25.aprīlī izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis prezentēja viņa vadībā izstrādāto jauno pedagogu atalgojuma modeli.

Jāsecina, ka atšķirībā no 2015.gada 9.decembrī toreizējās ministres Mārītes Seiles prezentētā pedagogu atalgojuma modeļa jaunajā variantā ir vērojamas pozitīvas izmaiņas, taču tajā ir arī daudz būtisku lietu, kas arī šobrīd nav novērstas.

Kā pozitīvo jāmin, ka šajā piedāvājumā ir skaidri norādīta naudas plūsma, kam tā ir domāta: “pedagogu darba algas fonds”; “skolas administrācijas un atbalsta komandas darba algas fonds” un “pedagogu motivācijas piemaksas”. Kā ieguvēji ir arī pirmsskolas izglītības pedagogi, kuriem līdz šim par 30 nostrādātām kontaktstundām maksāja 420.00 eiro “uz papīra”, bet jaunajā piedāvājumā paredzēts 680.00 eiro atalgojums, kas ir algas pieaugums par 62 %, tas ir būtiskākais pienesums pedagogiem šajā modelī. Arī līdz šim 2009.gada 22.decembra Ministru kabineta noteikumos Nr.1616 spēkā esošie mērķdotācijas aprēķināšanas koeficienti ir izmainīti un palielināti, līdz ar to arī pedagogu mērķdotācijai paredzētais finansējums izglītības iestādēm var pieaugt vai palikt līdzšinējā līmenī.

Taču, iedziļinoties jaunajā piedāvājumā, saredzu arī vairākus mīnusus, kas sarežģī un nesakārto pedagogu atalgojuma sistēmu kopumā.

Pirmkārt, ir neizprotama virzība no pašreizējās 21 darba stundas likmes nedēļā uz 30 stundu darba likmi (iepriekšējā piedāvājumā figurēja 36 stundu darba nedēļa), taču pieļaujot, ka pedagogs drīkst strādāt 1,3 likmes. Droši varu apgalvot, ka gan pedagogiem, gan iestāžu vadītājiem un sabiedrībai kopumā skaidrāks būtu Darba likumā definētais pilnais darba laiks – 40 stundas nedēļā. Šeit gribas arī pieminēt, ka reālais atalgojuma pieaugums pedagogiem vispārējās izglītības un profesionālās ievirzes iestādēs, kuri šobrīd saņem minimālo atalgojumu 420.00 eiro apmērā par likmi, ir 12%, jo šobrīd, strādājot 30 stundas, pedagogi saņem 600.00 eiro. Neapšaubāmi, pieaugums ir, taču jāpiezīmē, ka minimālā algas likme ir aptuveni 15% Latvijas izglītības iestādēs strādājošajiem, pārējās tā ir augstāka, līdz ar to pieaugums ir krietni mazāks vai tāda vispār nav. 

Otkārt, negribētos tomēr piekrist viedoklim, ka pilnīgi visi mācību priekšmeti ir vienādi. Ir priekšmeti, kuriem pedagogam ir jāiegulda ilgāks darba laiks un otrādi. Pašlaik matemātikas, valodu un literatūras pedagogiem, strādājot 21 kontaktstundu, par papildu pienākumiem tarificē vēl sešas stundas burtnīcu labošanai un pa divām stundām individuālajam darbam un stundu sagatavošanai. Ja pedagogam vēl ir audzināmā klase, tad vēl sešas stundas klases audzināšanā, kopā sanāk 37 stundas. Pašreizējā piedāvājumā tās ir 30 stundas, un konkrēto mācību priekšmetu pedagogi strādās vairāk kontaktsundu, bet par papildu pienākumiem saņems mazāk. Piedāvājums, ka klases audzināšanai apmaksa tiek veikta no “motivācijas piemaksām pedagogiem”, ir absurds. Domāju, ka tomēr būtu jānosaka konkrēts stundu skaits par pedagogu darba slodzē obligāti iekļaujamajiem pienākumiem – klases audzināšana, burtnīcu labošana, gatavošanās stundām un individuālais darbs. Ja pedagogam nav audzināmās klases, tad pašreizējā piedāvājumā (40 stundas nedēļā jeb 1.3 likmes) viņš strādās 28 kontaktstundas un papildu pienākumi veidos 12 stundas. Tas veicinās pedagogu pārslodzi, jo novadīt un sagatavoties 28 kontaktstundām nedēļā ir visai intensīvs darbs.

Treškārt, paredzētā nauda “pedagogu motivēšanai” tā arī līdz “motivēšanai” var nenonākt, jo no tās būs jāapmaksā klases audzināšanas stundas, pagarinātās dienas grupas stundas, kā arī dažādi citi papildu pienākumi (projektu darbs, metodiskās komisijas, zinātniski pētniecisko darbu vadīšana).

Ceturtkārt, strādājot kopā ar izglītības jomas organizācijām pie “alternatīvā pedagogu atalgojuma modeļa” kā prioritāti izvirzīju “vienlīdzības un taisnīguma principu”. Pašlaik, nodefinējot kopējo stundu skaitu par papildu obligāti iekļaujamajiem pienākumiem, var rasties situācija, ka vienāda līmeņa un lieluma izglītības iestādes tarificēs atšķirīgas stundas par burtnīcu labošanu, gatavošanos stundām un individuālo darbu. Tas neveicinās vienlīdzību, un, manuprāt, tomēr būtu nepieciešams noteikt “rāmi”, kā tiek tarificētas šīs stundas.

Analizējot visu jauno pedagogu atalgojuma modeli, jāsecina, ka arī pašvaldībām tas uzliks slogu, jo pirmsskolas izglītības iestādēs lielākajai daļai pedagogu ir noteiktas minimālās likmes 420.00 eiro par 30 nostrādātām stundām, un pie pašreizējā modeļa piedāvājuma tas pašvaldībām liks piešķirt papildu finansiālos līdzekļus. Neapšaubāmi, tas ir pozitīvs aspekts pedagogiem, taču uzskatu, ka ir jādiskutē par pirmsskolas izglītības pedagogu finansēšanu no valsts budžeta.