Ma (Ma) kundze, kura nevēlas minēt savu vārdu, stāsta, ka daudzus gadus nodzīvojusi ASV, pirms kāda laika atgriezusies Ķīnā, kur viņas 11 gadus vecais dēls beidzis pamatskolu, un tagad ir grūtas izvēles priekšā. Maijā ģimene pabijusi ASV, kur iepazinusies ar dažādu skolu piedāvājumiem, taču lēmums vēl nav pieņemts. "Mans dēls jūtas kā amerikānis, taču visi viņa draugi ir šeit, Ķīnā, un viņš labprāt paliktu dzimtenē. Es uzskatu, ka pamata izglītība Ķīnā ir kvalitatīva, taču vēlos, lai viņš ne tikai apgūtu mācību grāmatās rakstīto, bet arī iemācītos radoši domāt," viņa saka. Skolēna māte arī piebilst, ka runa ir par vērtībām. "Tradicionālās ķīniešu vērtības un morāli es vērtēju ļoti augstu, bet nelaime tā, ka mūsdienu sabiedrībā tās vairs neeksistē. Bet es vēlos, lai mans dēls izaugtu par godīgu cilvēku," saka sieviete, kura tomēr sliecas kopā ar ģimeni doties uz ASV.

Pretējs viedoklis ir cita piektās klases beidzēja mātei Cju Dunai (Qiu Dong) - viņa izlēmusi, ka dēls mācības turpinās Ķīnā, turklāt izvēlējusies viņam nevis starptautisko skolu vai valsts skolu, bet prestižu privātskolu. Galvenais iemesls šādam lēmumam - vēlme, lai dēls pietiekami labi prastu ķīniešu valodu. Cju Dunai ir pārliecināta, ka ar pamatskolas zināšanām nepietiek, un uzsver, ka īsti netic bilingvālai izglītībai, jo ķīniešu valoda ir ļoti sarežģīta. Viņa uzskata, ka Ķīnas starptautiskajās skolās, kur mācības paralēli notiek ķīniešu un angļu valodās, mācās pārāk daudz tādu ārzemnieku bērnu - skolēnu, kuru zināšanas ķīniešu valodā ir vājas un kuru dēļ pazeminātas prasības ir arī pret pārējiem skolēniem. "Ir nepieciešams zināt klasisko valodu, saprast tās struktūru un dažādās formas. Vēlos, lai mans dēls apgūtu ne tikai valodu, bet arī visu kultūras kontekstu," viņa skaidro. Sieviete uzsver, ka vadās pēc personīgās pieredzes. Kad Cju Dunai bija 15 gadus veca, bet viņas māsai bija 10 gadu, ģimene pārcēlās uz ASV. Pašlaik Cju Dunai tekoši runā dzimtajā valodā, prot lieliski rakstīt, bet viņas māsai šādu zināšanu nav - pēc sievietes domām, tas ir pierādījums, ka ar pamatskolā gūtajām valodas zināšanām nepietiek.

Dilemmas priekšā ir arī Džan Cjao (Zhang Qiao) - viņa ir precējusies ar Vācijas pilsoni, un abu laulāto meita Natālija (Natalie) sevi uzskata pa pusei par vācieti. Gluži tāpat kā daudziem vecākiem, Džan Cjao trūkst naudas, lai samaksātu par elitāru izglītību, jo, piemēram, vienā no Pekinas starptautiskajām skolām, kur viņa mēģinājusi iekārtot savu meitu, mācību maksa pārsniedz 37 000 dolārus gadā. "Es to nevaru atļauties," saka Džan Cjao, kura izvēlējusies citu risinājumu. Proti, atsevišķās Ķīnas valsts skolās izveidotas speciālas plūsmas ārzemniekiem, kur mācību programma ir ļoti līdzīga tai, kas pieņemta Rietumvalstu skolās. "Tā kā meitai ir arī Vācijas pase, viņa varēja pieteikties šādā klasē," stāsta sieviete. Viņa uzskata, ka valsts skolā meita spēs pienācīgi apgūt ķīniešu valodu, iemācīsies tradicionālo cieņas izrādīšanu vecākiem cilvēkiem. Tajā pašā laikā Džan Cjao bažījas par pedagogu kvalifikāciju, kuri šajā skolā pasniedz rietumniecisko mācību programmu. Nav noslēpums, ka Ķīnas valsts izglītības sistēma ir korumpēta, skolotāji tiek piemeklēti ar dažādu aģentūru starpniecību un nav nekādu garantiju, ka tie būs pieredzējuši un zinoši pedagogi.

"Nav pārsteigums, ka daudzu skolēnu vecāki naktīs neguļ, jo nespēj izdarīt savu izvēli," raksta The New York Times.  "Viņi saviem bērniem vēlas Rietumu izglītībai raksturīgo radošo pieeju un kritisko domāšanu, taču nevēlas par izglītību maksāt milzīgas naudas summas un nevēlas, lai bērnus starptautiskajās skolās nomāktu ārzemnieki. Viņi vēlas, lai bērni matemātiku, valodas un ķīniešu kultūru apgūtu Ķīnas skolām raksturīgajā līmenī, taču nevēlas pārāk garas un nogurdinošas skolas dienas, nevēlas neiedomājamo konkurenci, kas raksturīga Ķīnas skolām. Viņi vēlas, lai bērni augtu kā pasaules pilsoņi, lai viņi vienlaikus būtu gan ķīnieši, gan rietumnieki, taču vērtības ir dažādas un izvēli izdarīt ir ļoti sarežģīti."