"Laikā, kad daudzās jomās valstiski tiek pateikts, ka mēs nevaram atļauties – maksāt algas, paaugstināt pabalstus un daudz ko citu, vai tiešām esam tik bagāti, ka varam atļauties nelietderīgi tērēt valsts naudu, lai ļautu skolēniem ar vājām vai nepietiekamām zināšanām pavadīt laiku vidusskolā?

Vai tiešām esam tik bagāti un varam tērēt valsts līdzekļus tikai tādēļ, lai maksimāli nokomplektētu klases (34-36 skolēni klasē), ļautu jauniešiem atsēdēt trīs gadus vidusskolā un viņi saņemtu atestātu kā apliecinājumu tam, ka tur ir pavadījuši šo laiku? Reti kurš no šiem atsēdētājiem iestāsies augstskolās, jo viņu zināšanas to neļaus. Iespējams, dažiem atsēdētājiem jau pēc pamatskolas būtu jāstājas arodskolā un kopā ar profesiju jāapgūst arī vidusskolas zināšanas, gadījumā ja perspektīvā rastos doma saistībā ar profesiju studēt augstskolā.

Laboju pirmos kontroldarbus, analizēju testa uzdevumus, ar kuru palīdzību mēģināju noteikt 10. klases skolēnu zināšanas, un esmu pārsteigta – skolēniem vai nu trūkst pamatskolas zināšanu, vai tās ir vājas, taču eksāmena vērtējumi ir augsti. No 60 skolēniem, kuri rakstīja testēšanas darbu, tikai apmēram puse skolēnu to uzrakstīja pietiekamā līmenī, kurš atbilst valsts ģimnāzijas prasībām. Salīdzinot skolēna eksāmena un gada vērtējumus, redzu, ka vērtējumi svārstās pat četru ballu robežās.

Pēc šo darbu analīzes varu secināt, ka valstī nav vienotas mācību programmas un katra skola darbojas tā, kā uzskata par labāku. Ja skolēni nepārzina vielu, tiek samazinātas prasības un atzīmes ir sekmīgas. Atskaitēs viss izskatās brīnišķīgi, bet patiesībā aina ir drūmāka. Ko šādi skolēni, ar paaugstinātu vērtējumu, kuriem nav pamatzināšanu, dara vidusskolā?

Daudzus gadus cīnāmies par augstākās izglītības kvalitāti, bet aizmirstam, ka kvalitāti var iegūt ar kvalitāti. No nekvalitatīvas izejvielas, lai kā centīsimies, kvalitatīvu gala produktu neiegūsim!

 Kā strādāt pārpildītajās klasēs? Kā dot jauniešiem trūkstošās zināšanas? Ko varu ieteikt? Apvienosim vairākas klases vienā lielā klasē un pāriesim pie lekciju mācībām, t.i., mācīsimies tāpat, kā to dara studenti!

Lūk, ko saka bijušie skolēni, kuri šobrīd studē ārzemēs:

• Par vidusskolas beidzējiem Āzijas valstīs: līdz 12. klasei vairuma skolēnu zināšanas ir daudzu Eiropas valstu universitāšu 1. kursa beidzēju līmenī. Pamatskolā, izrādās, bērniem nav laika nedarbiem: papildu mācību slogam šeit skolēniem tiek piešķirti dažādi bonuspunkti un atzinības par ārpusskolas aktivitātēm, līdz ar to gandrīz visi aktīvi iesaistās dažādās brīvprātīgo organizācijās, deju un mūzikas klubos un interešu grupās. Ļoti maz laika paliek muļķībām. Latvijas skolās, salīdzinot, ir ārprātīgi daudz brīvā laika.
• Latvijas skolās pārāk maz tiek mācīts par izglītības iespējām. Tas arī veido tieksmi darīt tikai to, ko skolotājs liek, un vidusskolas beigās attapties, ka skolotājs vairs neko neliek darīt.
• Lielākā daļa skolēnu nezina, ko darīt, jo nevēlas pieņemt izšķirīgus lēmumus par savu dzīvi. Ārzemēs tiek mazāk kontrolēts, cik skolēns mācās, bet gaidīts, ka viņš to darīs pats.
• Mācīšanās notiek jautājumu-atbilžu veidā. Stundā tiek diskutēts un sniegtas atbildes, un, ja kāds ko nesaprot, pārējie paskaidro. Biju pārsteigts, ka pat gados jaunāki skolēni ārzemēs ir daudz gudrāki, prot argumentēt savu viedokli. Skolotājam ir vairāk novērotāja un koriģētāja loma.
• Students var saņemt pirmo izglītību bez maksas, bet, ja viņš vēlēsies mainīt mācību kursu, viņam būs jāsāk maksāt. Tas liek vidusskolēniem atbildīgi izturēties pret savu izvēli – domāt par tuvāku vai tālāku nākotni un to, ko viņi īsti vēlas mācīties.
• Beidzot vidusskolu, skolēns ir pamēģinājis vairākus mācību priekšmetus, izpētījis savas intereses un objektīvi var spriest, kurā jomā viņš vēlētos turpināt izglītību, bet – godīgi sakot – es uzskatu, ka sistēma, kurā pieņem nelielus lēmumus, bet bieži (nevis pieņem lēmumu par konkrētu studiju programmu vai profilu vienreiz mūžā), ir vislabākā, jo liek cilvēkam nepārtraukti domāt par to, kas patīk un interesē viņam pašam,  un pieļautās kļūdas priekšmetu izvēlē ilgtermiņā ir viegli labojamas. Varbūt ir vērts, par ko līdzīgu padomāt arī Latvijā – vidusskolas kontekstā.
• Latvijas izglītības sistēmā mainītu visu. Latvijā skolās netiek veidota analītiskā domāšana – tas ir liels, liels mīnuss. Pārāk liels uzsvars tiek likts uz nevajadzīgiem priekšmetiem un detaļām. Vidusskolām būtu jābūt ar konkrētu novirzienu, nevis 15 dažādi priekšmeti trijos gadus, bet – students pats izvēlas, teiksim, 6-8 priekšmetus, kurus tad arī apgūst padziļināti. Tas arī novērstu to, ka kāds jūtas muļķis un pazemots, ja viņš nesaprot, piemēram, ķīmiju. Visiem nav jāmācās ķīmija – varbūt šis skolēns ir ekselents vēsturnieks?! Tātad – mums ir jāmaina pieeja tam, kā cilvēki izvēlas, ko studēt jau vidusskolas laikā. Mainot šo pieeju, mēs radinātu cilvēkus izkopt viņu kompetences jau no agrīna vecuma. 

Mūsu valstī notiek citādi. Tā vietā, lai skolēniem maksimāli sniegtu pamatzināšanas, tiek ieviestas mistiskas mācību programmas, kuras nenostiprina un nepapildina zināšanas. Tādus mācību priekšmetus kā komerczinības, darbmācība, sports un citus skolēniem jāļauj izvēlēties fakultatīvi – tie jāiekļauj interešu izglītības programmās, un par šo priekšmetu apguvi ir jārod iespēja saņemt papildpunktus, kā tas notiek ārzemēs, tad skolēni būs ieinteresēti šīs nodarbības apmeklēt, bet stundu laikā apgūt pamatzināšanas.

Sistēmas Nauda seko skolēnam rezultātā ir pazeminājusies skolēnu zināšanu kvalitāte un nelietderīgi tiek tērēta valsts nauda, uzturot vidusskolā atsēdētājus, tāpēc pilnībā jāatsakās no šī skolu finansēšanas principa.

Mums jāveido tāds mācību process skolā, lai katrs skolēns saņemtu viņa spējām atbilstošu izglītību. Ja mēs, skolotāji, strādāsim radoši, apzinīgi un centīsimies katram skolēnam, kurš ir motivēts mācīties, sniegt viņam atbilstošas zināšanas, rezultāti būs acīmredzami. Mums jāmāca skolēni, ievērojot viņu individuālās īpatnības, tātad – viņu spējas, domāšanas veidu, temperamentu.

Svarīgi mācīt skolēnus mazākās grupās, lai katrs stundā varētu izteikt savu viedokli, runāt, diskutēt. Kādas diskusijas var būt klasēs, kurās ir 34-36 skolēni?

Pedagogu kvalifikācijas pilnveidei lietderīgi ir izveidot institūciju, kura skolotājiem piedāvātu didaktiski, psiholoģiski un metodiski pilnvērtīgus kursus, lai pēc šādu nodarbību apmeklēšanas skolotājs būtu radoši bagāts, inovatīvs, guvis gan citu pieredzi, gan kolēģu vidū dalījies savās atziņās. Skolotājam regulāri jāgūst pieredze jaunāko informācijas tehnoloģiju jomā.

Kvalifikācijas pilnveides institūcijas pienākumos ietilptu nacionālie zinātniskie pētījumi, kurus izstrādātu pedagoģijas un psiholoģijas zinātnieki. Ar šiem pētījumiem Latvijai ir jāiziet pasaulē, nevis tikai jāpārņem citu valstu pieredze.

Beidzot 9. un 12. klasi nebūtu jākārto eksāmeni, jo 9. klases skolēnam un skolotājiem ir jāzina vidusskolas un arodizglītības iestāžu prasības, tāpat kā 12.klases skolēniem – augstskolu zināšanu līmenis, kāds vajadzīgs, lai iestātos izvēlētajā augstskolā. Augstskolām atbilstoši vidusskolas mācību vielai ir jāizstrādā iestājpārbaudījumi – tas liktu vidusskolas absolventiem domāt par augstskolu prasībām.

Nav noslēpums, ka vidusskolas beidzēju zināšanu līmenis ir pazeminājies – tas neatbilst tām prasībām, kuras sagaida augstskolas, darba devēji. Šī plaisa starp vidusskolās iemācīto un augstskolu uzstādījumiem ar katru gadu padziļinās, taču būtu jābūt otrādi. Skolēnam jāspēj konkurēt pasaules tirgū, tātad – zināšanām jābūt tādā līmenī, lai viņš varētu iestāties jebkurā pasaules augstskolā.

Ir jābūt valsts līmeņa institūcijai, kura pārzina pasaules valstu augstskolu prasības, organizē augsta līmeņa kvalifikācijas pilnveides mācības un sniedz rekomendācijas par mācību saturu katrā mācību priekšmetā – pamatskolā, vidusskolā un augstskolā.

Ir jāpārskata šobrīd esošie mācību standarti un programmas, lai mācītu skolēnus pēc viņu spējām un katrs saņemtu tādu izglītību, kāda viņam ir nepieciešama. Jāmāca daudz dziļāka un plašāka matemātika tiem, kuri studēs tehniskās zinātnes. Skolēni būs pašmotivēti iegūt dziļas zināšanas, ja matemātika saistīsies ar viņa izvēlēto karjeru.