Visi 450 skolēni, kas tajā mācās, ir dzimuši imigrantu ģimenēs, un skolā tiek runāts 20 valodās, arī latviešu, raksta laikraksts The Guardian. Nesen šī skola beidzot saņēmusi atzinīgu novērtējumu no britu izglītības uzraudzības organizācijas Ofsted.

"Mācību standarti ir strauji paaugstinājušies, bērni, neraugoties uz to, ka viņu sākotnējais zināšanu līmenis bieži vien ir samērā zems, diezgan labi progresē," secinājuši Ofsted inspektori, kuri vēl pirms pusotra gada pauda bažas par sekmju līmeni Gledstounas pamatskolā. Apmierināta ir arī skolas direktore Kristīne Pārkere (Christine Parker), kura sarunā ar The Guardian uzsver, ka visā pasaulē pieaug to cilvēku skaits, kuri prot dažādas valodas. "Kad es strādāju Pakistānā, man bija daudz draugu, kuri runāja piecās, sešās, pat septiņās valodās. Mūsu sabiedrībā ir neizskaidrojamas bailes no valodu dažādības, bet dažādu valodu zināšana taču palīdz labāk saprast pasauli," saka skolotāja, kura pati apguvusi urdu valodu. Ir dzirdēts, ka dažādās pasaules valstīs bērniem skolā aizliedz sarunāties dzimtajā valodā, lai tie labāk apgūtu valsts valodu, taču šis nav Gledstounas pamatskolas gadījums. "Protams, ka nē, kādēļ lai mēs to darītu?" - direktore ar neizpratni atbild uz The Guardian jautājumu.

Laikraksts atgādina, ka saskaņā ar statistikas datiem, britu skolas apmeklē aizvien vairāk bērnu, kuriem angļu valoda nav dzimtā. 2007. gadā bija aptuveni 800 000 šādu skolēnu, bet pašlaik to skaits jau pārsniedzis miljonu - mājās angļu valodā nerunā aptuveni 17,5% britu skolēnu. Pīterboro ir klasisks šādas globalizācijas un multikulturālisma piemērs. Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados uz pilsētu pārcēlās ievērojami liela itāliešu diaspora. Vēlāk tai pievienojās strādnieki no Pakistānas un Bangladešas (pašlaik aptuveni 80% Gledstounas pamatskolas skolēnu ir pakistāniešu izcelsmes), pēc dzelzs priekškara krišanas palielinājies austrumeiropiešu skaits. "Dari, puštunu, gudžaratu, kurdu, arābu, lietuviešu, latviešu, poļu, krievu, slovāku, čehu, vācu, franču," direktore uzskaita valodas, kādās runā viņas skolēni ģimenēs. Daudziem, sākot mācības pamatskolā, angļu valodas zināšanu līmenis līdzinājies nullei, taču tagad bērni sasnieguši atzīstamu līmeni.

"Bilinguālisms pats par sevi nerada nekādas problēmas apmācībai. Galvenais ir to uztvert pozitīvi," saka K. Pārkere. Viņa piebilst, ka ļoti svarīgi bijis pareizi izvēlēties personālu - svešvalodas pārvalda ne tikai pati skolas direktore, bet arī skolotāju asistenti. Piemēram, Dalīpa Vahivala (Daleep Wahiwala), kura jau 30 gadus strādā skolā un savulaik bijusi tās pārvaldniece, prot septiņas valodas. D. Vahivala atminas, ka pirms pāris gadiem Pīterboro veidojusies situācija, kad angļu valoda jaunajai paaudzei šķitusi nevajadzīga. "Mēs apmeklējām vietējos veikalus, kuros runāja Āzijas tautu valodās, gājām pie ārstiem, kuri arī prata šīs valodas. Sapratām, ka nepieciešams kaut ko darīt, lai mainītu situāciju, un Kristīnei tas ir izdevies," saka skolotāja asistente.