PIESLĒDZIES E-KLASEI

Ceturtdiena, 2025. gada 08. maijs

Staņislava, Staņislavs, Stefānija

5894.jpeg
ASV ir ļoti izplatīts skolu sports, pārstāvēt savu vidusskolu sacensībās ir prestiži, turklāt labi panākumi sportā var palīdzēt saņemt stipendiju studijām augstskolā. 

Taču ziņu aģentūra Reuters vēsta, ka nesen veikts pētījums liecina - šai sistēmai ir arī savas ēnas puses. Cenšoties sasniegt pēc iespējas labākus rezultātus, vidusskolu sportisti mēdz slēpt no treneriem traumas un satricinājumus, kas gūti dažādu sporta spēļu, piemēram, amerikāņu futbola laikā notikušajās sadursmēs.

Sietlas Vašingtona štata universitātes zinātnieks Frederiks Rivara (Frederick Rivara) un viņa kolēģi visas sezonas gaitā sekojuši štata vidusskolu čempionātiem amerikāņu futbolā (zēniem) un futbolā (meitenēm), regulāri interesējoties gan par sportistu pašsajūtu, gan to, kas zināms viņu treneriem.  F. Rivara norāda, ka, acīmredzamu traumu gadījumā sportisti, protams, netrenējas un nespēlē, taču bažas rada tas, ka liela daļa mēdz to darīt pēc gūtiem satricinājumiem, pat neraugoties uz to, ka izjūt šādos gadījumos raksturīgus simptomus - īslaicīgu atmiņas zudumu, galvas sāpes, aizkaitināmību, neparastu miegainumu. Aptaujās 69% vidusskolu sportistu atzinuši, ka šos simptomus neuzskata par pietiekamu iemeslu, lai vismaz uz laiku atteiktos no sporta nodarbībām, bet 40% stāstījuši, ka par tiem neesot informējuši savus trenerus.

Lai gan lielākajā daļā ASV štatu ir pieņemti diezgan stingri likumi, kas liedz skolu komandu treneriem sūtīt laukumā traumētus sportistus, F. Rivara norāda, ka tie pietiekami labi nedarbojas, jo treneri bieži vien nemaz nezina par savu audzēkņu slikto pašsajūtu. "Treneru izglītošana ir svarīga, taču ar to nepietiek. Mums kaut kādā veidā nepieciešams mainīt vidusskolu sporta kultūru, kas postulē, ka uzvara ir svarīga par katru cenu, bet došanās laukumā ar traumu tiek uzskatīta par vīrišķības pazīmi," sarunā arReuters skaidrojis zinātnieks. Šādu nostāju atbalsta arī smadzeņu traumu speciāliste Keita Jītsa (Keith Yeates), kura uzskata, ka skolēni un viņu vecāki ir pārāk maz informēti par riskiem, kas rodas gadījumos, ja pat šķietami vieglas smadzeņu traumas netiek laicīgi ārstētas.