Iepazīstinot ar sevi, skolotāja vispirms pastāsta, kādus priekšmetus viņa audzēkņiem pasniedz. Tie ir fizika, matemātika, vides zinības, elektrotehnika un elektromateriālu mācība.

Iepriekšējos gadus viņa audzinājusi namdarus, bet šogad pārmaiņas pēc vairāk darbosies ar jaunajiem galdniekiem. Vairums viņas audzēkņu ir puiši. Šogad grupā ir arī viena meitene.

Lūdzu, pastāstiet, kā paiet jūsu ikdiena, apmācot jaunos namdarus, galdniekus, elektriķus!

Ikdienā esmu pieradusi pie puišiem. Man tā liekas vienkāršāk, salīdzinot, kā iet citās skolās. Meitenes ienākšana šogad būs interesanta. Iepriekš elektriķos meitene radīja pozitīvu gaisotni. Ceru, ka arī mana meitene būs laba.

Pēdējā laikā sabiedrībā daudz runā par profesionālajām skolām, piemēram, vajadzētu mainīt to vietu izglītības sistēmā. Kā jūs uz to skatāties? Vai uzskatāt, ka profesionālās skolas ir gana novērtētas? 

Varbūt nav gana novērtētas, bet tās ir vajadzīgas. Ne visi ies mācīties uz augstskolām.

Latvijā ir vajadzīgs arī darbaspēks. Pirmkārt, jāiemāca darba disciplīna, izpildīt prasības, palielināt kultūras līmeni. Strādniekam jāzina kaut vai vienkāršās lietas – viņam jābūt pieklājīgam, jāsakopj vide aiz sevis. Tās ir mūsdienu darbaspēkam aktuālas prasības.

Vispār mums ir jauki puiši. To saku ne tikai es, kas šajā skolā pastāvīgi strādā jau 13 gadus, bet arī skolotāji-savietotāji. Piemēram, arī ģimnāzijā strādājošie atzīst, ka mūsu puiši ir pieklājīgi, sirsnīgi, sveicina skolotājas, ja uz ielas ierauga. Varbūt ģimnāziju bērni nav tik sirsnīgi.

Radies priekšstats, ka mācīties uz profesionālajām skolām dodas daudz lauku bērnu. Vai tā ir?

..Jā, tā ir. Iepriekš divas trešdaļas bērnu bija no laukiem. Pie mums mācīties brauc arī skolēni no citiem reģioniem, piemēram, Limbažu, Alūksnes, Madonas puses. Bija arī kāds no Rīgas.

Vai jaunieši, kuri mācās profesionālajās skolās, šādu lēmumu pieņēmuši apzināti vai arī tāpēc, ka viņi nav tikuši vidusskolā?

Agrāk tas noteikti bija apzināts lēmums. Mums bija ļoti liels konkurss. Lai tiktu namdaros, uz vienu vietu pretendēja pat trīs cilvēki. Tas bija pirms kādiem desmit gadiem. Tagad bērnu ir mazāk un konkurss ir pazudis.

Protams, arī pie mums, tāpat kā vidusskolās un ģimnāzijās, ir bērni, kuri neko negrib. Tomēr pārsvarā nāk motivēti jaunieši. Divas trešdaļas ir motivēti, viņi grib apgūt tieši šo specialitāti.

Vai, jūsuprāt, skola iedod tās praktiskās zināšanas, kas ir vajadzīgas darba tirgum? Vai, pabeidzot četrus kursus pie jums, iespējams, aiziet uz darbavietu un strādāt?

Visas pamatzināšanas skola iedod. Puiši iet arī praksēs uz uzņēmumiem un brauc uz ārzemēm. Bet jūs jau zināt, ka tehnoloģijas mainās un neviens nevienam nevar iedot uz visu mūžu zināšanas par jaunākajām tehnoloģijām. Jābūt mūžizglītībai.

Taču pamati ir jāzina. Galdniekam jāzina, kādi ir koki, bet elektriķim – kur plūst un cik stipra ir strāva. Pamatlikumi visos laikos nemainās. Tie ir jāapgūst..

Pēc tam jaunākās tehnoloģijas var piemācīties klāt. Ir dažādi kursi. Jaunās iekārtas var apgūt arī uzņēmumos uz vietas.

Kā esat novērojusi - vai bijušie audzēkņi strādā profesijās, ko viņi mācījās jūsu skolā?

Lielākā daļa strādā. Varbūt daļa jauno namdaru aizbrauc uz ārzemēm, bet arī tur darbojas celtniecības jomā, kas saistīta ar apgūto profesiju.

Vai līdz ar krīzi, kas bija saistīta ar nekustamajiem īpašumiem un celtniecību, nav mazinājies profesijas prestižs?

Domāju, ka kaut ko būvē un remontē visu laiku. Elektriķiem un namdariem noteikti nav mazinājies prestižs. Galdniecības nozarē vairāk veidojam nišas darbiniekus, kuri vairāk darbojas kā meistari. 

Ja viņam dvēselē iekšā ir darba mīlestība uz galdniecību, tad ir. Citādi aiziet strādāt uz gateri vai līdzīgu vietu.

Vai redzat jauniešus, kuriem ir mīlestība un ķēriens?

Protams! To redz arī diplomdarbos. Kad sāku strādāt, to tā nesapratu. Varbūt esat dzirdējusi par vienu no talantīgākajiem galdniekiem Ingu Kampenusu, kuram tagad ir sava firma. Diplomdarbā viņš taisīja ozolkoka gadu. Mēs vienmēr kopā ejam apskatīt diplomdarbus. Pirms tam man teica, ka to galdu vajag redzēt. Galds starojot. Es domāju – kā mēbele var starot, mēbele kā mēbele, visas mēbeles ir vienādas.

Taču tad, kad aizgāju skatīties, es pat nepajautāju, kurš ir viņa galds. Tas ozolkoka galds mani pievilka. Tomēr dvēsele galdnieka darbos ir jūtama.

Jūs kā skolotāja mācāt vairākus no daudziem jauniešiem sarežģītākajiem priekšmetiem – matemātiku, fiziku, elektrotehniku, elektromateriālu mācību. Daļai jauniešu eksaktās zinības ir klupšanas akmens.

Jā, ir grūti.

Cik sagatavotus bērnus šajās jomās redzat?

Grūti iet. Lielākajai daļai sekmes matemātikā ir tomēr viduvējas. Grūti mums iet. Bet ir arī tādi jaunieši, kuriem ir labas sekmes.

Tie bieži vien iet uz augstskolu, jo, beidzot mūsu skolu, var turpināt studijas augstskolā.

Šogad mums tādu matemātiķu nebija, bet iepriekš mūsu audzēkņiem matemātikā bija pat B līmeņi.

Vairāk mūsējo iet studēt uz Jelgavu [Latvijas Lauksaimniecības universitāti], bet dodas arī uz Rīgas Tehnisko universitāti. Gājuši studēt arī uz Daugavpils Universitāti par darbmācības skolotājiem. Audzēkņi vairāk izvēlas studijas savā novirzienā. Filologu studijas mums neder, jo tiem priekšmetiem ir mazāks stundu skaits. Tāpēc viņi uz šādām studijām nemaz tik viegli nevar aiziet.

Kāpēc, jūsuprāt, jauniešiem ir tik sliktas sekmes un zināšanas eksaktajos priekšmetos? Viņiem nemāca adekvāti vai viņi neuztver?

Domāju, ka daļa neuztver. Katram tomēr ir kaut kādas dabas dotības. Tāpēc viens ir frizieris, bet otrs strādā citā specialitātē.

Uzskatu, ka minimumu – vismaz uz četrām ballēm – vajadzētu apgūt visiem. Varbūt dažreiz pie vainas pašu slinkums. No otras puses – ja jaunietis zina, ko grib, un skaidri apzinās, ka viņam šos priekšmetus nevajadzēs...

Vai pozitīvi vērtējat to, ka vidusskolās jaunieši paši var izvēlēties, vai mācīties fiziku, ķīmiju un bioloģiju?

Ir arī dabaszinību kurss. Domāju, ka tas ir pozitīvi.. Nevar palikt pavisam bez fizikas un ķīmijas. Tie, kas izvēlas valodas vai domā par diplomātiju, apgūst dabaszinību kursu. Tajā šie priekšmeti nav padziļinātā veidā. Kāpēc viņam grūst iekšā padziļināto fiziku, ķīmiju?

Bet vai varētu būt situācijas, kad jaunieši vidusskolās paliek vispār bez fizikas, ķīmijas zināšanām?

Nē, galīgi bez šiem priekšmetiem jauniešus nevarētu atstāt. Kaut kādam priekšstatam tomēr jābūt. Piemēram, lai cilvēks, iebraucot veikalā mc², zina, kas tas ir. Tā ir enerģijas formula..

Turpināsim sarunu vairāk par skolotājiem. Bieži vien dzirdams, ka situācija ārpus Rīgas ir smagāka. Kas, jūsuprāt, ir galvenās skolotāju problēmas?

Katrai vietai ir savas problēmas.. Domāju, ka problēmas ir visur.

Kādus uzlabojumus jūs savā darbā gribētu?

Ja nu varbūt to, lai bērni būtu drusku motivētāki un vieglāk savācami, jo tagad ieinteresēt ir grūtāk nekā kādreiz, mūsu laikā. Tad vienkārši bija jābūt un viss. Disciplīna bija jāievēro bērniem pašiem automātiski. Tagad tas tā nav. Parādās bērni, kuri negrib neko.

Tādu agrāk nebija. Tomēr katrs kaut ko darīja. Bet tagad ir tādi, kuri neko negrib, – viņi noslēdzas tā, ka audzinātājām ir grūti pat izprast. Kādreiz arī neizdodas. Gadu vai divus jaunietis vienkārši nosēž un tad aiziet.

Kur saskatāt iespējamos iemeslus?

Domāju, ka daudz kas nāk no ģimenes. Vecākiem tomēr vajadzētu redzēt problēmas. Ar bērnu vajadzētu runāt un viņu atbalstīt. Daudziem nemaz nav ģimeņu. Viņi ir vieni paši, jo vecāki ir ārzemēs. Labi, ja daļai ir vismaz vecvecāki.

Skolotāja Kaiva Lubkāne, kura māca bērnus Rīgas sākumskolā, sacīja, ka skolotāja bieži vien ir kā otrā mamma.

Jā, tā ir arī mums. Pie mums mācās it kā lieli bērni, bet tomēr bieži vien esam kā mammas. Direktore saka, ka varbūt mēs par daudz darbojamies ar puišiem, bet tomēr šķiet, ka viņiem vajag.

Kādreiz vecāki, kuriem piezvana par kādām problēmām, pasaka, ka viņiem ir vienalga. Viņi netiek galā, lai skola dara, ko grib. Principā audzinātāja ir vienīgā... Labi, ka ieguldītajam darbam ir rezultāti.

Kas skolotāja darbā ir lielākais gandarījums? Kuru brīžu dēļ ir vērts strādāt?

Tad, kad sagaida kaut ko labu no puišiem, piemēram, atsaucību, atbalstu. Dažreiz viņi negaidot apsveic Ziemassvētkos vai vēl jaukāk – dzimšanas dienā vai vārda dienā. Viņi uzdāvina puķīti, kādreiz nodzied dziesmu. Ir arī brīži, kad kāds audzēknis skolotāju tā kā aizstāv.

Vai skolotāju atalgojums patlaban ir adekvāts?

Domāju, ka nē. Esmu patriote un daudz sabiedrisko pienākumu daru tāpat, tomēr gribētu, lai alga būtu lielāka. It kā skolotājiem nav 40 darba stundu, taču, saliekot kopā gatavošanos un audzināšanu, sanāk krietni vairāk darba stundu. Skolotājam par vienu slodzi vajadzētu saņemt 600-800 latu.

Pirms kāda laika izskanēja, ka daļa skolotāju saņem pat 1000 latu algu. Jūsu pusē tādu summu nav?

Domāju, ka tas nav vienkārši par darbu. Bija Eiropas projekti, kur varēja kandidēt uz augstākiem līmeņiem un tad piemaksāja. Bet bija jāiegulda papildu darbs – jāizstrādā papildu metodiskie materiāli. Bija iespēja papildus nopelnīt, bet viss brīvais laiks aizgāja darbā.

Toreiz man bija gandrīz divas slodzes plus Eiropas darbi. Labajos, «treknajos» gados alga bija 600 latu uz rokas. Bet pagājušajā gadā bija 300 latu uz rokas. Arodskolā vispār ir mazas algas. Turklāt man ir pāri par pusotru slodzi. Iepriekš desmit gadus man bija divas slodzes, bet tagad vienkārši fiziski tik daudz vairs nevaru.