"Tā kā pietiekami bieži esmu meklējusi atbildes savai dzīvei un skaidrojumus savas un sev tuvo cilvēku rīcībai, tad varu teikt, ka esmu šīs nenoteiktās un ļoti sazarotās zinātnes fane. Diemžēl terminoloģija nav mana stiprā puse, tomēr ar izpratni vairumā situāciju izdodas trāpīt tieši desmitniekā. Lai gan neesmu nekāda guru...

Bet tas, kā saprotams, ievadam. Mans šīs reizes jautājums ir – kur un kā mācījušies mani amata brāļi, ja var, piemēram, jau pirmajā latviešu valodas stundā paziņot piektklasniekam – „ja darbs būs neglīti uzrakstīts, es to nelasīšu”. Mazais cilvēks, tikko atnācis no sākumskolas, protams, ir zināmā šokā. Labi, ja vecāki prot atrast mierinošus vārdus un arī komentārus (diemžēl bez tādiem neiztikt) par skolotājas personību šajā situācijā.

Bērna rokraksts

Mana nesapratne ir par to, kā izglītots un pietiekami ilgi skolā nostrādājis pedagogs var nezināt, ka rokraksts nav bērna uzcītības, bet gan rakstura rādītājs. Visnesalasāmākie rokraksti ir cilvēkiem ar ļoti ātru domāšanu (roka netiek līdzi). Šādiem cilvēkiem ir arī nepanesami glīti pārrakstīt vienreiz izdomāto un uz papīra uzlikto, jo katru reizi veidosies kādi papildinājumi un atkal doma steigsies rakstītajam pa priekšu. Turklāt rakstīšanas ieradumi mainās reizē ar organisma augšanu un nostabilizējas ne ātrāk par tā sauktā pusaudža vecuma beigu posmu. Protams, ir izņēmumi, bet tie attiecas uz noteikta tipa cilvēkiem, pamatā ar noslieci uz pedantismu.

Domāju, ka atbilstošās jomas speciālists sniegs vēl izsmeļošāku skaidrojumu, bet stāsts nav par to. Stāsts ir par to, kāpēc matemātiķis to zina, bet filologs nezina. Un vēl par to, kāpēc mēs skolotāji ar savām, atvainojos, bet patiešām stulbajām prasībām un nekontrolētajiem izteikumiem traumējam skolēnus.

Speciālisti pamatā meklē un arī atrod skolēnu agresivitātes u.c. asociālas uzvedības cēloņus ģimenē. Viņiem, protams, ir taisnība. Bet tikai daļēja. Liela daļa atbildības ir jāuzņemas mums, skolotājiem.

Gan ar savām prasībām labi uzvesties (tagad rakstām, bet tagad domājam), gan ar tīši vai netīši izteiktiem pazemojošiem aizrādījumiem, ar vienīgās patiesības sludināšanu, ar...

Dzimumu psiholoģija

Iepriekšējā Skolas Vārdā pieminēta situācija ar skolēnu, kurš nepieraksta (kādas šausmas! HA!). Starp citu, man ir vēl labāks piemērs. Skolēns traumējis roku un nevar pietiekami stingri turēt pildspalvu, bet nospiest datora klaviatūras taustiņus var. Kā moderns jaunietis, protams, viņš dodas uz nodarbību ar datoru. „Skolotāja” (bez pēdiņām kaut kā neiztikt) ne tikai nenoskaidro situāciju, bet vēl pietiekami asā formā aizliedz izmantot datoru. Jāpiebilst, ka telpā bija interneta uztveres problēmas, tātad nekādu risku sērfošanai. Un tam visam vēl klāt situācijas atrisināšanas neiespējamība, jo ir skaidri zināms, ka ikviens skolēna vai audzinātāja solis, meklējot taisnību, beigsies ar problēmām konkrētā mācību priekšmeta vērtēšanas kritērijos.

Ja par pierakstu neizdarīšanu kopumā, tad te nav tikai audiālisms, te ir arī dzimumu psiholoģija. Jo zēni, kā izrādās, nespēj uztvert vienlaicīgi skolotājas sacīto, demonstrēto un vēl arī to pašu pierakstīt (vīrietis uztver pasauli tikai ar vienu smadzeņu puslodi, sievietes ar abām – tā saka psihologi). Viņi vairumā gadījumu spēj darīt tikai kaut ko vienu. Vai nu sekot stāstījumam/attēlam, vai tikai pierakstīt, nesaprotot saturu. Šo faktu zināju jau sava darba mūža pirmajos gados, kad aicināju vispirms kopā ar mani izsekot uzdevuma risināšanas shēmai, tikai pēc tam to pierakstīt, ja tas ir nepieciešams. Diemžēl realitātē skolotājam gribas, lai visi skaisti pierakstītu viņa sacīto. Un tāpēc man, piemēram, atkal un atkal jāskaidro, ka pierakstus skolēns veido sev! Tātad atzīmē tikai to, kas jāatceras, kas izteikts svešvārdos vai... turklāt sev saprotamā formā. Un skolotāju prasība ne tikai veikt pierakstus, bet arī pēc glītiem pierakstiem ir lielā mērā nepietiekamas profesionālās sagatavotības apliecinājums. Vēl jo vairāk, ja kāds pamanās šo skolēna veikumu novērtēt ar atzīmi, labi, ja tikai ar iesk./neiesk., tad laikam jau nesaprot, ka ieskaita skolēna iedzimtās rakstura īpatnības.

Jā, ir situācijas, ka skolēnam silti jāiesaka pierakstīt, ja informācijas apjoms ir liels, mācību grāmatu un/vai internetā pieejamu materiālu nepietiek u.c. Lai gan ikviens skolotājs vai pasniedzējs taču diktē no kādiem saviem pierakstiem. Mūsdienu pasaulē vairumā izmanto datoru, pat sagatavo īsos kopsavilkumus prezentācijās. Kāpēc tikai retais skolēniem/studentiem izdala savu prezentāciju kopijas? Mana atbilde ir aplam vienkārša – ja skolēnam/studentam nevajadzēs pierakstīt, kā tad aizpildīs garās 40 vai pat 40x2 minūtes? Būs jāsāk analizēt un ar piemēriem apaudzēt informāciju, kāds vēl sāks diskusiju, kas novirzīs no skaidrajiem sākotnējiem uzdevumiem. Vienkāršāk un laikam arī skaistāk ir visiem vienādi noliektās galvas un pildspalvu klusie švīksti pār papīru.

Neprasme informāciju apstrādāt

Kāpēc par to filozofēju? Ne tikai iepriekš minēto piemēru dēļ, bet arī tāpēc, ka kārtējo reizi vismaz desmit jaunieši uzdeva man vienkāršu jautājumu – to vajag pierakstīt? Un man bija jāskaidro par savas ārējās atmiņas veidošanu un brīvo izvēli. Un tas atkārtojas gadu no gada. Turklāt, ja es piedāvāju savas animācijas drukāto versiju (tehniski tas ne vienmēr ir ērti, jo animētie attēli viens otru pārklāj), skolēni pat 30 gados nesaprot, kā to izmantot. Vienalga notiek pārdrukāšana.

Nopietnākā blakne nepārtrauktai pierakstīšanai ir neprasme informāciju apstrādāt, skolēna uzmanība koncentrējas uz paspēt pierakstīt. Cik liela ir varbūtība, ka paralēli notiks arī kāds no mācīšanās procesiem?

Baidās kļūdīties. Kāpēc?!

 Statistikas apguvē man visbūtiskākā šķiet saruna par informācijas vākšanu, vizualizāciju un tās patiesumu. Arī par masu informācijas līdzekļu piedāvājumu šajā sakarā. Diemžēl sākums šajā jomā vienmēr ir smags, jo pārsvarā skolēni (es te par vidusskolas 11. klasi) nāk uz matemātikas stundu, sagatavojušies rēķināšanai. Bet sarunas, savu ideju izteikšana... Lai gan neesmu pārliecināta, ka literatūras vai vēstures stundās gatavība sarunai ir lielāka. Esam taču to godīgi nopelnījuši! Tikai retais skolotājs spēj pieņemt un uzklausīt skolēna izteikumus, kuri nesakrīt ar viņa paša vienīgo patiesību. Dažkārt arī nedzird visus, bet tikai skaļākos un it kā labākos. Atceros savu mazdēlu, kurš krāsas pazina jau divu triju gadu vecumā, bet tad piepeši atnesa no bērnudārza saulītes krāsu. Acīmredzot kāds tika slavēts par šādu terminu, bet dzeltenais tā arī nesaņēma atbilstošu apliecinājumu. Klasē notiek tas pats, skolēns baidās izteikt skaļi un skaidri savu atbildi, jo baidās kļūdīties. Kāpēc?! Tāpēc, ka skolā par kļūdām tiek piemērots sods, morāli materiāls, t.i., skolotāja izteikuma vai mācību sasniegumu vērtējuma formā.

Kopumā ir ļoti daudz situāciju, kurās jau bērnudārzs nes sevī ieprogrammētus milzīgus mīnusus. Ne tikai bērna zināšanām, bet nākotnes perspektīvai. Un, manuprāt, vainīga ir kā pati izglītības sistēma, tā jau vairākkārt pieminētā pedagogu sagatavošanas kvalitāte un arī, protams, cilvēciskais faktors.

Pietiekami bieži jau savā pirmajā izglītības iestādē cilvēks saņem tik lielu baiļu, nedrošības, pārprastas paklausīguma prasības devu, ka pietiek ne vienam vien mūžam. Un tā veidojas ne tikai sabiedrība, kura nepretojas politiķu lēmumiem, tā veidojas arī skolas vidē sastopamā agresivitāte. Bērns, kurš 40x4 vai 40x7 minūtes dienā ir centies sevi turēt rāmjos, uzklausījis indīgas pedagogu piezīmes vai saņēmis aizrādījumus par to, ka ne tā pierakstījis, ne tā pateicis, ne tā... (bieži vien arī izcili nožēlojamas savas nākotnes prognozes), izkļuvis no sprosta, būs nevaldāms un arī agresīvs pret sevi vai citiem.

Ja par sistēmu – tā nez vai būs kādreiz gatava attīstībai. Ja vien zvaigznes nesakārtosies kādā īpaši labvēlīgā stāvoklī pareizajiem cilvēkiem pareizajā laikā un īstajā vietā (cerība mirst pēdējā).

Jāteic, ka izmaiņas sistēmā tā īsti neprasa arī sabiedrība, vēl mazāk valsts politiskā elite. Jo attīstība ir neērta, tā sabradā iepriekš pieņemtos uzstādījumus un vērtības (par izglītības pils rekonstrukciju es jau minēju iepriekš).

Sašutuši par grāmatas un lasīšanas noniecināšanu

Visvairāk skolotāji, vecāki un arī vecākā sabiedrības daļa ir sašutuši par grāmatas un lasīšanas noniecināšanu. Jā, skolēni nevēlas lasīt, viņi ātrāk uztver vizualizētu un konkrētu informāciju, jo tā ir vieglāk un cilvēkā ir iedzimta vajadzība izvēlēties vieglākos ceļus. Jā, mēs zaudējam klasiskas vērtības. Tieši tāpēc literatūras skolotājiem 1000!!! reižu jāpārdomā,kādu literāru darbu piedāvāt lasīšanai un ko darīt pēc izlasīšanas, jo fantazēt patīk arī mūsdienu skolēniem. Tikai retais skolotājs viņiem dod šādu iespēju, tikai retais uzsver iespēju pašam veidot savus tēlus, neskatoties uz grāmatā dotajiem portretiem. Jo sen viss ir sadalīts – pareizajos tēlos, laikmeta raksturojumos un tā tālāk un tā joprojām. Šos tēlus un raksturojumus ērtāk atrast internetā. Kāpēc būtu jāpūlas lasīt un kaut ko domāt pašam, ja to ne tikai neprasa, to pat skaļi atzīst par aplamu esam. Un es te nefantazēju, es runāju par reālām skolas situācijām un reālu skolotāju prasībām (protams, atvainojos citādajiem).

Šoreiz nobeigumam man nav ne retorisku jautājumu, ne komentāru. Jo trūkst vārdu. Situācija ir visiem zināma. Skolas vadībai, vecākiem. Bet nav mehānisma, kas no darba pedagoģijā atbrīvotu skolotājus teroristus kā nepiemērotus profesijai. Arī tas ir sava veida bosings, tikai skolotāja attiecībā pret skolēnu. Bieži slēpts, netiešs, bet ļoti aktuāls.

Pat tad, ja skolotāja mācīšanas metodika ir tiešām liekama pēdiņās, viņš vienā mierā turpina strādāt. Lai gan šo faktu pierādīt ir daudz vienkāršāk, arī nodarītais kaitējums ir mazāks, jo vajadzības gadījumā ir atrodamas dažādas iespējas iemācīties. Bet darba uzteikšanas modelis cilvēka nepiemērotības dēļ nav izveidots (pedagogam ir tikai viens aizliegums – tiesāts) vai arī neviens vadītājs nav gatavs gariem tiesu procesiem.