Izrādās, ka visu nākas iemācīties līdz automātiskām darbībām un tikai tad varam teikt, ka šis cilvēks ir profesionālis, speciālists un tā tālāk.

Ja vecāki būtu zinoši un prastu vērot savus mazuļus, viņiem pavērtos iespēja noteikt bērna spējas, apgūt jauno. Viņi pamanītu, ka mazais ātri apguva staigāšanas mākslu, sāka ātri un pareizi runāt, un no tā varētu izdarīt secinājumus, ka viņu mazajam ir jaudīgas smadzenes, kuras ir spējīgas ātri apgūt jauno. Ja kaut kas neveicas, notiek lēnāk vai nenotiek nemaz, tas norāda uz problēmām un dod iespēju, jau agrīnā stadijā izdarīt korekcijas un palīdzēt mazajam.

Kā rīkojamies mēs? Nekādā gadījumā agras mācības, lai taču skatās TV! Vēlāk pēkšņi ieliekam bērnu rāmjos un liekam viņam apgūt gudrības, kuras viņš nav gatavs apgūt, jo viss taču ir jauns un svešs! Jo agrāk bērns sāk apgūt zināšanas, jo veiksmīgākas būs viņa skolas gaitas un darba dzīve.

Lai bērns bauda bērnību. Neatņemsim bērnam bērnību. Tādus un līdzīgus komentārus nākas lasīt pēc manu rakstu publicēšanas. Esmu ne tikai skolotāja, bet arī bērnu māte. Nevaru teikt, ka būtu atņēmusi saviem bērniem bērnību, viņus mācot gudrībās, jau no agras bērnības. Neizpalika prieki, nerātnības, nodarbības pulciņos un viss pārējais, bet visur un visā ieliku savu, pieauguša cilvēka domu, skaidrojumu, tā veidojot bērnu domāšanu. Paralēli tam, sniedzu zināšanas par matemātiku, valodu, dabu, sabiedrību. Bērni ir izauguši, ieguvuši labu izglītību un tas viss bez piespiešanas, bez robežu vilkšanas, tikai ieinteresējot. Piedāvātais modelis nav no gaisa rauts, bet radies no novērojumiem ģimenē un ilggadīgajā pedagoga praksē, sekojot tam, kā bērni apgūst mācību vielu. Nav slikto vai labo bērnu, nav slinko vai čaklo, ir bērni, kuriem atšķiras domāšanas un uztveres veidi. Vieni spēj uztvert un domāt ātri, bet otriem ir vajadzīgs laiks, lai iedziļinātos un izprastu. Ja šīs atšķirības ir zināmas no mazām dienām, ir vieglāk strādāt, zinot kādas grūtības pakāpes vielu piedāvāt katrai grupai. Pašreizējā mācību modelī man nākas meklēt vidējo ātrumu vielas apguvei. Rezultātā lēnie ir spiesti steigties, tā izlaižot nianses, kuras bija nesaprotamas, lai tiktu līdzi ātrajiem domātājiem. Savukārt, ātrie domātāji ir spiesti gaidīt un garlaikoties. Lēnie nepadziļina zināšanas tā, kā tas būtu vajadzīgs, bet padziļina neapgūtās vielas bedres un vēlākajā mācību procesā šīs bedres liek sevi manīt. Ja katrs līmenis atrastos savā telpā, skolēni uzrādītu labākas sekmes, jo mācītos sev piemērotos apstākļos.

Mācību modelis, kuru piedāvāju, paredz, ka jau no bērnudārza ir jāļauj bērnam iepazīt pasauli, saprast visvienkāršākās likumsakarības dabā, cilvēkā, dzīvniekā, augā. Svarīgi, lai bērns iemācās domāt, izdarīt analīzi un nonākt pie loģiska secinājuma. Bērnudārzā ir jārada tādas iespējas, lai bērns varētu kvalificētu pedagogu vadībā apgūt botānikas, anatomijas, fizikas, ķīmijas un citu zinātņu vienkāršākos pamatlikumus.

Sākot runāt par līmeņu mācību modeli, sadalīju bērnus divās nosacītās grupās - ātrie un lēnie domātāji. Katrai no šīm grupām piemīt savas īpatnības, kuras ir jāņem vērā, uzņemot bērnus skolā. Ātrie domātāji ir apveltīti ar domas elastīgumu, patstāvību, ātru uztveri, savukārt, lēnajiem ir vajadzīgs ilgāks laiks, lai apgūtu vielu, bet tas nenozīmē, ka šie bērni nav spējīgi mācīties. "Viens līmenis par otru smiesies, pazemos utt." - tāds ir nākamais komentārs. Nesmiesies un nepazemos, ja pedagogi izskaidros atšķirības un to, ka vieniem iet grūtāk ar matemātiku, bet kādā citā priekšmetā lēnais būs ātrais un otrādi. Šobrīd visi ir salikti vienā telpā, neņemot vērā bērna īpatnības un no visiem tiek prasītas vienādas spējas, sekmes, atdeve.

Visas mācību sistēmas tiek balstītas uz vecajiem pamatiem, nedomājot par to, ka bērns, īpaši pirmajos dzīves gados, parāda to, kas viņu aizrauj un interesē. Ar bērnu ir jāsāk darboties no pirmajām dienām, pēc dzimšanas. Jārāda, jāstāsta par visu, ko redzam un dzirdam. Problēma rodas tajā brīdī, kad pieņemam vecos standartus un pasakām - bērns jau vēl neko nesaprot. Saprot, dzird, redz! Viss, ko vecāki runā, dara, rāda, tiek fiksēts. Jo pozitīvāka gaisotne valda ģimenē, jo pozitīvāks būs bērns. Cik daudz vecāki būs ielikuši mazajā cilvēciņā, tik daudz viņš spēs veikt labā un sliktā.

Mani pētījumi ir balstīti uz vērojumiem matemātikas stundās, tādēļ jāsaka, ka lielākā daļa skolēnu ir lēnās un vidējās domāšanas tipa, mazāko daļu sastāda ātrie domātāji. Ja lēnie un vidējie domātāji, matemātikas stundās darbojas lēni, tas nenozīmē, ka citos priekšmetos, šie skolēni var izrādīties lēnie. Savukārt, ātrie var neuzrādīt tik labus rezultātu, teiksim literatūrā.

Ja katras domātāju grupas skolēni darbosies atsevišķās telpās, viņi jutīsies komfortabli, apgūs zināšanas, savam domāšanas veidam piemērotā tempā un uzrādīs labu vai teicamu sekmju līmeni.

Ja runājam par lekciju mācību modeli, tad jāsaka, ka līdz vidusskolai šis mācību veids ir nosacīts. Sausa lekcija nevar nodrošināt pilnvērtīgu vielas apguvi, īpaši matemātikā. Lekciju mācības prasa no skolēna paša iniciatīvu un tāds ir šāda veida mācību mērķis. Pēc stundām, kurās tiek apgūtas obligātās pamatzināšanas, skolēnam, kurš mācās sākumskolā, ir jārada iespēja padziļināti apgūt tos mācību priekšmetus, kuri viņus interesē.

Cilvēkam ir jāapzinās, ka vienīgi mainoties pašam var mainīt situāciju. Ir jāmainās cilvēka attieksmei, ir jāmainās uzvedībai, apziņai un tikai tad mēs sasniegsim noteiktu skolēnu zināšanu līmeni, kurš dos labumu skolēnam un visai sabiedrībai kopumā.