Statistika liecina, ka Kirgizstānā tikai aptuveni piektā daļa bērnu apmeklē pirmsskolas mācību iestādes un spēj pienācīgi sagatavoties skolas gaitu uzsākšanai. It sevišķi tas attiecināms uz bērniem, kuru vecāki ir lopu gani - klejotāji, jo nedz augstkalnu ganībās, kur ģimenes pavada vasaru, nedz nomaļajos ciematiņos, kur tās dzīvo ziemā, bērnudārzu parasti nav. Interneta ziņu vietne Eurasianet.org raksta, ka situāciju var uzlabot mobilas pirmsskolas mācību iestādes, kas ierīkotas kalnu ganībās uzslietās jurtās.
Kirgizstānas kalnos bērnus sagatavo skolai

"No pirmā acu uzmetiena tā šķiet parasta jurta, kas uzslieta ganību vidū augstu kalnos. Taču, pārkāpis pār slieksni, viesis ātri vien sapratīs, ka tas nav vietējo iedzīvotāju miteklis - uz grīdas, kas izklāta ar paklājiem, izlikti sīciņi skolas soli, jurtas sienas grezno attēli ar pasaku varoņiem, bet pie vienas sienas novietota tāfele," - tā šo improvizēto bērnudārzu, kuram dots nosaukums Ananaika (Mīļotā), apraksta Eurasianet.org. Ik dienu uz trīs stundas ilgām nodarbībām jurtā pulcējas 26 bērni vecumā no trim līdz sešiem gadiem - viņi nāk no 15 ģimenēm, kas tuvējā apkaimē gana savus lopus.
45 gadus vecā Dženišgula Šaršejeva (Jenishgul Sharsheeva), kura vada nodarbības, ir pieredzējusi pedagoģe ar 18 gadus ilgu darba stāžu pirmsskolas mācību iestādēs, taču viņa atzīst, ka šeit, augstu kalnos, viss esot pavisam citādāk nekā pilsētās. "Man tas ir kaut kas pavisam jauns - mācīt bērnus, kuri pirmo reizi mūžā redz grāmatas, krāsainos zīmuļus vai plastilīnu," stāsta skolotāja. Zināmas problēmas radot arī tas, ka bērniem nav socializēšanās iemaņu, viņi nav pieraduši iegūt jaunus draugus, jo visu mūžu dzīvojuši savā noslēgtajā vidē. Tomēr Dž. Šaršejeva ar gandarījumu stāsta, ka mēneša laikā bērni gan sadraudzējušies, gan apguvuši dažādas zinības - iemācījušies skaitīt, atšķirt krāsas un nokrāsas, spēj izšķirt dažādas figūras.
Vēlmes iegūt zināšanas viņiem netrūkstot. 52 gadus vecā Činara Čikejeva (Chinar Chikeeva), kura ik dienu uz jurtu pavada savus trīs mazbērnus, stāsta, ka no rītiem viņi pat atsakoties no brokastīm, lai ātrāk varētu doties uz skolu un satikt savus jaunos draugus un skolotāju. Ģimene kalnu ganībās pavada četrus mēnešus gadā. Ciematā, kur viņi dzīvo ziemās, bērnudārza nav, taču tur ir pamatskola. Č. Čikejevas mazmeita, piecus gadus vecā Aelina (Aelina), stāsta, ka pēc diviem gadiem sākšot tajā mācīties, un lepni piebilst, ka jau iemācījusies skaitīt līdz 10. Tiesa, ne visiem bērniem, kuri apmeklējuši ganībās ierīkoto pirmsskolas mācību iestādi vēlāk būs lemts mācīties skolā. Sešgadīgā Beksultana (Beksultan) māte Gulzata Išembajeva (Gulzat Ishembaeva) stāsta, ka kopā ar vīru un septiņiem bērniem augu gadu ganot lopus un neviens no viņas bērniem nav ieguvis izglītību. Sieviete nav pārliecināta, ka tas izdosies arī Beksultanam. "Skola ir tālu, bet mums nav automašīnas. Taču viņš vismaz ir apmeklējis pirmsskolas mācību iestādi, kaut ko iemācījies, un esam priecīgi arī par to," stāsta G. Išembajeva.
Eurasianet.org raksta, ka pirmās mobilās pirmsskolas mācību iestādes izveidoja labdarības organizācija Aga Khan Foundation 2006. gadā, pašlaik tai ir 20 šādi bērnudārzi. Beidzamajos gados stafeti pārņēmis bijušās prezidentes Rozas Otunbajevas (Roza Otunbayeva) vadītais fonds, kam pieder arī Ananaika. Šovasar Kirgizstānas kalnos darbojas 35 šī fonda pirmsskolas mācību iestādes, ko apmeklē vairāk nekā 700 bērnu.