Ņemot vērā manas uzkrātās zināšanas, esmu sapratusi, ka man ir jādalās savā pieredzē un zināšanās ar pedagogiem, skolēniem un viņu vecākiem.

Uzskatu, ka skolu mācību modelis ir jāsāk pārveidot, jāizstrādā vienotas mācību programmas, kā arī jāpārdomā metodiskie materiāli, taču tas nav viena cilvēka darbs.

Aicinu visus progresīvi domājošos cilvēkus apvienoties, paust savu viedokli, lai bērniem varētu sniegt kvalitatīvu izglītību, lai viņi vēlāk būtu laimīgi darīt savu darbu.

Mācību process skolā jāveido tā, lai katrs skolēns saņemtu atbilstošu izglītību pēc viņa spējām un vajadzībām. Ja mēs, skolotāji, strādāsim radoši, apzinīgi un centīsimies katram skolēnam, kurš ir motivēts mācīties, sniegt atbilstošas zināšanas, tad rezultāti būs skaidri redzami. Mums jāmāca skolēni, ievērojot viņu individuālās īpatnības, tātad viņu spējas, domāšanas veidu, temperamentu.

Baltā grāmata, Staburaga bērni, Straumēni un daudzas citas brīnišķīgas grāmatas varēja rasties tur, kur cilvēki dzīvoja saskaņā ar dabu. Kur garajos rudens un ziemas vakaros skala vai sveces gaismā, darot nepieciešamos darbus, viņi pārrunāja dabas parādības un procesus, stāstīja pasakas, teikas, leģendas, skandēja dainas.

Katrs nostāsts iespiedās bērna apziņā un lika viņam aizdomāties par šī stāsta jēgu un nozīmi, jo balstījās reālos notikumos un tautas filozofijā, kas simbolu valodā vēstīja par mūžīgo dabas ritējumu un cilvēka vietu tajā. Lai to izprastu, bija jādomā radoši. Ejot pļavās, mežos, laukos, mazajam domātājam bija iespēja vērot un censties izprast dzirdēto, un tad gadījās tā, ka domas aizceļoja fantāziju pasaulē...

Nemēģinot apgalvot, ka viss, kas šodien bērnam pieejams, ir nederīgs, jo nemāca radoši domāt, vēlos norādīt, ka ir mainījusies izpratne par vērtībām, jo vairākus gadu desmitus tikām mācīti, ka esam dabas valdnieki, ka varam to pārveidot un pakļaut. Mūsu prāti tika piesārņoti ar meliem, puspatiesībām, pieņēmumiem, kuri tika padarīti par negrozāmām dogmām. Savukārt šobrīd vērtību laukā galvenokārt dominē ērtību, labklājības un izklaides vēlmes.

Lai mainītu domāšanu un attieksmi pret apkārtējo pasauli, ir jāpaiet desmitiem gadu, bet tas nenozīmē, ka ir jāsēž maliņā un jāgaida. Bērniem no mazām dienām ir jāmāca filozofija, tautas filozofija, kas latviešiem ir īpaši bagāta. Mēs rīkojamies aplami, jo dzenam mazu bērnu galvās ciparus, tabulas, burtus, likumus, neaizdomājoties par to, ka veidojam tehnokrātisku mašīnu, kura grauzīs sauso instrukciju un likumu garozu, nedomājot par to, ka arī paši varētu radīt ko jaunu, nebijušu vai vismaz uzlabot esošo. Radošumu šie cilvēki sāks apgūt tad, kad domās patstāvīgi, jutīs, ka kaut kā pietrūkst, sapratīs, ka vēlas, tomēr neprot strādāt radoši, bet daudzi tā arī nodzīvos mūžu, neuzzinot, ka varēja būt citādi.

Lai bērnus mācītu radoši domāt, ir jāpanāk, lai pirmais to iemācās skolotājs. Skolās strādā gudri speciālisti, bet pietrūkst radošuma azarta, vēlmes pasniegt savu priekšmetu tā, lai skolēni katru mācību stundu gaidītu ar prieku un interesi. Lai celtu skolotāju kvalifikāciju, pedagogi pamatīgi jāskolo, jārīko kursi, un daļai kursu ir jābūt obligātiem – vismaz tiem, kuros māca radošumu.

Šajā vietā gribu pasmaidīt un teikt, ka grūti būs atrast pasniedzējus, kuri paši ir radoši. Nesen Rīgā piedalījos starptautiskajā konferencē par radošuma un domāšanas prasmēm mācībās un vadībā un biju ļoti pārsteigta, ka mūsu valsts vadošie prāti, kuriem būtu jārāda piemērs radošumā, pārraksta no grāmatām novecojušas domas, tās nedaudz pārfrāzē un cenšas pasniegt kā kaut ko jaunu. Tāpēc domāju – skolotājiem pašiem ir jākļūst aktīvākiem un drošākiem, biežāk jākontaktējas vienam ar otru, jādalās savā pieredzē, kā radoši vadīt stundas.

Pašlaik skolēnu sekmes ir zemā līmenī, taču ir grūti atrast mācīšanas metodes, kuras varētu rādīt kolēģiem, tomēr tas netraucē būt radošam. Nevaru vainot skolēnus, uzvelt visu atbildību skolotājiem par zemo sekmju līmeni, jo problēma ir valstī kopumā un mācību sistēmā, kura ir radīta iepriekšējos gadsimtos un piemērota pagājušā laika prasībām.

Lai sniegtu bērniem kvalitatīvas zināšanas, ilggadējā pedagoga praksē esmu izlolojusi varbūt ne ideālu, bet pieņemamu mācību modeli, bet tas nav atradis dzirdīgas ausis ne skolā, ne ministrijā, ne valdībā. Gribu uzsvērt –zināšanu sabiedrībā skolēna darbs ir ne tikai mācīšanās, zināšanu uzkrāšana un to pielietošana, bet spēja radīt jaunas zināšanas un iemiesot tās jaunās inovācijās, izprotot, ka mācīšanās ir process, kurš ilgst visu mūžu.

Es nepieļaušu, ka mans skolēns iziet no skolas stulbs, jo mans uzdevums ir mācīt cilvēku, kurš vēlas apgūt matemātiku, nevis pasniegt augstāko matemātiku padziļināti, tādiem, kuriem trūkst pamatzināšanu un nav intereses par šo priekšmetu. Mūsu valstī gan tiek darīts viss, lai nebūtu jādara nekas.

Vecāki izvēlas skolēnam profesiju, skolas izvēlas, ko mācīt, un gala rezultāts ir tāds, ka skolēns nezina, kas viņš ir un ko viņam darīt pēc skolas beigšanas. Kamēr cilvēks pats nav veicis izvēli, ko viņam mācīties un kur strādāt, viņš neuzņemas atbildību par savu veikumu, bet gaidīs, kad kāds viņu pabīdīs, pastumdīs, jo tā ir pierasts.

Rons Klārks (Ron L. Clark) ir teicis: „Visiem skolu kolektīviem būtu jāizturas pret savu darbu ar pārliecību, ka būt skolotājam nav tikai profesija. Tas ir aicinājums kalpot augstākam mērķim, atdot sevi visu, līdz vairs nav, ko dot, un padarīt mūsu bērnu laimi un labklājību par svarīgāko prioritāti.”