievērt acis, bet skolēni ir prioritāte, lai viņu stundai es vienmēr būtu perfekti sagatavojusies. Saproti?

Es pati esmu domājusi par to, vai tā patiešām ir, vai arī es to visu saku tikai tādēļ, jo tas izklausās labi? Pašlaik, cik es varu izprast savas sirds un apziņas dziļākās vietas, es tam ticu līdz pēdējam. Man absolūti nav bail to teikt…