Ideālā variantā šie skolotāji spēj lieliski saprasties ar bērniem un panākt, ka tie labprāt ķeras pie pildspalvām vai planšetēm un neizvairās apgūt jaunas zinību virsotnes... Utopija? Nē. Ozolnieku vidusskolā tā ir realitāte, vismaz 314. kabinetā, kurā latviešu valodu māca jaunā skolotāja Ance Jaks.

Ar viņu E-klasesarunājās arī pagājušajā nedēļā. Šoreiz sarunu turpinām, apspriežot distanci, kas jāievēro attiecībās ar audzēkņiem, disciplīnas nozīmi, asaras klasē, skolotāja darba jēgu, kā arī to, cik draņķīga sajūta ir zvanīt un sūdzēties vecākiem…

Ance, kā Tu sadraudzējies ar saviem skolēniem? Kā Tev izdodas ar viņiem tik labi saprasties? Sociālajos portālos pamanīju, ka Tev ar saviem skolēniem ir ļoti daudz bilžu no dažādiem pasākumiem.

Pagājušajā gadā es atnācu uz skolu un biju izdomājusi, ka es viņus pieņemšu kā pieaugušos. Tas būs viegli man, un viņiem tas noteikti liks justies forši. Ātri es aplauzos. Paši drīz vien teica, ka gribētu, lai es viņus saucu par Pankūciņām un Kēksiņiem. Tad es sapratu: nē, bērni ir bērni, viņiem ir jāļauj tādiem būt. Drīzāk man pašai jākļūst vairāk kā bērnam, nevis jāmēģina viņus padarīt par pieaugušajiem.

Es neteiktu, ka ar viņiem ļoti draudzējos. Noteikti nemēģinu būt viņu draugs tāpēc, ka es zinu, ko tas nozīmē. Es saprotu to uzticēšanās robežu. Man pašai bieži vien ir tāda sajūta, ka gribētu viņiem pilnīgi visu par sevi izstāstīt, bet es to nedaru. Nevis tāpēc, ka baidītos, ka es varētu zaudēt respektu, bet tāpēc, ka man ir liela atbildības sajūta… Vārds draugs nozīmē kaut ko, kas ir uz mūžu. Pašlaik es apzinos, ka nevaru dot viņiem tādu solījumu. Es nevaru viņiem apsolīt, ka es būšu tur vienmēr, līdz ar to es negribu un necenšos būt viņu draugs.

Iemesls labajām attiecībām ir tas princips, ko es mēģinu iemācīt: nedari otram to, ko Tu negribi, lai darītu Tev. Vienalga, vai runa ir par mammu – meitu, skolotāju – skolēnu, vīru - sievu. Pēc šī principa dzīvojot, ir tik labas attiecības, kādas ir mums.

Kāpēc ir svarīgi saglabāt šo distanci, robežu?

Nedot solījumu nozīmē, ka Tu to solījumu arī nesalauzīsi. Es nevienam negribu salauzt sirsniņu. Es gan esmu dzirdēju daudzus piemērus, kad skolēns ar kādu konkrētu skolotāju zaudē to distances robežu. Man tā vienkārši ir piesardzība, sargājot gan sevi, gan viņus. Tas galīgi nav saistīts ar disciplīnu.

Vai Tu esi redzējusi filmu Izlaiduma gads?

Nē, bet es ļoti gribu noskatīties!

Filmā skolotājai ir spēcīga vēlme iepatikties savai klasei, draudzēties. Ir grūti izprast, kur tad ir tā robeža, kā saredzēt, kad jāapstājas, kad skolēnu vairs nevajadzēju laist tuvāk…

Es arī esmu ļoti, ļoti atvērta un emocionāla. Pati to neapjaušot, ilgi ieturēju fizisku distanci. Ļoti ilgi neizrādīju tādu fizisku tuvību - kaut vai apkampšanu vai samīļošanu. Pirms dažām dienām mums audzināšanas stundā bija jārunā par cieņu. Es pirmā stāstīju trīs stāstus par to, kā es bērnībā sapratu, kas ir cieņa. Tie bija emocionāli stāsti. Pēc stundas manas audzināmās meitenes ienāca klasē un visas reizē samīļoja mani.

Neapraudājies?

Es joprojām esmu ļoti emocionāla, bet skola ārkārtīgi norūda, kā pārvaldīt savas emocijas. Esmu vienreiz raudājusi stundā, bet tas nebija aiz pozitīva emocionāla aizkustinājuma. Lai gan es joprojām bieži pinkšķu, ļoti cenšos to nedarīt skolēnu priekšā, jūtos ļoti norūdījusies.

Vai baidies, ka tādā veidā viņi redzētu, ka esi viegli ievainojama, emocionāla, ka Tevi var viegli ietekmēt?

Viņi ilgi pētīja mani. Testēja. Man stundās ir ļoti daudz noteikumu, lai nebūtu jābūt stingrai un jābļauj. Es esmu, protams, kādreiz uzbļāvusi, bet nemoralizēju. Tāpēc ir noteikumi, pie kuriem pieturos ārkārtīgi stingri. Viņi zina, ka es mierīgi pateikšu: “Aizrādījums pirmais, piezīme, pie direktores.” Izdaru to mierīgi.

Es gan vairākas reizes arī salūzu. Vienreiz piedraudēju, ka zvanīšu vecākiem. Un tad, kad man tiešām bija jāzvana, es jutos kā tāda idiote! Ļoti negribēju to darīt, vispār nesapratu, ko es viņiem tagad teikšu?

Ja esmu izdomājusi, ka par kaut ko informēšu vecākus, tad vispirms pasaku kaut ko labu, ko viņu bērni dara forši un pareizi, un tad tā - starp citu - pasaku, kam būtu jāpievērš uzmanība. Es nebūšu skolotāja, kura zvanīs vecākiem, sakot, ko bērns dara slikti. Manam vīram bija tieši tāda pieredze skolas laikā, tāpēc viņš uzauga ar domām, ka neko nevar izdarīt pareizi. Man arī ir ļoti citādāka izpratne par to, kas ir disciplīna.

Kādai ir jābūt disciplīnai Tavās stundās?

Manās stundās ļoti reti ir klusums. Ļoti reti. Turklāt es stundās maz runāju - uzmanība tiek pievērsta skolēniem, bieži viņi darbojas pāros un grupās. Ir, protams, brīži, kad viņiem ir jāraksta, bet līdz ar to pašiem arī jāstāsta, ko ir uzrakstījuši. Es parasti tikai stundas sākumā parunāju – izstāstu stundas mērķi, uzdevumus, jauno tēmu. Tāpēc vienmēr ir ekrāns, kur viņi to visu var izlasīt, katrs darboties savā tempā, savukārt es vienkārši staigāju pa klasi, vēroju, ko katrs dara, pārbaudu, palīdzu. Ļoti bieži arī deleģēju skolēnus palīdzēt citiem, kuri nesaprot tēmu. Es zinu, ļoti daudzi skolotāji man pārmet, ka manās stundās nav tādas kārtības…

Kā atšķiras disciplīna šodien no bērnu uzvedības, kad Tu mācījies skolā?

Manā laikā viss bija atkarīgs no skolotāja. Es necienīju skolotājus, kuri kliedza vai moralizēja. Man bija ļoti liela pretreakcija. Fiziku skolā vispār nemācījos, jo nespēju cienīt skolotāju, kura visu laiku bļāva uz mums! Un tagad man ir ļoti žēl, ka no fizikas neko nesaprotu. Mana mīļākā skolotāja bija latviešu valodas skolotāja, kura gan bija visai stingra! Ja Tu nenodod laikā savu darbu, tad viss – pats esi vainīgs! Viņa vienmēr mums ļāva runāt par visu, ko mēs bijām izlasījuši. Es nekad neaizmirsīšu vienu strīdu, kas mums bija par Purva bridēja Edgaru. Jautājums bija par to, vai viņš mainīsies mīlestības dēļ, un es pilnā pārliecībā teicu, ka, protams, mainīsies, jo visi taču mīlestības dēļ var mainīties! Un viņa atkal pretargumentēja, ka viņš ir dzērājs utt. Mēs tā strīdējāmies, ka es tajā stundā pat sāku raudāt (smejas - aut.piez.)!

Bērni tagad ir citādāki. Viņi ir pieraduši pie baigā ātruma un mainības - tas ir spiediens uz skolotāju. Viņiem vajag tempu, plašas izvēles iespējas. Protams, tam atkal ir sakars ar tehnoloģijām. Es savu klasi esmu izaudzinājusi tā, ka daudziem skolotājiem viņi vienkārši ir kā skabarga vienā vietā! Tas uzstādījums viņiem ir tāds: Jūs mūs nerespektējāt, mēs Jūs arī nerespektēsim. Jūs uz mums bļaujat, mēs arī uz Jums bļausim. Jūs mums nedodat kvalitatīvu mācību stundu, mēs attiecīgi nepildīsim savus pienākumus. Man pašai brīžam paliek bail, bet es saprotu, ka ilgtermiņā tas tomēr ir labi. Brīdis, kad es sapratu, ka tam visam ir rezultāti, bija tad, kad viena skolotāja man pateica: “Klau, Ance, Tava klase atšķiras no pilnīgi visām pārējām klasēm, kuras es zinu! Viņi tik brīvi runā! Nebaidās izteikt savu viedokli un kļūdīties!” Saproti? Es viņiem esmu iedevusi daudz vairāk, nekā no manis prasa! Tas ir tik vērtīgi dzīvei!

Redzot, kā Tu ar saviem klases skolēniem runā, rodas iespaids, ka Tu patiešām nodarbojies ne tikai ar sava priekšmeta pasniegšanu, bet arī ar audzināšanu. Protams, šī audzināšana daudziem var šķist diskutabla, taču Tu pievērs uzmanību, lai katrs kaut ko iegūtu no Tavas mācību stundas.

Tādā izpratnē, jā, es noteikti arī audzinu. 6.klasē bija jāraksta valsts diagnostikas darbs. Man tā nepatika, ka man jau pirmajā gadā bija tāda atbildība! Man pašai tās atzīmes ir diezgan vienaldzīgas. Man svarīgi ir tas, ka viņi prot viens ar otru sadarboties u.tml. Nupat lasīju grāmatu, kurā viens skolotājs teica: “Mans pienākums ir iemācīt bērniem lasīt, bet es viņiem mācu mīlēt lasīšanu. Mans pienākums ir bērniem iemācīt rakstīt, bet es viņiem mācu baudīt rakstīšanu.” Kaut kā tā es tam visam cenšos pieiet.

Kā Tu domā, vai esi stingra skolotāja? Piezīmes arī kādreiz raksti?

Mani skolēni noteikti teiktu, ka neesmu (smejas  - aut.piez.), bet es uzskatu, ka esmu stingra. Vienkārši viņiem liekas, ka stingrs ir tas, kurš bļauj, lai gan es pie noteikumiem pieturos tā kā Napoleons.

Arī žurnālistikas pulciņā, kuru es vadu, ir tie paši noteikumi, kas mācību stundā. Vienreiz, kad uz viņiem noskaitos, jautāju: “Man taču nebūs jāsāk jums rakstīt piezīmes?” Uz ko viena meitene iesmējās: “Pff, skolotāja Ance cenšas būt stingra!”

Es cenšos pārsvarā rakstīt pozitīvās piezīmes. Apmēram 80% piezīmju E-klases uzvedības žurnālā es rakstu pozitīvās, bet tikai 20% - negatīvās.

Kas Tevi visvairāk pārsteidza, sākot strādāt par skolotāju?

Misijā mūs ļoti labi sagatavoja, tādēļ man nebija nekādu īpaši lielu pārsteigumu, jo es jau biju gatavojusies ļaunākajam (smejas - aut.piez.)! Man bija tāda pašpārliecība, ka es tagad visu jau zinu, es iešu un skatīšos, kā tas izpaužas realitātē. Bet īstenībā mani ļoti pozitīvi pārsteidza tas, cik milzīgi skolēnos ir tie iekšējie resursi. Ir bijušas daudzas reizes, kad es viņiem uzdodu kaut kādus uzdevumus, radošos domrakstus, dzejoļu analīzes u. tml., un tas, kas no viņiem iznāk ārā, ir vienkārši fantastiski! Man tikai jāļauj viņiem to atrast pašiem sevī. Tie prāti vēl nav tik ļoti ielikti rāmīšos.

Kā Tevi skolā pieņēma citi skolotāji, kolēģi?

Šeit jau es esmu piektā vai sestā misijas skolotāja. Kad es atnācu, man priekšā bija cits misijas skolotājs Edvīns. Viņš bija ļoti harizmātisks, gudrs puisis, kurš turklāt labi komunicēja un bija radījis ļoti labu iespaidu par sevi un misijas skolotājiem. Protams, manā skolā kolēģi ir atvērti pret misiju, bet esmu dzirdējusi jautājumus, kāpēc mēs, piemēram, saņemam vairāk? Kāpēc mums ir lielāka alga? Ir kaut kādi stereotipi. Patiesībā mēs nesaņemam vairāk par to, ko darām skolā. Mums maksā papildu stipendiju par to, ka mēs mācāmies brīvdienās, mēs vienkārši pašlaik darām vairāk.

Kāds kontakts Tev ir izveidojies ar skolēnu vecākiem?

Ar vecākiem… Pagājušajā gadā man bija riktīgi grūti. Visu gadu pavadīju domājot, kāpēc man vispār ir jākomunicē ar vecākiem? Lai gan es ļoti labi zinu visus racionālos apsvērumus. Mana mamma bērnībā gāja uz skolu un par visu ar skolotājiem cīnījās, izteica visu, ko viņi dara nepareizi. Ja es ieraudzīju savu mammu skolā, tad man bija bail, kā kāds skolotājs uz mani tajā dienā skatīsies…

Man bija arī daži sāpīgi notikumi saskarsmē ar vecākiem. To es gan vairāk saistu ar latviešu dabu: to, kas ir labi, paturēsi pie sevis, bet to, kas ir slikti, noteikti neaizmirsīsi pateikt. Man reiz bija atgadījums ar vienu mammu, kura mani tā nokritizēja, ka es pēc tam divus mēnešus regulāri, kā par to atcerējos, vienkārši sāku raudāt. Tagad ir daudz labāk. Šad un tad vecāki man pat pasaka paldies.

Ko Tu esi mācījusies no savas klases?

Esmu mācījusies no viņiem to, ka man arī ir jāatļauj būt sev. Pateicoties viņiem, esmu guvusi apstiprinājumu, ka varu būt es pati viņu priekšā! Man nav jāieņem kaut kāds skolotājas tēls. Viņi mani ir, pirmkārt, ļoti disciplinējuši. Pateicoties viņiem, es daru daudz vairāk un varu arī izdarīt daudz vairāk, tieši tādēļ, ka viņi ir tik prasīgi… Pateicoties viņiem, esmu noticējusi cilvēkiem. Tik tiešām - var būt daudz labāk, nekā ir tagad. Es redzu, kādi viņi ir, ja vien viņiem ļaus kļūt par tiem, kas viņi jau ir, tad ar nākošo paaudzi viss būs labi. Tikai vajag ļaut viņiem tādiem būt! Es tiešām esmu atguvusi ticību…

Saviem ideāliem?

Jā.

Kādus nedarbus Tavi skolēni ir pastrādājuši?

Es pat nezinu. Kas ir nedarbs?

Kaut kas, ko Tu neatļautu... Kaut kas tāds, par ko esi dusmojusies?

Es nesen biju dusmīga… bet neatceros, par ko. Nē, viņi neko tādu drausmīgu nedara. Varbūt es tos vienkārši neuztveru par nedarbiem! Bieži, kad viņi izdara kaut kādas lietas, par ko daudzi skolotāji bļauj, man ir pilnīgi cita reakcija, no sērijas O! Kā Tu šito iedomājies? Zēniem tagad ir aktuāli izmantot tās meiteņu taisītās gumijas rokassprādzes, viņi ar tām šaudās pa gaiteņiem. Man tas liekas tik forši! Beidzot ir viena lieta, kas nav tikai meiteņu vai tikai zēnu, kaut kas, kam visi var atrast pielietojumu! Pēc tam, ejot garām, es dzirdu, kā citas skolotājas par to bļauj … Tad es saprotu – ā, šito laikam nevajadzēja ļaut, šī laikam bija blēņa… Tā ik pa laikam gadās!

Droši vien neesi novērojusi nekādus lielos nedarbus, jo klase Tevi vairs nemēģina pārbaudīt vai kaitināt, viņiem Tu esi savējā.

Esmu bijusi dusmīga tikai dažas reizes. Tas bija tad, kad viņi man kaut ko apsolīja, bet pēc tam pievīla. Mums bija ļoti stingra vienošanās, kā viņi mainīs savu uzvedību pie citiem skolotājiem. Manās stundās audzināmie bija perfekti, eņģelīši, bet pie citiem skolotājiem uzvedās vienkārši drausmīgi! Divi zēni no klases man vēl bija samelojuši, par to, ko viņi bija darījuši citā stundā. Tad gan es biju… pat ne dusmīga, bet ļoti vīlusies. Zinu, cik man pašai ir riebīga sajūta, ja manī kāds ir vīlies. Un tad es viņiem pateicu: “Ja jūs man melojat, ar mani vispār neko nevarēsiet sarunāt! Jums tagad piecas reizes būs jārīkojas vienkārši brīnišķīgi, lai es jums atkal spētu noticēt.” Es viņiem vienmēr stāstu, ka tā labā uzvedība ir viņiem pašiem vajadzīga.