"Sarunās ar kolēģiem – vecākiem arvien uzzinu ko pārsteidzošu. Uz pārdomām mani mudināja ieraksts skolēna dienasgrāmatā „stundā smējās”. 

Protams, protams, stundas laikā jādara tas, ko skolotājs teicis, „smiekliem tur nav vietas…”. Man tas šķiet dīvaini. Kas tad ir stunda? Mana definīcija izveidojās šāda: „Laikā (bieži arī telpā) ierobežots process, kurā notiek informācijas apmaiņa un/vai kādu prasmju apguve.” Vai informācija un tās apguves process nevar būt emocionāli? Nez kāpēc mūsu valodu skolotāji ar lepnumu stāsta, ka literārs darbs skolēnus saraudinājis. Kāpēc, piemēram, matemātikas uzdevums nevar būt smieklīgs? Pati esmu smējusies par bišu mātēm, kurām stropā katrai ir savs trans.

Atturīgie ziemeļnieki

Mēs esam atturīgie ziemeļnieki un savas emocijas nenesam pasaulē. It kā. Palasiet dažādās brīvās diskusijas interneta vietnēs – kādas tik emocijas tur netiek piedāvātas! Tiesa gan, pamatā tām ir mīnusa zīme un neliterārs vārdu krājums, bet tas nemazina emocionalitāti. Tas apliecina neprasmi būt dusmīgam, aizkaitinātam, sašutušam. Vārdu krājums parāda, ka ir zems, vienkāršots emociju izpausmes veids. Tātad citādi neprotam. Un priecāties pavisam neprotam. Tikai dusmoties un nosodīt. Kur paliek atbalsts un izpratne? Laikam jau tajā pašā aizliegumā smieties. Jo neesmu redzējusi piezīmi „stundā raudāja”.

Vai mēs, skolotāji, aizdomājamies, kur tiek apraktas dažādo emociju saknītes? Sāksim no sākuma. Mazam cilvēkbērnam mājās ir kāds no tuviniekiem, kas pieņem viņa emocionalitāti (ja runājam par normāliem vecākiem, vecvecākiem). Priecājas ar bērnu, skumst reizē ar viņu un atļauj arī dusmoties.

Tad bērns pēkšņi dienas lielāko daļu pavada ar svešiem cilvēkiem – audzinātājām, auklītēm… Cik bieži viņa emocijas tiek pieņemtas kā dabiskas un saprotamas? Cik es zinu, tad audzinātāja, kas šajā ziņā aizstātu bērna tuviniekus, ir liels retums. Biežāk bērns tiek norāts vai kā citādi sodīts par emociju izrādīšanu. Apjukums, kāds tiek radīts bērna prātā, nepaliek bez sekām. Nevar salikt pārdzīvojumus kaudzītē, lai vakarā tos izdzīvotu vēlreiz. Kas notiek ar apslāpētām emocijām? Tas pats, kas ar ūdeni, kurš līst traukā, – vienā brīdī trauks ir pilns. Cerīgais aspekts ir tāds, ka bērna instinkti ir pietiekami spēcīgi, lai nepakļautos pieaugušā uzstādījumiem. Visi esam redzējuši, kā bērns cīnās par savām tiesībām uz emocijām – no kājas piesišanas līdz skaļai kliegšanai un pat krišanai ģībonī. Arī skaļā raudāšanā vairāk vai mazāk garajā ceļā līdz bērnudārzam. Arī slimojot. Jā, šajās izpausmēs redzama arī bērna prasme manipulēt ar pieaugušo. Tikai nedomājiet, ka šī prasme ir iedzimta. To bērns apgūst, vērojot mūs, iedzimtība izpaužas intensitātē un noturīgumā.

Kas notiek skolā? Viss tas pats, tikai pārākā pakāpē no pieaugušo puses un… Jā, ko dara bērns? Viņš ir paaudzies un nevar vairs skaļi raudāt vai kā citādi izpaust savas dusmas, prieku. Viņš ir iemācījies savu emociju izpaudumus atlikt. Vai pārnest. To gan dara arī mazi bērni: ja mīļotais tētis nav turējis doto vārdu, tad visbiežāk emocijas gāžas pār mammas galvu. Skolā skolotāja (un vecāku, arī citu pieaugušo) emocionālās iedarbības kumulētās sekas tiek mazāk aizsargātajam klasesbiedram. Nozīme izpausmes veida izvēlē, protams, ir attiecību paraugam ģimenē, bet tā jau ir mūsu ne visai veselās sabiedrības iezīme. Ja normāla ir situācija, ka vīrs savas darbā uzkrātās emocijas slīcina pudelē, tad, ja visas gluži nenoslīkst, atlikums tiek sievai un bērniem (tā mēdz darīt arī sievietes). Šādā gadījumā par skolēnu agresivitāti nevajadzētu brīnīties.

Man gribētos izcelt mūsu – pedagogu – ieguldījumu. Vai precīzāk – izglītības sistēmas blakusparādības.

Vai meklē kādus veselīgus risinājumus emocionālās spriedzes mazināšanai?

Vispirms – pats skolotājs jau ir dažādu emocionālu ietekmju varā – kā ikviens cilvēks. Tikai profesija liek būt līdzsvarotam un objektīvam. Vai visi to spēj? Cik no mums meklē kādus veselīgus risinājumus emocionālās spriedzes mazināšanai? 20% ir augsts vērtējums. Pārējie rīkojas, kā ierasts: emocijas uzkrāj, un tad pienāk brīdis, kad aizsprosta dambis nespēj izturēt spiedienu. Notiek kā tautasdziesmā.

Ods nokrita no ozola
Uz ozola saknītēm.
No tā oda kritieniņa
Trīs dieniņas zeme rīb.

Skolēns nesaprot, kāpēc skolotājs viņa iesmiešanos soda ar piezīmi dienasgrāmatā vai pat vērtējumu žurnālā (ir arī tādi gadījumi – sods par nesekošanu stundā ir atzīme!).

Ko patiesībā dara skolotājs? Pārnes savas uzkrātās emocijas, kuru cēloņi bieži vien pat viņam pašam ir liels noslēpums, uz skolēnu. Turklāt mudinot vecākus uz aktīvu rīcību. „Ja es nedrīkstu tevi sodīt, tad to darīs vecāki.” Un maisam gals ir vaļā: ja vēl vecāki nav pietiekami saprātīgi un nepasmejas par muļķīgo ierakstu, tad sekas ir neizbēgamas.

Mana piebilde par piezīmēm vispār ir veca kā pati skolu sistēma: no vienas puses, šāds ieraksts dienasgrāmatā ir aicinājumsvecākiem pieņemt mērus, vairumā gadījumu ar to saprotot fizisku sodīšanu. No otras puses, tā ir skolotāja atzīšanās: es esmu pārguris, nomākts, spēku izsīkumā vai arī absolūts nepraša un netieku ar savu tiešo darbu galā.

Sabiedrība liek skolotājam dzīvot kā robotam, skolotājs dala šo nastu ar skolēniem, kas nav tik rūdīti un savas apslēptās emocijas pārvērš vardarbībā pret tiem, kuri nespēj sevi aizstāvēt. Sīks nodarījums pārvēršas konfliktā, jo kādam no tajā iesaistītajiem emociju mērs ir bijis pilns. Nokrita ods, bet zeme trīs dienas rīb.

Tieši tādas pašas sekas ir arī tam emocionālajam diskomfortam, kurš rodas mācību procesā. Ja skolēns nesaprot, ko skolotājs vēlas viņam pastāstīt, kādu rīcību no viņa gaida, ir tikai divas versijas. Emocionāla noslēgšanās (skolēns vispār pārtrauc interesēties par mācībām un atrod sev vietu pie datora vai uz ielas) vai arī pārspīlēta sevis pierādīšana. Skolēni netiek galā ar pārbaudes uzdevumiem – vieni demonstratīvi nedara neko, citi sāk skaļi smieties. Tā kā katra jauna paaudze ir emocionāli brīvāka par iepriekšējo, tad arī biežāk dzirdam par skolēniem, kuri „staigā pa klasi”, „lec pāri soliem”, „tēlo supervaroņus”… utt., u.tjpr.

Manuprāt, skolotāji nav pietiekami izglītoti, lai novērtētu savas rīcības tālejošās sekas. Vai arī izliekas, ka nesaprot, jo ir kūtri tik tālu skatīties.

Ķēdes reakcija

Sabiedrībai vajadzētu būt ieinteresētai, lai pedagoga profesija būtu elitāra. Ne tāpēc, ka mums tas patiktu, bet tāpēc, ka slikti sagatavots, emocionāli pārslogots, fiziski un garīgi pārguris skolotājs izraisa ķēdes reakciju. Ja skatāmies sabiedrības nākotnē, tad – veido emocionāli slimu un sprādzienbīstamu jauno paaudzi.

Iedomājieties tādu utopisku ainu. Ienāk klasē skolotājs, kurš Ziemassvētku brīvdienas pavadījis Alpos – slēpojot. Svaigu sejas krāsu, jaunā tērpā, labā noskaņojumā. Vai viņš dusmosies, ja skolēns pārjautās nesaprasto, ja smiesies par dīvaino uzdevuma tekstu, vai atraidīs skolēna jautājumu par papildu konsultāciju? Protams, nē! Skolotājs pasmiesies reizē ar skolēniem, piedāvās vēl kādu tikpat jokainu tekstu un mierīgi vēlreiz izskaidros nesaprasto. Jo viņam nebūs dienā 8 mācību stundas, divas darba vietas un makā pēdējais lats. Tikai emocionāli līdzsvarots un izglītots pedagogs drīkstētu strādāt skolā. Cik mums tādu ir, un no kā šī situācija ir atkarīga?